Gada sākumā Cēsu rajonā tiesā izskatīšanai saņemts teju simts parādu piedziņas lietu. Arvien vairāk cilvēki aizņemas naudu, sapinas parādos un nezina, kā no šīs situācijas izķepuroties.
Tiesu izpildītāja Vēsma Ampermane neslēpj, ka liela daļa cēsnieku slīgt parādos un daļa pat neizjūt lietas nopietnību.
– Cik ilgi strādājat šajā profesijā?
-Tiesu izpildītāja esmu kopš 1995. gada, un jāatzīst, šo gadu laikā daudz kas mainījies. Bet manā profesijā galvenais ir darbs ar cilvēkiem. Tiesu izpildītājs ir vidutājs starp parādnieku un parāda piedzinēju. Turklāt, viena no pusēm vienmēr būs neapmierināta.
– Jūsu pienākumos ietilpst arī došanās uz mājām pie parādniekiem?
– Jā. Kad paiet labprātīgais izpildes termiņš, bet parādnieks neko nav lietas labā darījis, iesaistās tiesu izpildītājs. Jāsāk piedziņa. Sākumā dodam termiņu, kurā aicinām labprātīgi izpildīt tiesas nolēmumu. Bet, ja tas tā nenotiek, uzsākam piespiedu darbības. Kādreiz kustamas mantas apraksti bija efektīvi, jo preču piedāvājums nebija plašs. Līdz ar to aprakstītā manta izsolēs tika veiksmīgi nopirkta. Šobrīd lietotu mantu pārdot ir grūti, lai neteiktu, ka neiespējami. Vēl var izsolē pārdot transporta līdzekli.
– Uz ko tiesu izpildītājs nevar vērst piedziņu?
– Uz priekšmetiem, kas domāti bērniem. Arī gulta, galds un skapis jāatstāj katram ģimenes loceklim. Sadzīves tehnika ir tā, kuru tiesu izpildītājs varētu aprakstīt, bet mūsu takses jeb pakalpojumi nav no tiem lētākajiem valstī, līdz ar to šo sadzīves tehniku neatmaksājas aprakstīt. Izdevumi būs augstāki nekā izsolē iegūtā nauda. b -Vai nākas bieži dzirdēt frāzi, ka parādniekam nekas nepieder un no viņa nav ko paņemt?
-Lielākoties tieši tā arī ir. Daudzi vēl lieto padomju laikos pirktās mēbeles un citas sadzīvē nepieciešamas lietas. Šīm mantām jau nav nekādas vērtības. Pie tam ļoti daudzi šodien preces iegādājas līzingā. Šādos gadījumos parādniekam jāuzrāda dokuments tiesu izpildītājam, šo mantu neapraksta. Bet kopumā jāsaka, ka cilvēki dzīvo ļoti trūcīgi. Īpaši laukos.
– Vai parādnieki savlaicīgi izprot lietas nopietnību un apzinās, ka pie viņiem var ierasties tiesu izpildītājs?
-Kamēr tiesu izpildītājs tikai atsūtījis ierakstītu vēstuli, viņiem tas šķiet visai nenopietni. Tiklīdz ierodamies mājās, situācija mainās. Pārliecināmies, ka lielai daļai, saņemot brīdinājumu vēstules formā, tas nešķiet īpaši svarīgs. Kad jau lieta nonāk līdz tiesai vai, sliktākajā gadījumā, jau līdz tiesu izpildītājam, tad tikai kāds sāk domāt.
– Vai nācies piedziņu vērst arī uz nekustamajiem īpašumiem?
– Jā, nereti piedziņu vēršam arī uz nekustamo īpašumu, bet reti nākas atsavināt dzīvokli vai māju, kurā parādnieks dzīvo. Taču jāsaka – arī ar nekustamā īpašuma pārdošanu mums iet smagi. Šajā gadā bijušas četras izsoles, gadās, ka vairākas reizes pēc kārtas nepiesakās neviens dalībnieks. Tas tāpēc, ka šobrīd valstī ir ļoti ierobežotas iespējas ņemt kredītus. Ne kurš katrs var atļauties paņemt aizdevumu dzīvokļa iegādei. Taču šī nav tikai mūsu rajona problēma, tas tā ir valstī kopumā.
– Vai bažas nerada tas, ka latvieši iesākuši teju visu darīt kredītā – studēt, ceļot un dzīvot?
– Patiesībā situācija ir dramatiska. Manā lietvedībā jau ir arī ne mazums studentu, kuri nespēj nomaksāt paņemtos mācību kredītus. Ir arī skolotāji, kuri mācījušies un nespēj atdot šo naudu. Situācija patiesi izveidojusies baisa. Ļoti neapzinīgi tiek ņemti arī patēriņkredīti – mantām, ceļojumiem, biznesa uzsākšanai. Pie tam netrūkst parādnieku, kuri manā lietvedībā figurē vairākās lietās. Tas nozīmē, ka cilvēkam jau ir vairāki parādi dažādām iestādēm. – Bet neskatoties uz šo nopietno situāciju, reklāmas vēl joprojām aicina un vilina ņemt naudu, daudz nedomājot… – Šīs reklāmas patiesi ietekmē ļoti negatīvi. Domāju, ka mazāk izglītotie cilvēki ir pirmie, kuri uz šīm reklāmām un kārdinājuma uzķeras. Jāatzīst, ka ir tāda grupa – vienkāršā tauta, kuri izmisumā šos viegli pieejamos kredītus paņēmuši. Apzinos, ka diez vai kādreiz no viņiem šos parādus spēšu piedzīt. Ejot uz pastu, redzu tur potenciālos parādniekus. Tādus, kuri šos kredītus kārto. Un reizēm ir sajūta, ka valstī ir atļauta tāda politika, lai tautu kopumā padarītu par parādniekiem. Kādam acīmredzot ir izdevīgi, ka cilvēki ir parādā. Un kādreiz iedomājos, no kurienes mazajām līzinga kompānijām rodas līdzekļi, lai tos vienkārši varētu izšķiest un bez bažām dāvāt uz visām pusēm…
– Ticējums, ka parāds nav brālis, mums aizmirsies.
– Tā , šķiet, ir. Pensionāri ir visapzinīgākie. Viņi ir arī tie, kuri, kaut nelielus naudas līdzekļus, bet tomēr krāj. Jauniešiem ir izveidojusies pavisam cita attieksme. Viņi paceltu galvu saka: “ Es nekur nestrādāju, un man nekā nav!” Un tiešām ir tā, ka parādi ir visās malās, sākot ar neapmaksātiem īres, telefona un televīzijas rēķiniem, beidzot ar līzingiem un patēriņkredītiem. Dažiem te ir pa 15 parādu lietām. Bet aiz katras lietas ir cilvēks, kurš jāuzklausa. Gadās pat tā, ka naudu piedzenam vai ieturam ne tikai no parādnieka algas, bet arī niecīgās pensijas vai pat bērnu naudas.
– Kāpēc tik grūti sakrāt naudu?
-Dzīves dārdzība ir pārspējusi ikdienas ienākumus. Ja ir vairāki bērni, kā lai izdzīvo?! Nebrīnos, ka ļoti daudzām ģimenēm trūkst līdzekļu ikdienas iztikšanai. Tāpēc viņi naudu aizņemas, bet parāds jau nav izeja no situācijas. Turklāt, ņemot kredītus, bieži vien netiek pievērsta uzmanība procentu likmei, kuru nāksies atmaksāt. Bet procenti ir ļoti nežēlīgi. Arī noteikumi līgumos tiek iestrādāti ļoti viltīgi. Ja cilvēkam nav juridisku zināšanu, viņš līgumu var neizprast. Un stipri šaubos, vai, šādos apjomos izsniedzot kredītus, kāds nodarbojas ar skaidrošanu. Bet pieredze rāda, ja cilvēks aizņemas 500 latus, vismaz tūkstotis ir jāatdod.
Situācija tiešām ir satraucoša. Labākajā gadījumā daļa tautas dzīvo no algas līdz algai, bet vēlmes aug un finansiālās iespējas ar katru dienu samazinās. Vilinājums tiešām ir liels. Daļa iedzīvotāju arī apstaigā visus kantorus un izmanto ikvienu iespēju aizņemties. Parāds ir kauns, bet šī sajūta mūsdienās ir notrulinājusies. Arī vērtību mērs ir zudis. Vajag visu jaunu un pēdējā gada izlaiduma. Kurš tad brauks ar mašīnu tūkstoš latu vērtībā, ja var braukt ar svaigi ņemtu no salona…
– Vai arī no galvotājiem nākas piedzīt parādus?
– Jā. Pamatparādnieks neko nedara, tad vēršamies uz galvotāja mantu. Tā ir vēl viena situācija, kad rūpīgi jāapdomā, vai kļūt par galvotāju. Cilvēki ir bezatbildīgi un iegāž pat savus tuviniekus. Un to īsti pat nepārdzīvo. Nereti jaunie no katalogiem pasūta preces uz vecmāmiņas vārda. Naudu nesamaksā, tad parādu piedzenam no vecmāmiņas pensijas. Skumji, bet tā notiek. Grūtas ir uzturlīdzekļu piedziņas lietas. Tiem tēviem jau šķiet, ka viņi spītē bijušajai kundzei, bet nepadomā, ka nodara pāri pašu bērniem. Kādreiz saku – kad radāt piekto, domājiet, ko pirmais ēdīs. Nav jau problēmu, lai ir kaut desmit bērni ģimenē, bet lai viņi būtu paēduši un aprūpēti. Bet lielai daļai vīriešu arī šīs vērtības zudušas.
-Vai, raugoties nākotnē, redzat parādu problēmām risinājumu?
– Jau šobrīd redzu, ka bieži kredīts tiek segts ar kredītu. Tiek ņemts jau trešais. Skaidri redzams, ka nav bijis pa spēkam tikt ar galā pirmo kredītu, paņemts nākamais jau citā bankā, tad vēl lielāks kaut kur citur. Laimīgs tas kreditors, kurš bijis pirmais un saņēmis savu tiesu.
– Kāda ir bijusi mazākā summa, ko nācies piedzīt?
– Viens lats, kas bija ceļu policijas sods. Bet ir bijusi lieta arī par 60 santīmiem. Pasta izdevumi.
-Vai, aprakstot mantu un piedzenot parādus, tiesu izpildītājam ir vieta emocijām?
– Parasti jau saku, ka cilvēcīgi saprotu. Ikvienu uzklausu. Bet man jārīkojas atbilstoši likumam. Emocijas jānoliek malā. Bet redzu, ka bieži vien parādniekam svarīgi, lai viņu uzklausa. Sirdī ir aizvainojums pēc tiesas. Pazemojums. Zinu, ka ļoti svarīgi ir tas, ko kaimiņi domā. Tāpēc nereti tiesu izpildītājs pa durvīm ātri tiek ievilkts iekšā, lai tik no blakus durvīm vai loga kāds nepamanītu. Jā, tas gan ir svarīgi.
-Ir palikusi atmiņā kāda spilgta situācija?
– Kad tikko sāku strādāt, teicu, ka vēlāk varēšu grāmatu rakstīt. Cilvēkiem vispār ir dažāda izpratne par to, kā jāuzrunā tiesu izpildītājs. Ir, piemēram, 8. martā parādnieka sieva atsūtījusi apsveikuma kartīti. Protams, tiem, kuri ir ieslodzījuma vietās, ļoti patīk rakstīt vēstules, pat uz vairākām lapām. Bet viņiem patīk arī sūdzēties, jo katra sūdzība dod iespēju nokļūt brīvībā. Piedalīties tiesas sēdē… Bet gadās situācijas, ka brīvdienās nāk uz ielas klāt un taisnojas, kāpēc laikus nav nomaksājuši parādu. Bet ir arī tā, ka ierauga un ar pieri sienā skrien. Cēsis jau ir maza pilsēta. Vairāk vai mazāk viens otru zinām.
– Kas jūsu darbā rada prieku?
– Teikšu, ka piedzītais parāds. Bet gandarījumu rada arī tas, ja izsolē izdevies labi pārdot nekustamo īpašumu. Prieks, ja bijusi īsta izsole ar vairākiem solītājiem, bet tas ir reti. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad izsoles dalībnieki iepriekš sarunā, ka solīs tikai viens, lai cena nekāptu. Bet atgriežoties pie labajām sajūtām, jāsaka – maizīte nav salda un reizēm šķiet, ka jau pietiek. Pozitīvas emocijas šajā darbā nevar iegūt. Pēc būtības tiesu izpildītāja likums paredz ātri un kvalitatīvi izpildīt tiesas spriedumu, bet tas nav nemaz tik vienkārši. Domāju, ka visus tiesu izpildītājus nomāc nepadarītā darba sajūta, jo ir tik daudz nepabeigtu lietu, kurās nav iespējama piedziņa.
– Kāpēc nolēmāt kļūt par tiesu izpildītāju?
– Jāsaka, tas notika teju vai nejauši. Mana pamatprofesija ir pavisam cita, bet pienāca laiks, kad arī man aktuāla tēma bija bezdarbs. Toreiz meklēja tiesu izpildītājus. Lai gan pat īsti nezināju, ko tiesu izpildītājs dara, domāju, kāpēc nepamēģināt. Iedeva man instrukciju, mājās to lasīju un domāju, kā tas ir – aiziet un cilvēkiem atņemt mantu. Atminos arī situāciju, kad pirmo reizi nācās iet uz mājām parādniekiem aprakstīt mantu. Kolēģe bija nostrādājusi divas nedēļas, bet es pāris dienas. Tiesu izpildītāju kantora vadītāja tādas, kādas mēs abas tur stāvējām, aizsūtīja uz Vaives pagastu pie tajā laikā plaši zināmiem cilvēkiem aprakstīt mantu. Abas arī aizbraucām. Bija sajūta, ka kolēģe pa divām nedēļām visu ko samācījusies un zina, bet es tik ar pirkstu vilku līdzi. Toreiz arī bija gadījums, kad aprakstījām māju, kuru nemaz nedrīkstēja aprakstīt. To vēlāk no akta izslēdza, bet pārējo – govis, mēbeles – visu tirgoja izsolē. Tagad domāju, kur tāda drosme?
Komentāri