Pensionētais skolotājs un kultūras darbinieks Edgars Vītols saka, ka 1998. gadā darbabiedri Cēsu sanatorijas internātskolā viņam uzdāvinājuši biogrāfisko vārdnīcu ”Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri”. Sācis pētīt šo unikālo Latvijas Valsts vēstures arhīva izdevumu, kam seši autori. Ievērojis, ka daudzi lāčplēši (kad precizējis līdz galam, iznācis, ka 14, pie tam divi ģenerāļi) nākuši no viņa dzimtā Ķoņu pagasta Valmieras apriņķī. Nolēmis pasniegt dzimtajai pusei velti. Izgatavojis stendu par Ķoņu lāčplēšiem un to izvietojis Ausekļa pamatskolā. Jutis, ka darbs turpināms visas Latvijas mērogā. Gadus četrus tā strādājis, daudz sēdējis arhīvos un bibliotēkās.
Ar rajona padomes, īpaši izpilddirektora Māra Niklasa, un Cēsu domes, sevišķi priekšsēdētāja Ginta Šķendera atbalstu nolēmis izdot grāmatu. Un pavisam nesen tā (”Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru dzimšanas un cīņu vietas”) nākusi klajā. Grāmata, kurā plašs izziņas, vēl vairāk stingri sistematizēti izvietots materiāls, ir Edgara Vītola un mūspuses pašvaldību vērtīga dāvana visas Latvijas interesentiem, lai izvērstu darbu lāčplēšu piemiņas iemūžināšanā.
Grāmata izdota tūkstoš eksemplāros, tā iespiesta Rēzeknes tipogrāfijā.
Lāčplēša Kara ordenim bija trīs šķiras, pavisam notika 2146 apbalvošanas. Četri karavīri – ģenerāļi Jānis Balodis un Krišjānis Berķis, pulkveži Fridrihs Briedis un Oskars Kalpaks – apbalvoti ar visu trīs šķiru Lāčplēša Kara ordeni.
Ko paveicis Edgars Vītols? Viņš izpētījis un sistematizējis visos 550 Latvijas pagastos dzimušos vairāk nekā divus tūkstošus lāčplēšu. Viņa grāmatā viegli atrodams, kurā Latvijas pusē vai aiz tagadējās Latvijas robežām varoņdarbs veikts. Jebkurš pašvaldību darbinieks, novadpētnieks, tūrismā iesaistīts speciālists var paņemt E. Vītola grāmatu un uzzināt, kas stāstāms, kas darāms, lai lāčplēšu piemiņu koptu un vairotu savā pusē, lai novadniekiem darītu zināmas lāčplēšu gaitas.
E. Vītola grāmata sniedz ļoti plašu informāciju. Taču vēl viens akcents tajā derētu. Proti, norāde, kur lāčplēši apglabāti. Tiesa, tas prasa jaunu, lielu pētniecisku darbu. Lielai daļai šādas norādes ir biogrāfiskajā vārdnīcā, taču ne visiem.
Kāpēc tas būtu svarīgi? Lai uz lāčplēšu kapiem novietotu piemiņas zīmes. Visiem nemaz nevajag lepnus pieminekļus, pietiek ar kautrīgu plāksnīti. Šo darbu veikt jāsteidz. Lāčplēši dzimtenes kapos guldīti jau pagājušā gadsimta 20. un 30. gados. Daži kapi, ja nav vairs tuvinieku, aizmirsti vai gandrīz aizmirsti. Runāju ar Inešu novadpētnieku Mārtiņu Frīdvaldu par lāčplēsi, kurš dus nelielajā Ķemeru kapsētiņā. Neviens man zināmais cits inesietis par šādu kapu nebija dzirdējis. Jā, apstiprināja M. Frīdvalds, viņš zinot, kur apglabāts Pēteris Zālītis. Labi, ka ir tāds novada pazinējs. Ne visur tādi ir.
Līdztekus grāmatas tapšanai E. Vītols iecerēja uz liela izmēra Latvijas kartes, kurā redzami visi kādreizējie apriņķi un pagasti, izvietot grāmatā apkopotos datus. Kur šādu karti izvietot? Beidzot tika nolemts, ka Rīgā, Kara muzejā. Ar M. Niklasa un G. Šķendera aktīvu līdzdalību tika meklēts Latvijas armijas komandieru atbalsts. Tas ir saņemts. Ja tiks sarūpēti līdzekļi kartes izgatavošanai, Kara muzeja apmeklētāji varēs iepazīties ar vēl vienu vērtīgu stendu, varbūt pašu saturīgāko, informācijas bagātāko.
Jautāju Edgaram Vītolam, vai šis būs viņa pēdējais nozīmīgais veikums vēstures notikumu sistematizēšanā un izstāžu gatavošanā. ”Šķiet gan,” viņš atbildēja. ”Kā nekā 80 gadi jau uz pleciem.”
Komentāri