Pauls Putniņš ”Debešķīgā tikšanās sievietībā”. Farss sešās ainās ar vienu starpbrīdi. Paula Putniņa un Rūtas Mežavilkas lugu kopkrājumā, Zvaigzne ABC, 2004. Pauls Putniņš ”Lugas” , Zvaigzne ABC , 2006. Pauls Putniņš ”Miljonāra ugunsvieta”, ”Lugas 2006/1”, Latvijas Dramaturgu ģildes izdevums
Ar mūsu novadnieka, piebaldzēna Paula Putniņa jaunākajām astoņām lugām iespējams iepazīties jau diezgan ilgi, bet līdz izrādīšanai profesionālos teātros tikušas nedaudzas (“Labā tīrības sajūta”, Kvēli ilgotā” un “Debešķīgā tikšanās sievietībā”). Ja atskaitām recenzijas sakarā ar izrādēm, par šīm un “jaunā Latvijas laika” P.Putniņa lugām vispār jau pusotru gadu desmitu atsauksmju necik nav un tās, kas tomēr ir, saraibina daudzas noniecinošas piezīmes par “sociālu publicistiku” ”deklaratīvi plakātiskā formātā” (Līga Ulberte, Portrets), par to, ka “tēlos portretētas sabiedrībā pazīstamas figūras – domāšanas un izturēšanās ziņā kariķētas līdz primitīvisma galējībai” (Benedikts Kalnačs Viktora Hausmaņa un Benedikta Kalnača grāmatā “Latvijas drāma. 20. gadsimta otrā puse”). Autora nesaskaņas ar teātru un literatūras aprindu toņa noteicējiem, arī ar daļu citu lasītāju radušās vairāku apstākļu dēļ.
Viens ir paša autora attieksme pret vienas otras lugas vai atsevišķu skatu veidojumu. Ciktāl šī attieksme pieļauj tik elementārus pretstatījumus kā farsā “Debešķīgā tikšanās sievietībā”, tiktāl daža no izteiktajām kritiskām piezīmēm ir pamatota. Augstskolas pedagoģe Benāra oficiāli ir atzīta par kultūras personību, bet nav kulturāla, jo pārņēmusies ar greiza “ne gluži feminisma” idejām, kas prasa pārspīlētu līdztiesību un sieviešu pārvīrišķošanos gan apģērba, gan izturēšanās ziņā. Toties viņa bez iebildumiem uztur vīru bezdarbnieku, bet ar savu nesievišķību kļūst viņam pretīga un vīrs seksuāli sāk apmierināties ar pavecāku, taču sievišķīgāk izdekorētu apkopēju, kam pat pases trūkums netraucē kopt ne telpas, ne svešo vīru. Tā vietā, lai ļautu Benārai kaut uz brīdi triekt ētisko robežu parazītisko pārkāpēju ratā, autors liek viņai pāraugt, atsievišķoties atpakaļ, atkal iekārdināt un ar prieku pieņemt savu laulāto tekuli bēguli. Ir šai sacerējumā arī savas vērtības – pasaules kārtotājas, lugas notikumu virzības ietekmētājas Domicellas tēls , pāris mūsdienu apstākļu atspoguļojums, dažas spilgti kontrastainas asprātības un epizodes, tomēr kopumā primitīvs tiešums un tēlu likteņu pretdabiska locīšana ir guvusi virsroku. Iespaidu par atbalstāmo pārprastas brīvības kritiku lugā “Nost važas” bojā tas, ka Latvijas liela laikraksta vadošs komentētājs rādīts tik stulbs, skandalējoties par pieņemšanu pie Prezidenta un klaiņojot ap restorānu. Turklāt tas ir tikai šī indivīda un nevis kādas uzskatu grupas pārstāvja stulbums. Tāpēc arī žurnālista Kļaviņa vai viņa brīvības cīņu biedrenes Leldes lielīgās deklarācijas nejaušu epizožu virknē ir pārāk daudzvārdīgas (noslēgumā nojaušamais zemteksts turpretī ir atzīstams).
Otrais apstāklis no autora ir maz atkarīgs. Sešām lugām (“Mīlestības jūras sēkļi”, “Labā tīrības sajūta”, “Kvēli ilgotā”, “Bez mūzikas un puķītēm “, “Zelta koki, zelta skaidas”, “Miljonāra ugunsvieta”) piedēvēt deklaratīvismu un plakātismu, izņemot nedaudzas atsevišķu personu replikas, nav nekāda pamata. Taču, tāpat kā citām iepriekšējām P.Putniņa “jaunā Latvijas laika lugām”, arī šīm sešām var gadīties vērtētāji, kam ir alerģija pret jebkuru reālismu, un šādiem kritiķiem vai režisoriem liekas izdevīgi satīriskajiem motīviem nepieciešamo tendenciozitāti, lugas sastāvdaļu pakārtotību noteiktam idejiskam mērķim nopelt par tikpat nevēlamu kā tiešu, primitīvu
nosodījumu.
Sabiedrības augstākas aprindas sociāli tendētu reālistisku jaunradi ar vadošā darba un bezdarbības rezultātu atklāšanu parasti pieņem nelabprāt. Jūtīgs vērtētājs kā laba antena uztver šo elitāro noskaņojumu un savām atsauksmēm īpaši meklē kritiskākos vārdus.
Nozīme ir arī tam, ka dažs universāli talantīgs režisors pats rada izrādi no sākuma līdz galam un viņam lugu rakstnieki līdz ar to kļūst nevajadzīgi kā šķira.
Trešais apstāklis ir lugās raksturoto sociālo problēmu pretrunīgums, kurām vienkāršs risinājums nav iespējams. Šāda risinājuma trūkums literatūrā var būt pat vēlams, lugas “Mīlestības jūras sēkļi”saturīgumam par labu nāk gan aktrises – nepietiekami sagatavojušās deputātes labo nodomu izgāšanās, gan asās diskusijas par profesionālismu un (ne) godīgumu, gan daudzpusīgs citu dzīves parādību atveidojums, izmantojot īpatnējus tēlus. Ar lielas daļas lasītāju domām un izjūtām, manuprāt, saskan arī vairākas lugu personu formulētas atziņas: “Mīlestības jūras sēkļu” Pastaljona mudinājums neklausīt tiem, kas “aicina tautu prom no savas nākotnes izcīņas”, “prom no sava likteņa lemšanas”. Tomēr tad, kad dramaturgs liek saviem varoņiem lemt šo likteni, iespaidīgāk izskan tieši nepareizo lēmumu izsmējīgs noliegums (“Labā tīrības sajūta”, “Kvēli ilgotā”, “Bez mūzikas un puķītēm”), bet vēlamās rīcības plānu īstenojums “Miljonāra ugunsvietā” ar šīs traģikomēdijas simbolisko nobeigumu tomēr nav pietiekami pārliecinošs: ne tikai alkoholiķiem, bet arī normālākiem strādātājiem nekonkrētie jokstāsti par miljonu pelnīšanu uzticību diez vai var izraisīt, un diez vai iecerētā visas tautas interešu kopība var būt citāda kā īslaicīga.
Paula Putniņa lugas lasīt visbiežāk ir labi un patīkami. Tomēr gribētos arī, lai tajās atrodamā sociālā analīze būtu vēl tuvāka īstenībai un lasītājam ļautu saņemt konkrētāku atbildi uz Rotbaumas jautājumu (“Kvēli ilgotā“): “Brīvība? Ko iesākt mums ar to?”. “Mīlestības jūras sēkļu”deputāte Strautmale uz jautājumu var neatbildēt, attaisnojoties ar krievu dramaturga Jevgeņija Švarca teicienu: “Neesmu vēl burve, es tikai mācos”. Pats dramaturgs, triju Saeimu deputāts, stāv jau tuvāk varbūtējiem atbildētājiem. To vidū 1991. gadā atjaunotajai Latvijas Zemnieku savienībai ar tās programmatisko tēzi: “Tikai privātīpašums var atjaunot iznīcināto darba tikumu un nodrošināt patiesi saimniecisku attieksmi pret zemi laukos”. Kā šis tikums ir atjaunots un kāds saimnieciskums ir nodrošināts, var spriest kaut vai pēc dažiem Latvijas lopkopību raksturojošiem rādītājiem. Uz vienu iedzīvotāju ražotas 1988.gadā 342 olas, piena ražots 735 kg, gaļas kautmasā 128 kg, tai skaitā cūkgaļas 59 kg, bet 2006.gadā 242 olas, 356 kg piena, 35 kg gaļas, tai skaitā 17 kg cūkgaļas. Patēriņš uz vienu iedzīvotāju 1987.gadā bija 300 olas un 471 kg piena vai tā produktu, 2005.gadā 234 olas un 324 kg piena vai tā produktu. (Dati – no statistikas pārvaldes krājumiem “Latvijas PSR tautsaimniecība”un Latvijas statistikas gadagrāmatām.) Iepriekšējās iekārtas tikumi ir slikti. Bet ko mēs esam likuši tās vietā?
Vidēji situētu Latvijas iedzīvotāju ārpus lielajām pilsētām lugu nerādīšana profesionālos teātros īpaši neuztrauc. Par naudu, ko sava budžeta ietvaros tas var atļauties un atļaujas izdot kultūras vajadzībām mēnesī (2006. gadā atpūtai un kultūrai – Ls 11,56), teātra biļetei gan iznāk, tomēr tad grāmatām un citiem kultūras pasākumiem nepaliek pāri gandrīz nekas. Makus iztukšo transporta vai nakšņošanas izdevumi lielpilsētā, jo ar palēto sabiedrisko transportu vien iebraucēji teātrmīļi iztikt vairs nevar. Tāpēc daudziem pie dramaturģijas kā teātrī neskatāma žanra būs jāpierod un jāpriecājas, ka daļa no lugām vismaz vēl ir labi lasāma.
Komentāri