Lai tiktu uz piebaldzēniem tik iemīļotu peldēšanās vietu un netālo galdniecību, iedzīvotājiem pāri pa veco dzirnavu koka tiltu jāšķērso dziļš un pamatīgs grāvis. Viņpus grāvim, Rūpniecības ielas otrajā namā, dzīvo mammas ar maziem bērniem, pāris pensionāru un invalīdu, kuriem ir kustību un dzirdes traucējumi. Minētais tilts ir vienīgais mājinieku ceļš, kas ved uz “ārpasauli”, jo cita apkārtceļa, ko mērot ar vieglo automašīnu, pēc iedzīvotāju sacītā, neesot.
Ķibele notikusi 27. aprīlī ap sešiem no rīta, kad aiz mājas stūra nograndis liels troksnis. Steidzoties lūkot, kas atgadījies, mājas iedzīvotāji ieraudzīja uz tiltiņa ielūzušu kravas mašīnu.
Vēršoties pašvaldībā pēc palīdzības, novada domes priekšsēdētājs Laimis Šāvējs saaicinājis visas iesaistītās puses uz sarunām pie viena galda, jo minētais tilts nemaz nav pašvaldības pārziņā, tālab pašvaldība var sekot līdzi notikumiem, ieņemot tikai mediatora lomu.
“Arī mēs, nama iemītnieki, šajā situācijā nevaram palīdzēt, lai kādu atbalstu no mums gaidītu, jo atrodamies uz minimālo iztikas līdzekļu sliekšņa. Arī dienā, kad notika nelaime, pirmais, kam zvanījām, bija sociālais dienests, taču tur mūs nelaipni noraidīja, sakot, ko tad viņi tur varot darīt? Tomēr, iedziļinoties lietā, jāsaprot, ka pirmajam, kam mūsu intereses būtu jāaizstāv, ir tieši sociālais dienests,” uzsver Rūpniecības ielas nama iedzīvotāja Dzintra Staškeviča.
Nu pagājušas vairākas nedēļas, tagad dēļi pār dziļo grāvi salikti un varētu domāt, ka vizuāli viss ir kārtībā, taču īstenībā šis tilts ir tikai butaforija. “Tūlīt pavasaris būs cauri, bet mēs joprojām neesam sagatavojuši dārzus sējai, jo neviens traktorists, izvērtējot tiltu, nav gatavs to šķērsot. Tā ir tikai liela, dekoratīva laipa bez balstiem un satura. Jau vairākas nedēļas pārnestā nozīmē slīkstam mēslos, jo asenizators nevar piekļūt mūsu kanalizācijas bedrēm, iznāk, ka mēsli pašiem jāsmeļ ar spaini. Tāpat nevaram sagādāt malku nākamajai ziemai, bet, galu galā, šajā mājā dzīvo divi invalīdi, mitinās pensionāri. Ja ar viņiem kaut kas notiek, neatliekamā medicīniskā palīdzība pie mums netiek. Jau esmu apsvērusi domu par pārcelšanos citur, taču jūtos kā slazdā, jo mantas taču arī nevaram pārvest,” stāsta Dz. Staškeviča.
Lietas vaininieks ir netālu esošās galdniecības īpašnieks Aivars Ontužāns, kurš savu vainu nemaz nenoliedz, jo viņa mērķis neesot bijis sabojāt tiltu vai savu transportlīdzekli. Viņš stāsta, ka pirms septiņiem gadiem pats ar saviem materiāliem šo tiltu salabojis, balstus nostiprinājis, taču koks paliek koks, pakļauts laikapstākļiem, tas nolietojas. “Pēc notikušā esam tikušies ar tuvējā autoservisa īpašnieku, dzirnavu īpašnieku, dažiem konfliktsituācijas atrisināšanā ieinteresētiem domes deputātiem un, liekot galvas kopā, nolēmām visu vērst par labu.
Pašlaik ir tapusi vienkāršota tilta skice un aprēķinātas aptuvenās izmaksas. Sākotnēji domājām par caurteci un grantētu pārbrauktuvi, taču dzirnavu īpašnieks vēlējās tiltam saglabāt vēsturisko noskaņu, tāpēc tomēr to veidos no koka. Prognozējam, ka ap Jāņiem vietā būs stabils un drošs tilts, tikmēr aicinām tuvējos nama iedzīvotājus būt saprotošākiem un pacietīgākiem,” skaidro A. Ontužāns un atklāj, ka tilta atjaunošana iesaistītajiem izmaksās aptuveni pusotru tūkstoti eiro.
Komentāri