Latviešiem Jurģu diena saistās ar dzīves vietas maiņu, ar kaut kā jauna sākšanos. Bet latviešiem vienmēr bijusi vēlme pēc sava kaktiņa, sava stūrīša zemes, uz kura slietos privātā māja. Lai tāda taptu, nepieciešami būvnieki, bet vēl pirms tam arhitekts, kurš to uzzīmētu, kurš spētu realizēt uz papīra topošās mājas saimnieka ieceres. Tāpēc šajā Jurģu nedēļā “Druva” aicināja uz sarunu arhitektu Imantu Timermani.
– Cik daudz projektā, ko pasūta klients, arhitekts var realizēt savu ideju?
– Arhitektūra ir kompromisu māksla, jāmāk savu ideju savienot ar pasūtītāja vēlmēm. Ja cilvēki jau noformulējuši, ko un kā viņi grib, atliek tikai zīmēt. Bet ir tādi, kuri atnāk un saka – gribu māju. Tad sākas dialogs, kurā arhitekts noskaidro, ko pasūtītājs grib, jo projekts tomēr ir arhitekta un pasūtītāja kopdarbs.
Gadās, ka uztaisu skici, cilvēks pasaka – jā, tas man patīk. No vienas puses, varu būt apmierināts, ka esmu sapratis klienta vēlmi un realizējis to, tajā pašā laikā jāpatur prātā, ka viņš varbūt nav īsti iedziļinājies un pēc kāda laika var atnākt un teikt, ka šo to vajadzētu pārstrādāt. Gadās arī, ka nemitīgi nākas pārzīmēt, labot, jo pasūtītājs allaž atrod, ko pamainīt.
Reti, bet bijuši gadījumi, kad sadarbība neizdodas. Tas, ko grib pasūtītājs, man ir nepieņemami, bet viņš negrib pieņemt manu ideju. Saprotam, ka tā satikšanās vieta ir neaizsniedzama, šķiramies ar labu.
– Arhitektam jābūt arī psihologam?
– Nenoliedzami, jo sākotnējā stadijā pamatīgi jāiedziļinās, lai saprastu, kādas ir cilvēku vēlmes, lai liktu pretī savu ieceri. Un to visu jāmāk salikt kopā.
– Vai mainījušās klientu vēlmes pēdējo gadu laikā?
– Protams. Piemēram, pirms gadiem 15, kad cilvēki ātri sapelnīja lielo naudu, tapa jaunbagātnieku mājas ar ļoti savdabīgu arhitektūru: trīs stāvi ar vēsturisku piesitienu, tornīšiem un citām interesantām lietām. Tagad šie cilvēki saka – kur bija galva, ko tādu būvēt, jo tas viss taču jāapkopj, jāapkurina, un par to jāmaksā. Tagad šādas tendences vairs nav manāmas, bet tam laikam tas bija raksturīgs.
Jāteic, ka neesmu projektējis nevienu māju tādiem superbagātniekiem, kādi ir Jūrmalā. Kur strādā ar vēsturiskiem stiliem, kur tiek ieliktas milzu naudas. Finansiāli tas droši vien ir izdevīgi, bet nezinu, vai tas būtu tas, ko es gribētu darīt. Kāds kolēģis, kurš strādājis ar šādiem projektiem, reiz atzina, ka sajūta ir tāda pretīgi salkana, bet… bērniem ēst gribas un kādam tas tāpat jādara.
– Ir gadījumi, ka darbs tiek paveikts, bet rezultāts prieku tomēr nerada?
– Vajadzētu tiekties uz to, lai šādu situāciju nebūtu. Ideālajā variantā vajadzētu sakrist tam, ko es kā arhitekts gribu uztaisīt, ar to, ko no manis prasa. Jānovelk robeža, kurā brīdī pasaku, ka to nedarīšu. Protams, vienmēr var meklēt kompromisus. Piemēram, ir objekti, ko netaisu pret saviem principiem, bet kuros nevar meklēt dižu arhitektūru, piemēram, kāds ražošanas objekts. Tas ir vajadzīgs, bet tas nevar pretendēt uz arhitektūru.
– Vai latviešu gaume atšķiras?
– Katrai tautai ir raksturīgās nianses. Krievijā vairāk vajadzīgas spilgtas krāsas, spožāki kolorīti, dažādas detaļas, latvietis ir mierīgāks, nosvērtāks, praktiskāks. Varētu runāt par reģionālu iedalījumu, jo latvietis, igaunis un soms daudz neatšķiras formas un telpas izpratnē. Daudz varam mācīties no Somijas arhitektūras, jo tas ir pasaules nozīmes jēdziens. Samērā maza tauta, bet jau no aizpagājušā gadsimta beigām attīstījusi nacionālās arhitektūras skolu, kas pasaulē ir ļoti spēcīga. Mums tas nav izdevies, te gan jāņem vērā dažādi politiskie aspekti.
Dvēseliski jūtos tuvs šai ziemeļnieciskajai arhitektūrai, kurā vairāk spēlējas ar materiālu, krāsu attiecībām, kompozīcija balstīta uz loģiskās sapratnes principiem.
– Vai nācies realizēt kādu oriģinālu ideju? Atceros, pirms dažiem gadiem Latvijā par labāko atzina stikla māju, kas bija izveidota vecos mūros.
– Manuprāt, šis risinājums nebija pašu mājas īpašnieku vēlme, bet arhitekta drosmīgais piedāvājums. Ideja, nenoliedzami, bija ļoti spēcīga, jautājums, cik šāda māja ir praktiska. Vai šī interesantā, neparastā ideja sakrīt ar īpašnieka labu dzīvi šajā namā? Tās reizēm ir atšķirīgas lietas. Es varbūt labprāt dzīvotu stikla mājā, bet jautājums, vai es tai apkārt gribētu redzēt vecu mūri.
Šobrīd lieli stiklojumi ir cieņā. Tehnoloģiski to var atļauties, ja ir vieta, ko redzēt caur šo stiklojumu, to vajag izmantot. Iedomājies – sēdi pie kamīna vai kafijas galdiņa, vienas sienas mājā nav, esi it kā pietuvināts dabai. Cilvēki mēģina būt pēc iespējas brīvāki no jebkādām konstruktīvām saitēm, kas tur pie zemes. Jumts, protams, vajadzīgs, bet ja varētu iztikt bez sienām, tas būtu izcili. Ja būtu kaut kas nemateriāls, teiksim, kāds lāzera ekrāns, kas nodrošinātu siltumu un skaņas izolāciju, vispār neko nevajadzētu. Droši vien, ja šādas lielas stikla paketes būtu pieejamas Āraišu ezerpils būvētājiem, viņi arī nebūtu cēluši tādas slēgtas koka būdiņas.
– Arhitekts seko mājas tapšanai līdz celtniecības beigām?
– Tas būtu vēlamais, lielākā daļā objektu tā notiek. Tiesa, ir gadījumi, kad pēc projekta pabeigšanas saimnieks saka, ka tālāk pats tiks galā. Tad viss atkarīgs no saimnieka, dažkārt ēka tiešām top tāda, kā esmu iecerējis, bet gadās arī novirzes, tad žēl, ka iecere palikusi nerealizēta.
Ja runājam par mājām, kas pretendē uz kaut ko vairāk arhitektūras ziņā, to būvniecībai noteikti vajadzētu būt klāt līdz pašām beigām. Jo bieži idejas realizācija lielā mēra atkarīga no detaļām un sīkumiem. Atliek kādu no tiem nostrādāt citādi, koptēls ir sabeigts.
– Vai arhitektūrā notiek nemitīga attīstība?
– Ir lietas un principi, kas nav mainījušies kopš grieķu – romiešu laikiem, un ir mainīgās. Viena no
tām – tehnoloģiskās iespējas, kas paver arvien jaunus apvāršņus. Mainās arī sabiedrības prasības un dzīves uztvere, arī tas ietekmē arhitektūras attīstību. Lai gan arhitektūrā mode mainās lēnāk nekā citās jomās, jo tā aptver visu, sākot ar lielām konstrukcijām līdz nelielām dizaina detaļām.
– Kā vērtē situāciju Latvijā? Vai tādi šedevri kā „Triangula bastions” Rīgā, vai mūsu pirmais lielveikals „Cēsis” ir aizgājuši nebūtībā, lai dotu vietu jau pievilcīgākai arhitektūrai?
– Joprojām dzīvojam tādā kā palu laikā, kad upē straume liela un tajā peld daudz netīrumu. Desmit gados mēģinām saforsēt to, kas Rietumu pasaulē noticis 40 gados. Tāpēc tiek paņemtas kaut kādas formas no kaut kurienes. Cilvēki ar naudu izsit cauri projektus, kas viņiem vajadzīgi tūlīt, un realizē tos, neraugoties ne uz ko. Taču no arhitektūras viedokļa tie galīgi neiederas konkrētajā vidē.
Latvijā raksturīga nianse, kas īpaši redzama Rīgas apkaimē, kur veidojas dzīvojamie ciemati – varbūt atsevišķi mājas būtu labas, bet kopējais izskats ir vienkārši briesmīgs. Blīvā apbūvē viens uzbūvējis trīsstāvu māju, blakus tai vienstāva, kādai mājai lieli stiklojumi, citai mazi lodziņi. Nav vienotas idejas, kas vītos
cauri šim ciematam.
Arī Cēsīs var redzēt, ka privātmāju kvartāli ir tādi nemierīgi, tajos nav kopējās noskaņas. Tā laikam ir šī palu laika iezīme – visi kaut ko grib, bet nav noformējušās vērtības, kas balstās tautas pagātnē, materiāla un stila izpratnē un šodienas skatījumā.
Tāpēc labāk, ja konkrētā vietā tiek noteikti skaidri spēles noteikumi, kā veidot apbūvi. Labs piemērs ir Zviedrija, kur, lai arī reizēm liekas, ka viss ir pārāk vienkārši, dzīvojamā vide ir patīkamāka, harmoniskāka. Tagad arī Cēsīs taisām rindu māju kvartālu, gribam radīt vietu, kur apbūve būtu harmoniska.
– Vai solītā „Gaismas pils” no arhitektūras viedokļa tiešām ir šedevrs?
– Vispirms jāatceras, ka kopš tās idejas tapšanas pagājuši 20 gadi. Ideja ir skaista, un pasaules arhitektūras žurnālos savulaik to novērtēja ļoti atzinīgi. Slikti, ka šis Latvijai nozīmīgais projekts apaudzis ar dažādām nebūšanām un afērām. Ja mēs mācētu civilizēti šo procesu vadīt, tas jau būtu uzbūvēts par pieņemamu summu, visiem būtu labi. Ja pavilksim vēl kādus gadus, tas vispār nebūs aktuāls, jo jau tagad ir jautājums, vai šajos interneta laikos vajadzīga tik liela bibliotēka.
– Agrāk arhitekts visu zīmēja ar zīmuli, tagad to nomainījis dators.
– Patiesībā jau dators ir tas pats zīmulis, tikai krietni jaudīgāks. Projektu joprojām rada arhitekts, neatkarīgi, vai tas top ar zīmuli vai datoru, tur nekas nav mainījies. Tikai tagad tehnoloģiskās iespējas ļauj
bildi uztaisīt ātri un kvalitatīvi. Mainījušās arī klienta prasības, viņam vairs nepietiek ar zīmuļa skici, viņam vajag objekta vizualizāciju vidē, kas viņam ļauj precīzāk iztēloties, kā māja izskatīsies ainavā.
– Būvniecībā iestājies apsīkums. Vai to izjūt arī arhitekti?
– Nav tā, ka nav darba, bet mazāk tā ir noteikti. Pērn ap šādu laiku pasūtījumu bija krietni vairāk. Nevar teikt, ka tas ir tikai slikti. Pērn bija tāds pieprasījums, ka neviens ar to netika galā, ne projektētāji, ne būvnieki, un tāpēc cauri izgāja daudz kas nekvalitatīvs.
Taču kopumā man liekas, ka šobrīd esam diezgan dziļā purvā. Iespējams, esam lielu pārmaiņu priekšā, jo ilgi šādi vairs nevarēs.
Komentāri