Ilze Kalnāre (īstajā vārdā Ņina Ivanova) dzimusi 1918. gada 27. janvārī. Latviešu literatūrā kļuva pazīstama 30. gados ar dzejoļiem un dažiem prozas darbiem.
90. gados radās liela interese par viņas personību un daiļradi, parādījās viņas darbu publikācijas – Grāmatu draugu biedrības izdevums ”Dzeja un proza,” ”Vidzemniece” (dzeja un proza) un citi darbi. 1996. gadā redzējām arī TV filmu ”Aktrise Ragārēs” ar Agnesi Zeltiņu Ievas un Ivaru Pugu Siliešu Rūda lomā.
Vecākā paaudze atceras vairākus I.Kalnāres dzejoļus, pirmspadomju gados pat mācījās skolā, arī ”Tēvzeme runā”. Dziedāja un dzied vēl tagad nu jau folklorizējušās dziesmas ar dzejnieces vārdiem ”Lai nu paliek šoruden” un ”Ai, māte Latgale” (mūzikas autors Jānis Norvelis). Padomju gados I.Kalnāres un J.Norveļa vārdi tika noklusēti. Kad dzejniece 50. gados atgriezās no izsūtījuma, Dailes teātra izrādēs G.Priedes ”Lai arī rudens” un A.Upīša ”Ziedošais tuksnesis” viņa pazina savu dzejoļu vārdus, bet dramaturgs G.Priede atbildēja, ka viņš nezina dzejoļa autoru, citējis pēc atmiņas.
Dzejniecei bija traģisks liktenis, dzīvi izmainīja karš. I.Kalnāri apcietināja un izsūtīja uz Karagandu, kur grūtos apstākļos bija jāpavada deviņi gadi. Kad 1956. gadā atgriezās dzimtenē, bija garīgi un fiziski salauzta. Te neviens negaidīja, izņemot māti, literāros darbus nepublicēja, viņa bija spiesta strādāt dažādus darbus, bieži nepietika iztikai. Slimību mākta, dažkārt dzejniece nonāca depresijā. 1967. gada rudenī I.Kalnāre ar Rakstnieku savienības gādību nonāca Ropažu pansionātā. Viņa rakstīja vēstuli valdes pirmajam sekretāram Albertam Jansonam: ”No visas sirds pateicos jums, biedram Ziedonim un Rakstnieku savienībai par atbalstu grūtā dzīves posmā.”
1968. gada 27. janvārī, Ilzes dienā, dzejniece nelielā draugu pulkā nosvinēja 50. dzimšanas dienu, runājusi dzejoli: ”Es vīna glāzi pilnu pielēju, Jo šodien mūža gadi mijas man – Es rūgtumu un sāpes pazinu, Un tomēr tūkstoš reizes atzinu, Cik bagāta un skaista dzīve ir.”
Pagāja vasara, 22. augustā devusies apciemot māti. 15. septembrī sēņotāji viņu atrada Ropažu meža brikšņos mirušu, iespējams, iedzērusi lielu miega zāļu devu. Pansionāta istabiņā grāmatā ieliktajā zīmītē rakstīts: ”Es aizeju un atstāju aiz sevis sāpes un asaras.”
21. septembrī Vējavas kapsētā pavadītāji I.Kalnāri apglabāja. Pēc gada ar mātes gādību uzlikts piemiņas akmens, kurā rindas no dzejoļa ”Tēvzeme runā”: ”Runā akmens, runā kalns, runā vārpa druvā, Runā katrs koks un lauks valodā tik tuvā.”
1972. gadā tur apglabāta dzejnieces māte. Ilze rakstījusi: ”Manu kapu neaizmirsti, māt!”
2006. gada 21. oktobrī Cēsu kultūras biedrības ”Harmonija” literāti, braukdami uz Ļaudonas kapiem, kur atklāja pieminekli dzejniekam Andrejam Eglītim (I.Kalnāre 1945. g viņam veltījusi dzejoli ”Dzejnieks”, kad Talsu baznīcā atskaņoja ”Dievs, tava zeme deg!”), iegriezās Vējavas kapos. Redzējām, ka I.Kalnāre aizmirsta nav, bija ziedi (iespējams, saglabājušies no bēru dienas, 21. septembra, atceres). Sakopām kapavietu, nolikām rudens ziedus, skandējām liriski smeldzīgās dzejas rindas, tā godinot dzejnieces piemiņu.
Komentāri