Velta Lāce noliek malā Imanta Ziedoņa grāmatu “Es skaitīju un nonācu pie Viena”. “Gribas palasīt, cik acis ļauj,” viņa nosaka. Veltai Otrajos Ziemassvētkos 94.dzimšanas diena. Gaišs smaids, labestība, interese par sev tuvo cilvēku gaitām, pasaules notikumiem uztur možumu un dzīvesprieku.
Velta Lāce ir cēsniece, dzīves ceļi arī aizveduši uz laukiem. Tēvs agri nomira, mamma viena audzināja abus ar brāli. “1939. gadā pabeidzu pamatskolu, iestājos Priekuļos lopkopības skolā, jo tur bija jāmaksā mazāk, izmācījos par lopkopības pārraugu. Pēc skolas bija nosūtījums uz Bārtu. Darbs patika, Latvijas Brūnās šķirnes govju izkopšana tad bija svarīga. Katru dienu biju citā saimniecībā, veicu piena analīzes,” pastāsta Velta. Laiks bija nemierīgs, ienāca padomju vara, un mamma aicināja meitu uz Cēsu pusi. Velta pabeidza grāmatvedības kursus, vācu laikā strādāja bankā. “Kad vācieši gatavojās atkāpties, mums pateica, ka Cēsis spridzinās, jādodas prom, izmaksāja trīs mēnešu algu, banku slēdza. Ar mammu paņēmām, ko varēja salikt koferī, un ar velosipēdu braucām pie radiem Vaives pagastā. Ceļš bija pilns ar bēgļiem. Vakarā mājā iebrauca vācieši, teica, lai nepaliek, ienāks krievi, labi nebūs. Brālis bija leģionā. Teicu, ka nekur nebraukšu, nevaru atstāt mammu. Vācieši aizbrauca, nākamajā dienā kaimiņi stāstīja, ka uz ceļa ir nošauti zirgi un cilvēki. Tad redzējām, kā pa ceļu nāk padomju armija,” atmiņās kavējas sirmgalve. Galvā bija tikai viena doma – jāmūk. Velta gribēja ieskriet kūtī, bet nepaguva un paslēpās sirsniņmājiņā. “Labi, ka tā. Viņi uzreiz gāja uz kūti, paņēma brangāko teli un aizgāja. Pēc tam nāca viena grupa pēc otras, meklēja ēdamo. Viens gribēja paņemt manu riteni, mamma ieķērās tā ragos un nedeva, cīnījās. Mājā bija bēgle, krieviete, viņa sāka bārties, ka nedrīkst laupīt, tad palaida vaļā,” tā laika notikumus atceras Velta un klusi piebilst, ka jaunībā viņai pārgalvības nav trūcis. Krievi vāca strādniekus ceļu remontdarbiem. Velta redzēja, kā ieiet kaimiņu mājā, un pa grāvi aizmuka.
“Nākamajā dienā vācām bietes, redzējām, ka nāk atkal, ātri nosmērēju seju ar dubļiem, sakņupusi sēdēju. Viņi pienāca, paprasīja ceļu, par mani neinteresējās. Bija gan bailes, gan prieks,” stāsta cēsniece.
Velta ar mammu atgriezās Cēsīs, dzīvoklī Lielajā Katrīnas ielā. Rožu laukums bija saspridzināts. Jaunā vara meklēja darbiniekus finanšu nodaļā, Velta sāka strādāt, pabeidza vidusskolu. “Tas bija mans sapnis. Nejutos īsti labi, ka man nav izglītības,” viņa saka. Finanses tā neinteresēja, un Velta sāka strādāt lauksaimniecības nodaļā. Gribēja akadēmijā studēt lauksaimniecību, aizbrauca iesniegt dokumentus, bet todien nepieņēma. Vēlreiz aizbraukt uz Rīgu darba dēļ neiznāca. Viņa strādāja lauksaimniecības nodaļā par zootehniķi. Tur satika veterinārārstu Jāni, apprecējās. Izaudzināja meitu Ingrīdu un dēlu Gunāru, tagad priecājas par mazbērniem. Ar mazmeitu, kura dzīvo Filadelfijā, regulāri sarakstās. “Dzīvē gājis visādi, daudz strādāts. Esmu bijusi pārraudze, grāmatvede, zootehniķe un beigās arī dārzniece dārzniecībā. Man patika audzēt frēzijas,” stāsta Velta. 1977.gadā viņa aizgāja pensijā, tad palīdzēja audzināt mazbērnus.
“Brāli karš aizveda uz Angliju. Vīra radi cieta represijās. Daudz kas piedzīvots un pārdzīvots. Ne visu gribas atcerēties,” saka cēsniece un ar mīļu smaidu piebilst, ka, lai arī kāda rocība bijusi mājās, Ziemassvētkos vienmēr ceptas piparkūkas. Tas, ka dzimusi īpašajā laikā, Veltai šķiet, viņas dzīvi nav ietekmējis. “Pēdējos gados īstu ziemu nav. Kādreiz bija augsti sniega vaļņi, bridām pa kupenām, ceļus aizputināja. Arī aukstums nežēloja,” atceras Velta. Tikai Ziemassvētku noskaņa, eglīšu skuju smarža un priecīgs prāts bijis vienmēr.
Komentāri