Vecpiebalgas novada zemnieku saimniecībā “Mierkalni” paviesojies lācis. Ķepainis apēdis aptuveni astoņus kilogramus medus un izpostījis vienu bišu mājiņu. Saimnieks Miervaldis Naglis ir arī mednieks, bet atzīst, ka šī esot pirmā darīšana ar lāci. “Pēc skrāpējumiem var redzēt, ka lācis izvērtējis labāko stropu, jo skādējumi ir vēl citām bišu mājiņām. Drava atrodas kilometrus divus no apdzīvotām vietām, meža ielokā, lai medus gardāks.
Pirmajā brīdī, ieraugot postu, nevarēju saprast, kas tur ārdījies, bet, kad ieraudzīju ķepu nospiedumus, bija skaidrs. Var redzēt, ka pēc kārtīgas maltītes lācis vēl aizgājis pie dīķa padzerties. Lai nu kā, es uz lācīti neesmu apvainojies, lai viņš dzīvo.
Skaidrs, ka tagad vietējiem neomulīgāk. Ejot uz mežu pēc gailenēm, kāds var uzlikt ķepu uz pleca un paprasīt – ko staigā pa manu mežu?” – smej M. Naglis. “Par kaut kādu skādi un aprēķiniem gan nemaz negribu domāt. Medus pietiek visiem, vai tad žēl! Taču sapratu, ka lāči ir ļoti gudri, jo tos stropus, kuros bites pārziemojušas sliktāk, ķepainis nemaz nav aizticis. Viņš ir izostījis pašu labāko saimi, kurai bija visvairāk medus.”
Lāču mamma, Līgatnes dabas taku zvērkope Velga Vītola saka, ka šī nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad klusiem soļiem lācis nāk.
“Visi zina, ka simtiem gadu lāčiem garšojis medus, tomēr, ja salīdzina ar citām valstīm, kur lāču populācija sniedzas vairākos simtos, šādu postījumu Latvijā ir maz. Jau ievērots, ka dravnieki iecienījuši bišu stropus pārvietot tuvāk mežmalām vai attālākos nogabalos. Tādās vietās cilvēka klātbūtne un stropu uzraudzība notiek retāk, tāpēc, ja saimnieki grib izvairīties no līdzīgām likstām, ap bišu mājiņām lielākā rādiusā jāierīko elektriskais žogs, bet citādi grūti iedomāties, kas ķepaini varētu atturēt no tāda kāruma,” saka V. Vītola.
Komentāri