Valentīna Voiciša divu valodu pamatskolā Liepā māca topošos Latvijas pilsoņus krievu plūsmā un visā skolā vada audzināšanas darbu. ”Latvija kļuvusi par manu zemi, es to mīlu,” saka Valentīna, kura dzimusi Sibīrijā, augusi un dzīvojusi Kazahstānā, bet, būdama poliete, vakaros lūgšanu skaita poliski.
Kopš Valentīna pievērsusies dvēseliskās pedagoģijas izziņai, tā kļuvusi būtiska darbā un sevis pilnveidē. Skolotājas profesionālā izaugsme pēc uzstāšanās forumā Maskavā ir novērtēta starptautiski, piešķirot goda titulu ”Humānās pedagoģijas bruņinieks”.
– Ko jums devusi prasme uz skolas dzīvi un audzēkņiem paskatīties citādāk?
– Skolēni ievērojuši pārmaiņas manī un sākuši citādāk attiekties. To jūtu, kā viņi stundās atbild, lasu vēstulēs. Absolventi atceras manis vadītās krievu valodas un literatūras, ģeogrāfijas stundas, atnāk, apskauj, grib stāstīt par iespaidiem, jo zina, ka viņus sapratīšu.
Pati par to brīnos, bet man nav cilvēku, kurus ienīstu vai justu nievājošu attieksmi. Ja kāds to stāstītu pirms trim, četriem gadiem, es neticētu. Man ir draugi un ir cilvēki, kurus es nesaprotu vai kuri mani nesaprot, bet tie nav ienaidnieki. Nav arī bērnu, kuri liktos pretīgi. Agrāk tā bija, jo dažu palaidni negribēju pat redzēt. Tagad pret skolēniem jūtu mīlestību, gribu apskaut, iztaujāt.
Reiz saaicināju skolēnus smēķētājus un izstāstīju, ka mans direktora vietnieces pienākums ir novērot, vai bērni nesmēķē, kā arī cilvēcisks pienākums – rūpēties par bērnu veselību. Es izstāstīju gadījumus šai sakarā, kādi bijuši ar mani un maniem draugiem, un to, ka negribu, lai viņi atkārto citu kļūdas. Protams, atkarību nevar atmest vienā dienā, bet smēķētāji vairs necenšas vienaudžiem izrādīties. Iespējams, mūsu saruna izraisīja kauna jūtas. Es sapratu, ka nevaru visu pasauli pārvērst, bet kaut ko ietekmēt varu, un tas mani spēcina.
– Pagājuši trīs gadi, kopš daļā Liepas skolas klašu eksperimentāli sāka humānās pedagoģijas virzienu. Kas šajā laikā mainījies?
– Mainījusies gandrīz visu skolotāju attieksme pret audzēkņiem. Vairs nav jūtams autoritārisms. Katrs pieaugušais meklē jaunu pieeju, un daži skolotāji jau mana, kā mainījusies skolēnu attieksme. Humānā pedagoģija ir veids, kā ejam laikam līdzi, jo tā, kā strādāts pirms pieciem gadiem, tagad vairs nevar. Arī skolotājiem jāmācās.
Tāpat kā katrā skolā, mums ir trīs veidu skolotāji. Ir lieliski sava priekšmeta pasniedzēji, bet priekšmets viņiem ir pirmajā vietā, tikai tad attieksme pret bērnu. Ir skolotāji, kuri sūdzas – vārdos varbūt pat neizsakot, bet galvā sēž – dzīvē klājas slikti, tāpēc neprasiet no manis daudz. Un skolotājiem, kuri iedvesmo, dzīve ir tāda pati kā pārējiem, bet viņi nemeklē slikto, gluži otrādi – spēj saskatīt labo, arī palaidņos un mācību parādniekos. Viņi tic, ka bērni mainīsies. Viņi domā – mainīšos es un mans audzēknis mainīsies. Šodien parunāju ar vienu, kurš pašlaik neko labu skolā nav darījis. Liku saprast, ka ticu labajam viņā, un redzēju, kā bērns atplaukst. Normāls bērns, tikai alkst cilvēku sapratnes.
– Kā varētu raksturot humānās pedagoģijas būtību?
– Tās nav metodes vai paņēmieni darbā. Tā ir īpaša attieksme pret bērniem, sevi un savu darbu. Skolotājiem ir svarīgi, kā bērns attiecas pret apkārtējo pasauli. Šīs pedagoģijas filozofija ir mīlēt sevi, savus skolēnus un darbu. Tikai tad, kad to sapratu, sāku mainīties. Tikai pamainot darba formas, stundās neko neguvu, bet cita attieksme pret audzēkņiem, ticība viņu spējām, labajam devusi daudz. Mēs Liepā esam sapratuši, cik svarīga ir skolotāja personība. Labs piemērs tam ir humānās pedagoģijas profesors Šalva Amonašvili no Maskavas, kurš pie mums rādīja lielisku meistarklasi. Vēlāk mēģinājām šo stundu atkārtot, bet nesanāca. Stundai nebija tās dvēseles, ko viņš deva.
Humānā pedagoģija ir kāpnes uz dvēselisku attīrīšanos. Katrs esam uz cita pakāpiena, bet humānā pedagoģija pieņem visus, nezaudējot ticību, ka cilvēks spēj mainīties. Cilvēks, kurš jau pratis augstāk pakāpties, sabiedrībā burtiski staro.
Viena no manām kolēģēm, ļoti laba savā profesijā, nesen par humānās pedagoģijas ietekmi sacīja: ”Tikai tagad sapratu, ko nozīmē stundu laikā mīlēt bērnus”. Cita skolotāja par sevi teica: ”Nu strādāju tā, lai bērni manī iemīlas, lai viņiem patīku kā personība. Kad saskan mūsu dvēseles, arī darbs klasē ir citāds. Bērni grib man sekot, mazāk ir brīžu, kad viņiem negribas neko darīt. ”
Visi, kas strādā skolās, ir humāni cilvēki, bet humānā pedagoģija ir kas vairāk – īpašs dzīves veids. Ja kādam tā nav, viņu nevar vainot, jo tas nerodas pēkšņi. Ar varu izglītības pārvalde nevar nevienai skolai vai skolotājam uzdot darbu pieņemt ar sirdi, būt pārliecinātiem par bērnu dvēseles skaidrumu, tad arī bērni tādi kļūs. Kādreiz man šķita – kā lai tic bērnam, kurš vienreiz, otrreiz neizpilda mājas darbu. Toreiz es nosliecos, ka būs vēl daudzas citas tādas reizes. Bet skolotājam jātic labajam. Puišelis, kas pēc stundām bija ienācis pie manis, jau trešo reizi atrada iemeslu, lai nebūtu jāmācās, bet es vienalga ticu, ka viņš ir spējīgs mainīties.
Kad mēs sākām strādāt kā eksperimentālā skola, ne vienmēr jutāmies laimīgi, jo atradāmies pārmaiņu priekšā. Pagāja divi gadi, kad secināju, ka skolā vēl nekas īpaši nav mainījies. To pārdzīvoju. Bet, kad ar skolotājiem aizbraucām uz Sanktpēterburgas 38. vidusskolu – humānās pedagoģijas citadeli un uzzināju, ka viņi uz jauno skolas tipu gājuši četrus gadus, nomierinājos – mums vēl priekšā divi gadi. Pēc gada jau braucām uz skolēnu konferenci. Mūsējie uzstājās ar diviem referātiem. Viens bija par Latviju, mūsu pagastu, par to, kā mīlam zemi. Klausītāji pat raudāja no aizkustinājuma, jūtot runātāju mīlestību. Otra uzstāšanās arī bija dvēseliska – par mūsu zemes skaistumu un tās atveidojumu māla apstrādes pulciņā.
Skolas lielākās ieceres, arī starptautiskos kontaktus atbalstījusi pagasta padome, jo mūsu centieni jaunās paaudzes audzināšanā ir līdzīgi.
– Šajā gadā Eiropas Savienība, valsts un rajona padome apvienojusi līdzekļus lielam projektam, kurā iecerēts apvienoties 15 Latvijas skolu pedagogiem, bet vienu no vadošajām lomām tajā uzņēmusies Liepas pamatskola.
– Daudz enerģijas jau esmu ieguldījusi projekta ”Pedagogs – daudzveidīgas, pilsoniski humānas sabiedrības veidotājs” sagatavošanā. Ideja par to attīstījās kopā ar kolēģiem kādā sarunu vakarā Maskavas viesnīcā. Toreiz uz starptautisko forumu no Latvijas bija atbraukuši 80 pedagogi. Tas liecināja, ka par humāno pedagoģiju pie mums ir liela interese, bet Latvijā nebija nekā, kas mūs apvienotu.
Pagājušajā gadā Rīgā pirmo reizi notika pedagoģiskie lasījumi. Tajos satikās cilvēki, kuri jau diezgan daudz informēti par humāno pedagoģiju. Jaunpienācēji mūsu valodu ne visi saprata, jo šo pedagoģiju nevar izstāstīt vārdos, tā jāizjūt. Projektā risināsim domu, kā skolā audzināt labu pilsoni, atbildīgu, tolerantu, labsirdīgu cilvēku. Šāds uzdevums ir arī humānai pedagoģijai.
Lai izaudzinātu spārnotu bērnu, labu pilsoni, vajag spārnotus skolotājus. Katrs bērns kā zirnītis, vienalga, ar latviešu, krievu vai ukraiņu saknēm, dzīvo šajā valstī, no viņa dzīves un rīcības atkarīga mūsu kopīgā nākotne. Latvijas skolotājiem, jaunās paaudzes audzinātājiem esam paredzējuši piedāvāt lieliskas meistarklases – Liepas skolas rozīnītes, arī Maskavas, Sanktpēterburgas, Kaļiņingradas un Tallinas skolotāju pieredzi.
-Liepa ir vienīgā divu valodu pamatskola Cēsu rajonā. Ko nosaka šis apstāklis?
– Strādājam tā, lai veidotos krievu un latviešu kultūras dialogs. Tautu mentalitāte ir ļoti atšķirīga, un skolotāji ņem vērā, ka ar vienu un to pašu scenāriju nevar strādāt kā krievu, tā latviešu klasē. Vēl uzskatām par savu pienākumu ar bērniem runāt par kultūru atšķirībām, un arī paši negaidām, ka dzejoli visi runās vienādi. Jā, krievi pasacīs emocionāli, ar izteiksmi. Latviešiem svarīgāka būs vārdu un domu tonalitāte. Tas pats attiecas uz audzināšanas stundām. Ideja, par ko gribam ar bērniem runāt, ir viena, bet izpildījumam jābūt atšķirīgam.
Skola lielā mērā kļuvusi ne tikai par nacionālās kultūras dvēseles glabātāju, bet arī par piederības veidotāju dzimtajai zemei un valstij. Mans audzēknis, kurš pašlaik gan strādā Īrijā, skolā rakstīja: ”Dzimtene ir tur, kur meklē mierinājumu”. Cita meitene atzina, ka viņai ir divas dzimtenes – Latvija un Baltkrievija un abas vienlīdz dārgas. Es šos dažādu tautību bērnus saprotu, jo pati esmu Latviju pieņēmusi un mīlu tikpat stipri kā dzimteni.
Šajā mācību gadā man izveidojušās dvēseliskās sarunas ar krievu plūsmas piektklasniekiem. Es cenšos, lai bērni apzinātu krievu kultūru – mīlētu to kā Puškins, bet dzimto vietu mīlētu kā Jeseņins. Nespēju aizmirst, kā viena no audzēknēm, kad bijām ekskursijā ārpus Latvijas, stāstīja, ka viņa pārstāv mazu zemi, kurai ir liela sirds.
Komentāri