Zaubes kokogļu ceha līdzīpašnieks un izpilddirektors Agris Cērpiņš stāsta, ka šajā biznesā aizvadīti jau desmit gadi. Pamazām iegūta pieredze un apziņa, ka pie sasniegtā apstāties nevar. Realizē projektu par 700 tūkstošiem latu
A.Cērpiņš stāsta, ka 2000. gadā no Vaives pagasta ražotni pārcēluši uz Zaubi. Strādāt sākuši vecos kartupeļu pagrabos bez logiem un kārtīgām durvīm. Taču beidzot, iesaistoties Eiropas projektos, piesaistīti 700 tūkstoši latu, patlaban norit veco ēku renovācijas darbi.
„Šobrīd realizējam Eiropas projektu būvniecībā, tāpēc ražošana nedaudz ir pakārtota. Vispirms laikus jāpabeidz remonts – ēkām liekam jaunus jumtus, liesim grīdas, liksim jaunas durvis un logus. Plānots arī betonēt un daļēji asfaltēt āra laukumus. Būs arī dažādas jaunas iekārtas – retortes un uzglabāšanas konteineri. Arī fasēšanas celiņi. Varēsim normāli strādāt. Būs siltas telpas, kā arī jaunas un kvalitatīvas putekļu atsūkšanas iekārtas,” par iecerēm stāsta uzņēmuma līdzīpašnieks un uzsver, lai tirgū piedāvātu labas kvalitātes kokogles, nepieciešamas arī labas noliktavas.
„Mūsu produkcijai ir sezonalitāte, jo kokogles ir vasaras prece, bet ziemā tās kaut kur jāuzglabā. Līdz šim mēs bijām diezgan švaki, lai runātu par labām noliktavām, tāpēc ceram uz jaunajām telpām un to, ka varēsim strādāt vēl labāk un kvalitatīvāk. Taču tas nenozīmē, ka ziemā neražojam nemaz. Protams, ziemā ražošanu ietekmē laika apstākļi. Malka ir slapjāka. Pie tam mums nav tādas rezerves un iespējas malku uzpirkt lielos apjomos un tad gadu žāvēt, kā to dara Zviedrijā. Bet patiesībā mums decembris ir svētku mēnesis. Mēs kā ārzemēs – 10. decembrī apstājamies un 15. janvārī lēnām sākam kustēt. Tikai šoziem sakarā ar celtniecību ražošana nedaudz apstājusies,” stāsta uzņēmējs.
Pašu tirgum tikai 20 procenti
A.Cērpiņš stāsta, ka lielākoties Zaubē saražotās kokogles tiek eksportētas, pašu tirgum paliek apmēram 20 procenti saražotā.
„Latvijā ir mazs tirgus. Arī piknika sezona te ir diezgan īsa. Saražoto eksportējam galvenokārt uz Franciju. Kaut ko nedaudz uz Zviedriju,” saka A.Cērpiņš un turpina: „Latvijā, jau sākot ar jūliju, nevienam vairs nekas neinteresē, tad Francijā pikniku sezona turpinās pat līdz oktobrim. Pie tam franči ir apmierināti ar mūsu oglēm. Pieļauju, ka viņi ogles varētu dabūt lētāk no Ukrainas vai Krievijas, bet kvalitātes ziņā esam labāki. Latviešiem cepure nost. Ogles mēs protam uztaisīt, kā vajag. Turklāt arī saražoto noformēt tā, lai ogle būtu tīra, iepakota un smuki stāvētu veikla plauktā.”
Uzņēmuma līdzīpašnieks stāsta, ka šo gadu laikā iegūta pieredze, kas nav mazsvarīgs moments, domājot par uzņēmuma attīstību.
„Toreiz kokogles sākām ražot vieni no pirmajiem, un tā saprašana bija samērā maza. Arī tirgus šo gadu laikā daudzmaz apgūts, iegūti labi sadarbības partneri. Esam uzbūvējuši trīs krāsnis. Vienu pašu spēkiem, bet divas, piesaistot Eiropas Savienības līdzekļus. Zaubes pagastam ir īpaši atbalstāmās teritorijas statuss. Tas nozīmē, ka, iesaistoties projektos un iegūstot finansējumu, atpakaļ dabūjam nevis 50, bet 65 procentus no sagatavotās tāmes aprēķina. Tas mums ir liels pluss,” saka A.Cērpiņš. Inflācija aug, bet cenas oglēm neceļ
Lai arī inflācija mūsu valstī aug straujiem soļiem, A.Cērpiņš atklāj, ka preces sadārdzināšana nav izeja no situācijas.
„Bizness ir ļoti labs, tikai apjoms jāceļ. Kokogles ražojam no apaļkoka, kokmateriālus iepērkam. Mūs ietekmē izejmateriālu sadārdzinājums. Jūtam arī nemitīgo inflācijas kāpumu. Jāsaka – Francijā, Zviedrijā inflācija tik strauji neaug, un tas mums sit pa kabatu. Taču cenas neceļam, bet palielinām saražoto apjomu. Līdz šim kokogles ražojām vienā vai divās krāsnīs, bet nākotnē plānojam jaudas palielināt. Tāpēc arī ļoti nepieciešamas jaunās telpas, kurās saražoto kvalitatīvi uzglabāt,” saka ražotnes līdzīpašnieks un uz jautājumu, vai nav nācies saskarties ar darba roku trūkumu, atbild, ka vēl ne.
„Ražojot tādu apjomu kā līdz šim, darbinieku netrūka, bet nākotnē, palielinot ražošanu, jauni darbinieki būs nepieciešami. Taču nedomāju, ka tas radīs problēmas. Zaubē uz vietas gandrīz nav darba izvēles. Esam vienīgie ražotāji pagastā. Kādreiz bija gateris, vēl kautuve darbojas, bet vairāk nekā te nav. Liela daļa devušies strādāt uz Rīgu celtniecībā. Taču arī šajā nozarē gaidāmas nelielas pārmaiņas. Domāju, ka vietējie, kuri gribēs strādāt, darbu atradīs,” atzīst A.Cērpiņš. Paši iepako un fasē
Līdz ar jaunā ceha atklāšanu darbu sāks arī divas jaunas pakošanas līnijas.
„Paši vienmēr produkciju esam fasējuši un iepakojuši. Arī pakošanas līnijas mums bija. Tikai ar 2005. gada ugunsgrēku ražotnē daudz kas tika papostīts,” stāsta uzņēmuma līdzīpašnieks un skaidro, ka fasēšanas materiālus piegādā paši lielumtirgotāji – franči vai Latvijā, piemēram, Statoil.
„Pašiem būtu neizdevīgi fasēt ogles un vadāt pa veikaliem. Tagad mums ir noslēgti līgumi, pircējs ar saviem maisiņiem atbrauc, mēs sapakojam, un viņš pats tālāk preci realizē ar savu logo,” stāsta A.Cērpiņš un atzīst, ka šo desmit gadu laikā Latvijas tirgus vismaz divkārtīgi audzis.
„Vairs jau atpūtnieki nevar iet privātā mežā, meklēt malku un cept ugunskurā desiņas. Ogles vajag. Un vasaras sezonā pikniki ir kļuvuši ārkārtīgi populāri, bet, kā jau iepriekš teicu, neskatoties uz to, Latvijas tirgus ir mazs,” atzīst uzņēmējs un atklāj, ka nākotnē domās arī par kokogļu briketēšanu.
“Varētu pārdot Polijā, bet noderētu arī pašiem, jo ogļu brikete ir laba lieta. Pacentīsimies to nākotnē sapresēt un izžāvēt. Mēģināsim pārdot. Laiks rādīs. Mēģināsim rakstīt jaunus projektus, gūt finansējumu un, kas zina, dabūsim arī līdzekļus jaunām iekārtām, kas nepieciešamas ogļu briketēšanai,” nākotnes plānos dalās A.Cērpiņš.
Komentāri