Pavasarī tiek svinēta gan Starptautiskā vecmāšu diena, gan Starptautiskā medicīnas māsu diena. Kā viena, tā otra profesija no cilvēka prasa misijas apziņu, vēlmi palīdzēt, glābt, tikt pāri sarežģījumiem arī brīžos, kad lēmumi jāpieņem zibenīgi. Cēsu klīnikās ilggadējās darbinieces – ķirurģijas aprūpes un infekcijas slimību un kontroles māsa Evita Šmite un dzemdību un grūtnieču pataloģijas nodaļas vecmāte Māra Plažio – savu darba dzīvi veltījušas pacientiem.
M. Plažio atzīst, ka vecmātes profesiju gan izvēlējusies nejauši, jo medicīnas institūtā jaunības bezbēdībā nav nokārtojusi visus iestājeksāmenus. “Manos rados ir daudz mediķu, visi bija ārkārtīgi sašutuši, ka izgāju no fizikas eksāmena, taču tajā brīdī man bija pilnīgi vienalga – pa vadiem plūst elektrība vai ūdens. Tomēr mājinieki nedeva atlaides, mamma mani virzīja mācīties par vecmāti. Tolaik par šo profesiju neko nezināju. Vispirms pasaulē laidu savus bērnus, tad ieguvu vecmātes diplomu, sāku stādāt Rīgā. Vēlāk atklājās, ka mana vecvecmāmiņa savulaik pieņēmusi radības, iespējams, manī ir kaut kas no viņas,” atklāj M. Plažio. Vecmāte stāsta, ka viņai bijusi arī tā laime savām rokām pieņemt mazbērnus, kaut bijušas dažnedažādas izjūtas, arī bažas un raizes.
“Biju apsvērusi trīs variantus, par ko kļūt,” stāsta medicīnas māsa E. Šmite, “par aktrisi, pedagoģi vai medmāsu, bet nekad ne par ārstu. No bērnības esmu pedantiska, patīk sakārtota vide un precizitāte, tā nu māsas profesija izrādījās tā, kur to visu likt lietā. Māsiņām jābūt drosmīgām un jāspēj reaģēt uz dažādām pēkšņām situācijām. Apjukumam šajā profesijā nav vietas. Bieži no mums atkarīgs ārstēšanās iznākums, jo esam pirmās, kas atrodas pie pacienta.” M. Plažio vēl piebilst: “Mūsu darbā svarīgas ir minūtes, jāprot pieņemt lēmumi. Cilvēki mums uzticas, un no viena mūsu soļa izrietēs trīs nākamie. Īpaši vecmātes profesijā, kad no viņas prasmes ir ārkārtīgi atkarīga vēl nedzimušā bērna turpmākās dzīves kvalitāte.”
E.Šmite un M.Plažio atzīst, ka mediķu profesijā kļūdīties nedrīkst. “Protams, ar šādu apziņu dzīvot ir grūti, tāpēc jābūt drosmīgai un pārliecinātai, bet ne pašpārliecinātai,” saka E. Šmite. “Ja datorā var kaut ko palabot, izdzēst, nokopēt, tad manā gadījumā konkrēto darbu var izdarīt tikai vienu reizi, un tas nav ar naudu izmērāms,” pasvītro vecmāte. Viņa neslēpj, ka katrās dzemdībās atstāj daļiņu no sevis, taču vislielākā dāvana viņai ir nevis finansiālais atalgojums, bet sekmīgas dzemdības, sirsnīgs paldies un pozitīvas atmiņas, ko jaunie vecāki paņem līdzi.
Nereti par mediķiem saka, ka ar gadiem viņi notrulinās, kļūst nejūtīgi pret citu ciešanām. “Un droši vien kaut kur tas tā arī ir, taču šajā profesijā nevar strādāt ar nepatiku. Darbs medicīnā ir jāmīl,” pauž E.Šmite, “protams, reizēm uznāk pārdomas, jūties izsmelts, bet tad atkal saņemies. Mums nākas sastapties arī ar lielu negatīvismu, bet pēc negatīvā jau atkal iespraucas kas pozitīvs, tas uzlādē un pietur. Iepriecina, ka arvien vairāk cilvēku uzticas tieši medicīnas māsām. Agrāk tā nebija, bet šobrīd māsas ir zinošas, viņām ir augstākā izglītība. Medicīnas māsas nepārtraukti mācās, izglītojas, jo mūsu darbā ienāk tehnoloģijas. Tomēr neviena ierīce nevar aizstāt cilvēcisko aspektu.”
Arī M.Plažio atzīst, ka mūsdienās uzsver pacienta un mediķa komunikāciju. “Daudzajiem mītiem dzemdniecībā par neiejūtību “kājas aug” tieši no padomju laikiem, bet tolaik vecmātēm nemācīja psiholoģiskos aspektus, viss balstījās uz tehnisku pieeju, mūsdienās tā nav. Vecmātes kļuvušas ļoti iejūtīgas, ieinteresētas, un tajās dzemdību nodaļās, kur nav pārlieku liela pārslodze, pieeja radībās ir pat ļoti individuāla,” saka vecmāte.
Medicīnas speciālistu Latvijā trūkst, daudzi strādā vairāk, nekā vajadzētu, tādēļ aktualizējas izdegšanas sindroms. Te M.Plažio dalās pieredzē: “Manā praksē bija gadījums, kad pēkšņi bija jāaizvieto saslimušais kolēģis. To, ka aizvietošana ilgs desmit mēnešus, neviens neparedzēja. Pēc tiem mēnešiem es lūdzu, lai mani atbrīvo. Fiziski varbūt vēl varēju, bet tik atbildīgā darbā ir jādomā līdzi tam, ko dari, taču pārslodze bija mežonīga. Es vairs nekad negribu tā strādāt.” Bet E.Šmite piebilst: “Tādos brīžos ir ļoti svarīgi strādāt komandā, kur “pieslēdzas” visi, jo reizēm šķietami nepadarāmi darbi ir paveikti, strādājot kopā kā vienam veselumam. Savstarpēji uzticoties, saprototies no acu skatiena un rīkojoties, var izdarīt gandrīz neiespējamo.”
Komentāri