Vidzemes muzejs ar visbagātāko krājumu ir Cēsīs, un šis krājums ar katru gadu top arvien iespaidīgāks.
Pēdējos piecos gados Cēsu vēstures un mākslas muzeja krājums papildinājies ar vairāk nekā 6,5 tūkstošiem lietu. Tās vēsta par pagājušo laiku, sākot no viduslaikiem līdz pat 20. gadsimta beigām – par varas maiņām, par darba un privāto dzīvi.
Lai dotu iespēju pārliecināties, cik daudzveidīgi, vēsturi apliecinoši priekšmeti nonākuši krājumā, muzeja speciāliste Vija Rozentāle kopā ar mākslinieku Daini Andersonu Izstāžu namā izveidojuši materiāliem piesātinātu ekspozīciju “Jaunieguvumi”.
Tajā ir dokumenti, sākot no Cēsu sv. Annas draudzes grāmatām līdz Baltijas dzelzceļa militārās apsardzes darbam Raunas tilta pakājē, tajā ir sadzīves priekšmeti no 50. gadu frizētavas Cēsīs, līdz alvas kausam, kas atrasts izrakumos pie viduslaiku pils. Izstādē netrūkst vērtīgu fotogrāfiju
no nesenas vēstures – akcijas “Baltijas ceļš” 1989. gadā – un senākas – Vienības laukuma 1948. gadā, kad vecajā vietā vēl atradās Uzvaras piemineklis, līdz pirmās neatkarīgās valsts armijas virsnieka kāzu brīdim.
Izstāde apliecina, ka vai ikviens cēsnieks var kļūt par muzeja nākamo jaunieguvumu autoru, jo pieredze liecina, ka vecpilsētas nami ar to pažobelēm un pagalma šķūnīšiem joprojām var būt vērtīgu atradumu vieta. Arī mājās nereti glabājas lietas, kas jau kļuvušas par muzejisku vērtību, piemēram, dokumenti un priekšmeti, kas stāsta par izsūtījumu Sibīrijā, ģimenē saglabāti pirms vairākiem gadu desmitiem valkāti apģērbi vai izmantotas lietas. Par to rosina domāt izstāde.
Paši vēstures muzeja darbinieki pagājušajā gadā piedzīvojuši to, ka gadiem strādājuši namā, kas ir vienas vienīgas vēsturnieku “zelta raktuves”. Sākoties remontam Cēsu Jaunajā pilī, zem daudzām apmetuma kārtām atklājušies unikāli sienu zīmējumi, bet aiz sienām, kas norobežoja pažobeles, saglabājušies it kā sadzīves nieki, gadu desmitu dēļ tie kļuvuši par vēsturisku vērtību. Par to ikviens var pārliecināties izstādē, apskatot alus pudeli, konfekšu papīriņus, kuru uzraksti liecina par Cēsu privātuzņēmumu darbību 20. gadsimta pirmajā pusē. Bēniņos no būvgružiem vēsturnieki izķeksējuši arī dokumentālus apliecinājumus – sarakstus, vēstules, ka 20. gados šajā namā atradies 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs, bet 40. gados apmetušies sarkanarmieši. Turpat atrasts arī krāsns podiņš no pils īpašnieku Zīversu laikiem, apliecinot, ka nama vēsture ir daudz senāka.
“Smieklīgi jau tas bija, kā mēs pārbaudījām aiz sienām pažobelēs sakrājušos drazu, bet atradumi mūs gandarīja,” pie viena no izstādes stendiem pastāstīja V.Rozentāle, rādot liecības par pirmajos neatkarības gados cēsnieku Bērziņa un Kazāka konfekšu fabrikās tapušajiem ražojumiem un Osmaņa fabrikas smēķu paciņu ar nosaukumu “Brīvā Latvija”.
Izstāde ir kā aizrautīgu stāstu virkne. Tā vēsta par cēsnieku dzīvi un likteņiem. Kopš 1969. gada muzejā glabājas Latvijas armijas 8. Daugavpils kājnieku pulka leitnanta parādes zobens. Tas atrasts Cēsīs, kādā Ķiršu ielas mājā, pārmūrējot krāsni, un atnests uz muzeju. Tolaik krājuma dokumentos ierakstīts kā nenoteikts zobens, nenorādot, ka pie tā piesprausts mazs sarkanbaltsarkans karodziņš. Pirms diviem gadiem muzeja relikviju izstādē zobens pirmo reizi tika eksponēts, norādot, ka īpašnieks nav zināms, bet tieši tad zobens pazīts. Radinieki muzejam ne vien darīja zināmu, ka tas piederējis Arvīdam Zālītim, bet arī muzejam dāvināja formastērpa jostu un leitnanta kāzu foto.
“Druvas” kultūrvēsturiskajā ikmēneša pielikumā “Novadnieks” Cēsu muzeja darbinieki jau aprakstījuši vairākas no vērtīgajām jauniegūtajām kolekcijām, tajā skaitā materiālus par Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijas direktoru Jāni Jansonu. Taču ir arī tikai dažus desmitus gadu senu notikumu apliecinājumi, piemēram, Dainis Ozoliņš muzejam dāvinājis apjomīgu kolekciju par kamaniņu sportu Cēsīs, Kārlis Tomsons materiālus par Cēsu alus darītavu, Ēriks Fridrihsons foto albumus par Cēsu autoremonta rūpnīcu, Anitas Meldre ģimenes triju paaudžu apģērbus, kas lieliski raksturo laikmetu utt.
Sākot no 2004. gada muzeja krājumā ik gadus nonāk arheoloģisko izrakumu laikā viduslaiku pilī atrastās senlietas. “Tās ievērojami bagātina krājumu, bet uzliek arī lielas rūpes un atbildību par to saglabāšanu, kas ir dārgs process,” pastāstīja muzeja direktore Dace Tabūne. “Plānots, ka šogad muzejā darbu sāks arheoloģisko priekšmetu restaurators. Izstādē eksponējam nelielu daļu no ikgadējās arheoloģiskajās ekspedīcijās atrastā.”
Komentāri