Sestdiena, 27. jūlijs
Vārda dienas: Marta, Dita, Dite

Ik mirklis ved augšup

Druva
00:00
15.02.2008
3

Viņai nav mugurā lietišķs kostīms, mati perfektā frizūrā. Viņa ātri iejūk starp jauniešiem. ” Man kauns teikt, cik man gadu. Bail. Vēl nesen tādus saucu par veciem, un nu es tāda pati,” saka nītauriete Lilita Jansone un piebilst: ”Man bezgala patīk eksperimentēt, ne soli neatkāpties. Iet laikam līdzi, ne gadu skaitlim. Reizēm pat liekas, ka uz mani vienaudži

nicinoši skatās, es taču neesmu tāda, kā viņi.”

Lilita ir horeogrāfe, sešu deju kolektīvu vadītāja, mūzikas skolotāja un arī direktora vietniece Nītaures vidusskolā. Mūzikas un mākslas skolā otro gadu strādā horeogrāfijas nodaļā. Lilitai šogad februāris tāds kā visu gadalaiku kokteilis, no visa pa kripatai. Jāizdzīvo paveiktais un jāparāda citiem, lai priecājas. Lilita gatavo koncertprogrammu, kurā būs gan viņas dejas, gan viņas dejotāji, arī pati dejos un dziedās.

”Tā ir sevis pierādīšana. Jāliek taču manīt, ka tu esi. Tā ir jebkurā jomā,” pārliecināta Lilita un ātri nosaka: ”Ko darīšu tālāk, nezinu. Jā gan, divi projekti jau gaida rindā.”

Nezināmajā Līgatnē

Ar diplomu kabatā Lilita, norīkota darbā par kluba vadītāju, ieradās Līgatnē.

”Kur atrodas Līgatne, nezināju. Sākumā, kad braukāju uz mājām Rīgā, regulāri nokavēju darbu, jo aizbraucu līdz Cēsīm. Dzīvoju miega badā,” atceras Lilita. Tad viņai ierādīts dzīvoklis pagastā. Kurināšanai atvesta krava malkas. Tā patālu no šķūnīša.

Pa kokam vilkusi mājās. ”Mācījos saskaldīt, kurināt krāsni. Man iestāstīja, ka vajag krāsnī iespiest grīdas vasku, tad malka aizdegas. Nesu no kluba, tas bija kā aizkurs,” nu jau ar smaidu atceras Lilita un turpina: ”Ziemā pārnācu mājās vakarā deviņos, sienas bija nosarmojušas. Iekurināju krāsni, saģērbos un gāju gulēt. No rīta, protams, viss bija izdzisis un modos aukstā istabā. Tādas romantiskās ekstras piedāvāja Līgatne.”

Bet putnkopības saimniecība bija bagāta un vadība atsaucīga. Kultūras darbiniece dabūju visu, ko gribēja – tērpus kolektīviem, apskaņošanas aparatūru. ”Vienu gadu sociālistiskajā sacensībā pārspējām Priekuļu selekcijas stacijas kultūras namu. Ne vienam vien kultūras darbiniekam tas bija šoks – ko tas skuķis iedomājas!” ar

lepnumu stāsta Lilita. Par Līgatnē nostrādātajiem gadiem viņai prieks. ”Mani nopelni? Rajonā pirmā estrādes deju grupa ”Mistika”. Mārai un Jurim Lagzdiņiem bija diskotēka, manas meitenes piedejoja. Cēsu kultūras nama zāle bija pārpildīta, viens otram kāpa uz pleciem, lai redzētu, kā meitenes dejo.

Klubam naudu pelnīju ar galdiņvakariem, rīkoju tematiskus pasākumus. Cilvēkiem ļoti patika nākt uz aktieriem, māksliniekiem. Brauca no Cēsīm, Siguldas. Jauniešiem populāri bija tusiņi kā kafejnīcas. Pārdeva arī alkoholu, bet gods godam, ja arī kāds vairāk iedzēra, neko nedemolēja un izvilloties gāja ārā.” Lilita nodibināja rajonā pirmo sporta deju skolu. Piecus, sešus gadus nopietni strādāja, bija rezultāti, bet dejotāju vecākiem vajadzēja lielu naudu, lai nopirktu bērniem tērpus, piedalītos sacensībās, un skola izjuka. ”Sākās pastaliņu laiks, nostājāmies uz ceļa ar jostiņām un visu, arī kultūras namu un tā krēslus, sadalīja par pajām. Tas bija briesmīgi. Kādudien nekā vairs nebija,” vēl aizvien nespējot būt vienaldzīga, saka Lilita. Mamma – kultūras darbiniece

Līgatne Lilitai ir vieta, kur pārdzīvots un piedzīvots viss laimīgais, arī vilšanās un sāpes. Te izauguši trīs bērni, kuri pamazām iekārtojas savā dzīvē. Tā sagadījies, ka visi šogad saņems augstskolas diplomus. Zigmārs pabeigs vijolniekus Mūzikas akadēmijā, Rolands – dizainerus Baltijas starptautiskajā akadēmijā, Laura – Medicīnas universitāti un nākotni saistīs ar kosmetoloģiju. Par Lauru mamma ar lepnumu saka: ”75 gadu jubilejā arī tikpat labi izskatīšos,

Laura man izgludinās seju.”

Laikā, kad vecāki nesaprot, kā izskolot bērnus, Lilitas atvases ieguvušas profesiju, kuru vēlējušies. ”Priecājos, ja kaut nedaudz varu palīdzēt. Ja viņi nestudētu, es nebrauktu tik sliktā mašīnā, nedzīvotu ar malku kurināmā dzīvoklī, nenestu ūdeni no akas, ” saka Lilita un uzsver, ka tas ir pēdējais lielais ieguldījums, ko vecāki var dot bērniem – izglītība. Kad Rolands pēc vidusskolas iestājās augstskolā, tūlīt bija jāsamaksā par studijām. Mammas – skolotājas -atvaļinājuma nauda bija cauri, bet vasara vēl priekšā.

Ik dienas no Nītaures Lilita mēroja ceļu uz zāģētavu Līgatnē. Uz darbu. Lilita zina precīzi – 17 kilometrus var noiet divās stundās un divdesmit minūtēs. ”Nopelnīju mēnesī 75 latus. Izturēju, jo zināju, tā nav mana mūža maize. Tagad zinu, ko nozīmē strādāt zāģētavā. Cik nožēlojami ir cilvēki, kuri pieļauj, ka sievietes strādā gaterī! Pēc mēneša man bija saulē nodeguši, kreveļaini pleci, rokas nostieptas, mugura izļurkāta. Lietus vai saule, krāvām dēļus, baļķus. Mani, mākslinieci -vārguli, pieņēma komandā. Pārējās bija stipras sievas,” kādu gabaliņu no dzīves izstāsta Lilita.

90. gadu sākumā Latvijā ļoti iecienīta bija dziedošo ģimeņu kustība ”Spiets”, kurā iesaistījās arī Jansoni. ””Spiets” bija īpašs laiks. Tas saliedēja ģimeni. Tētis gādāja par tehniskām lietām, es, lai būtu viss pārējais. Dziedošā ģimene sēdās mašīnā, braucām pa visu Latviju. Bērniem tas bija rūdījums. Tā pelnījām naudu. Tad bērni saprata, ka par uzstāšanos maksā. Viņi sāka noteikt taksi. Rolandu kā mazāko samācīja, lai nāk un prasa lielāku algu,” ar smaidu saka Lilita un klusi piebilst, ka pati nezina, kas ir dekrēta atvaļinājums. Bērni vienmēr bijuši kultūras namā. Par piedzīvoto Lilita sola uzrakstīt grāmatu. Tad, kad viņai būs simts gadu, agrāk laika neiznākšot.

”Atstāju Rolandu mājās. Viņam vēl nebija gads. Pārnāku, bērna nav. Durvis aizslēgtas. Apskrēju kaimiņus, izsaucu policiju. Nav. Nozagts,” vēl tagad bez emocijām pārdzīvoto nespēj izstāstīt Lilita. Vēlāk izrādījies – bērns piecēlies, tikmēr kustinājis gultiņas redeles, kamēr tās atnākušas vaļā, izslīdējis uz grīdas, aizrāpojis zem gultas stūrītī un aizmidzis. Rolands, pastarītis, kā mamma saka, dabūjis ciest visvairāk. ”Man bija jābrauc uz Rīgu. Atstāju kaimiņienei piecas pudelītes ar putriņu. Vakarā vēlu pārrodos, pie mājas pulcējas cilvēki. Satraukums. Izrādījās – pudelītes biju atstājusi, bet dzīvokļa atslēgu ne.

Vēl gadījums. No rīta atnākam no kluba. Ieejam dzīvoklī, kaimiņiene guļ mūsu gultā. Izrādās, naktī bērni izstaigājuši visus kaimiņus, lūguši, lai nāk pie viņiem gulēt, jo vieniem bail,” par darbu un bērnu audzināšanu stāsta Lilita un vien nosaka, ka visi izauguši, lai gan, ja kas tāds notiktu tagad, mātei atņemtu vecāku varu. Kļuva skolotāja

Kad Līgatnes klubu likvidēja, Lilitu uzaicināja uz Nītaures vidusskolu. Ar katru gadu viņa skolas darbā iegāja aizvien dziļāk. Nu jau augstskolā iegūta pedagoģiskā izglītība. ”Pedagoga darba stāžs man sākās

18 gadu vecumā, kad kļuvu par sporta deju skolotāju Rīgas 1.vidusskolā, tagadējā 1.valsts ģimnāzijā,” saka Lilita un piebilst, ka kādreiz nevarējusi iedomāties, ka būs skolotāja. ”Mamma bija vecā rūdījuma latviešu valodniece. Atnāca no skolas, sakrāva burtnīcu kalnus uz galda, līdz pusnaktij laboja, vienmēr bija nogurusi. Beidzu 12.klasi, viņa teica – nu tad uz universitāti. Nē. Viņas darbs bija man acu priekšā. Mamma aiznesa dokumentus, iesniedza, es neaizgāju uz eksāmeniem,” atceras Lilita un ar mīļu smaidu turpina: ”Mamma ir fantastiska sieviete. Savos vairāk nekā septiņdesmit gados ir cittautiešu pieprasīta latviešu valodas skolotāja Rīgā. Viņai nav laika sēdēt uz gultas un studēt medicīnas enciklopēdiju.” Tētis bijis kultūras nama vadītājs Liepupē.

Avārijā gājis bojā. ”Mamma saka – man talants no tēta.

Ļoti skaists vīrietis bijis. Mani nēsājis uz klubu, visiem rādījis – tā ir mana princese, dienās būs liela māksliniece. Aizbraucu pie viņa uz Alojas kapiem un izstāstu, kā man iet,” stāsta Lilita un kautri piebilst, ka

pati ir vecmāmiņa, kurai ir savs eņģelītis Patrīcija.

Par skolu un izglītības sistēmu Lilita runā nikni. Viņai ir pieredzē balstīti secinājumi. ”Netiek novērtēta interešu izglītības loma. Lielākā vērtē ir iekaltas zināšanas, kuras dzīvē nebūs vajadzīgas. Un šī netaisnība! Ja skolotājs sagatavo skolēnu, kurš uzvar olimpiādē, pedagogu slavē: “Lūk, kur skolotājs, Anniņu mācīja, viņa uzvarēja”, dod balvas, medaļas,” ar patosu saka deju skolotāja un klusi turpina:” Ja deju skolotājs sagatavo sešpadsmit audzēkņus, kuri vienā sekundē palecas, visi precīzi izpilda kustības, ja pulciņa vadītājs iestudē izrādi, kurā jāprot saspēle, jāizprot teksts, ja diriģents iemāca kori dziedāt – tas nav nekas. Ne jau slava un balvas ir būtiskas, bet attieksme. Un arī izpratne. Diemžēl entuziasms nav mūžīgs.” Jūtas dejā

Dejas soļus no pirmajiem, kurus bērns sper pasaulē, Lilita sāka atšķirt jau agrā bērnībā. Tagad viņa atzīst: ”Bērns nesaprot, kas viņam patīk, kas ne. Būtiska ir vecāku nostāja.” Skolā meitene dejoja tautiskās, vēlāk modernās vai, kā tagad saka, sporta dejas. ”Tās patika labāk. 20 gadu vecumā karjeru beidzu kā A klases dejotāja,” ar lepnumu saka Lilita un pauž pārliecību, ka katram cilvēkam vajag sevi izpaust. Viens tamborē, otrs audzē puķes. Viņa izjūtas izsaka kustībā. ”Ja ko daru, tad no sirds. Dejā es izpaužu prieku, sāpes. Tas ir interesanti, bet grūti. Nevaru atļauties būt horeogrāfe, un tas nav mans darbs. Līdz trijiem pēcpusdienā ir stundas skolā, tad mēģinājumi, vakarā deviņos atnāku mājās un varu ķerties klāt. Tāpēc, ka man nav nevienam jāgatavo ēst, ne par vienu nav ikdienā jārūpējas. Deju horeogrāfijas ir nakts darbi,” atklāj Lilita un piebilst, ja viņa varētu būt horeogrāfe un valstī tas būtu pienācīgi atmaksāts darbs, viņa ļoti labi dzīvotu. ”Man patīk skatīties, kā manas izjūtas kustībās pieņem citi. Ne vienmēr tāpat, kā es. Ja dzirdu, ka bērni saka – forša deja, esmu ļoti priecīga,” saka Lilita. ”Visu, ko dzirdu un jūtu – jums dejā sūtu” – tā saucas koncertprogramma, kurā Lilitas dejas dejos dažādu paaudžu dejotāji. Arī Lilita pati. Ne tikai tautiskās, arī Vīnes valsi, lēno valsi un kādas pazīstamas mūzikas izjūtas kopā ar Valdi Škutānu. Var vien piebilst, ka Lilita arī dziedās. Gan kopā ar saviem bērniem, kā ”Spieta” laikā, gan…

”Man patīk skaistais,” saka Lilita. Un izstāsta par kādu eksperimentu. Ar draudzeni Rīgā kafejnīcā pusdienojušas. Pie blakus galdiņa sēdējis jauns, ļoti simpātisks vīrietis. Lilita vērojusi viņu. ”Draudzenei sacīju: “Pateikšu viņam, ka ir ļoti skaists cilvēks.” Viņa brīnījās. Piegāju, pateicu. Ko darīja viņš? Mēteli neuzvilcis, izbēga pa durvīm,” izstāsta Lilita un vērtē: ”Cilvēki nav pieraduši, ka viņiem pasaka ko labu. Ko dara sieviete, ja viņai saka: ”Tu labi izskaties!” Sāk koķetēt, atbild neticīgi. Kāpēc? Vai nevar pateikt: ”Jā, es zinu!” Jā, man patīk skatīties uz skaistiem cilvēkiem. Arī šovu ”Dejo ar zvaigzni”, kas ir krāšņs, kurā ir skaisti cilvēki. Šovā strādā arī Lilitas mīļotais cilvēks. Viņa vien nosaka, ka pati labprāt dejotu, bet neviens neņems, viņa taču ir dejotāja.

Negaidīti Lilita saka: ”Pajautā, vai es tagad, ja varētu, dzīvē ko darītu citādāk?” Tūlīt arī pati atbild: ”Mana dzīve sastāv no mirkļiem – ļoti priecīgiem un traģiskiem. Tiem mijoties, ceļos augšup.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Kā sev nenodarīt pāri, ēdot dārza veltes

07:54
27.07.2024
9

Kurš gan vasarā necenšas iespējami vairāk pamieloties ar vietējo dārzu labumiem. Ogas, augļi, svaigi dārzeņi, to vai nu katrs izaudzē pats, vai nopērk tirgū. Šie labumi ir bagāti ar vitamīniem, antioksidantiem un šķiedrvielām, taču ne katrs tos var ēst, cik vēlas. Šīs dabas veltes var radīt kairinājumu kuņģī, izraisot dedzināšanu un citas nepatīkamas sajūtas. Kādos […]

Izrāda senču mantojuma pūra lādes

00:00
27.07.2024
19

Pie Stalbes Tautas nama otro gadu tika rādīts, kas glabājas pagasta dzimtu pūra lādēs. Ikviens bija aicināts neturēt sveci zem pūra un muzikālās noskaņās dalīties ar senču atstāto mantojumu un arī ar paša darināto. Pasākumā bija skatāmi daudzi krāšņi zeķu un cimdu pāri, tamborētas endzetes spilvendrānām, izšūti dekoratīvie spilveni, grīdceliņi un citi rokdarbi. Par katru […]

Turpinās sadarbība Vācu kapu kopšanā

00:00
26.07.2024
29
1

Cēsīs viesojās Bundesvēra Rezervistu apvienības Tīringenas nodaļas Gēras sekcijas pārstāvis atvaļinātais feldfēbelis Marcels Herbsts. Pirms desmit gadiem Latvijas Brāļu kapu komitejas un vācu Karavīru kapu kopšanas apvienības “Volksbund” kopā ar Bundesvēra Rezervistu apvienības Tīringenas nodaļas Gēras sekcijas biedriem rīkoja Latvijas Zemessardzes un vācu karavīru kapu sakopšanas talku Cēsu Vācu kapos, šajos gados par kapu kopšanu […]

Vakar Gulbenes novadā divas automašīnu zādzības

09:39
25.07.2024
262

Aizvadītajā diennaktī Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes apkalpojamā teritorijā saņemta informācija par 66 gadījumiem, kad iedzīvotāji vērsušies pēc palīdzības policijā vai konstatēts, ka noticis noziedzīgs nodarījums. Reģistrēti 14 ceļu satiksmes negadījumi, kur divos gadījumos kopumā cietušas divas personas. Ceļu satiksmes jomā pieņemti 116 administratīvā pārkāpuma lēmumi, tajā skaitā 60 par ātruma pārsniegšanu. NODARĪJUMI PRET ĪPAŠUMU […]

Kas mežā, tas tirgū

00:00
25.07.2024
60

Darba dienās Cēsu tirgū rimta dzīvība. Āra teritorijā dārzeņi, ogas, meža veltes. Pāris tirgotāju piedāvā gailenes. Cena no četriem eiro par litra trauciņu, ir arī mellenes, lācenes par astoņiem eiro. Jānis no Pārgaujas mežiem atvedis gailenes un mellenes. “Iegāju mežā un iznesu trīs spaiņus gaileņu,” pasmej Jānis un uzsver, ka īsts sēņotājs atradīs sēnes arī […]

Dzimtas likteņstāsts grāmatā

06:06
24.07.2024
36

Diena mākslai “Vieta, kur pagātnes satiekas ar šodienu” Zosēnu pagasta Skrāģu krogā veltīta divdesmit pieciem gadiem kopš sestajiem Piebalgas kultūras svētkiem Zosēnos un operas “Baņuta” libreta autora Artura Krūmiņa un komponista Alfrēda Kalniņa 145. dzimšanas dienai. Mākslas dienā tika atvērta arī Ilzes Būmanes grāmata “Piebal­dzēns ar pasaules apvārsni” par Artura Krūmiņa dzimtas likteņstāstu. Gan pats […]

Tautas balss

Varbūt jāalgo ārzemnieki

11:11
25.07.2024
68
Seniors raksta:

“Kad beidzot būs skaidrība par nodokļiem, tos cels vai ne! Darba grupa strādāja divus gadus, visi taču saņēma darba samaksu, vai tiešām nav nekāda saprotama rezultāta? Ja jau paši netiekam galā, tad lai labāk maksā citu valstu ekspertiem,” bija neapmierināts seniors.

Vajadzīgs veloceliņš uz Ninieri

11:10
25.07.2024
30
Riteņbraucēja raksta:

“No Cēsīm uz Līviem uzbūvēts labs veloceliņš. Tāds ir arī uz Priekuļiem. Taču daudzi cēsnieki vasarā ar divriteņiem brauc uz Niniera ezeru. Arī uz turieni vajadzētu veloceliņu, cilvēki to tiešām bieži izmantotu. Ninierī peldas ne tikai vasarās, daudzi to dara visu gadu. Protams, ziemā jau ar velosipēdu nebrauksi, bet pavasarī var sākt diezgan agri, un […]

Tīrumam apkārt ziedošs žogs

11:09
24.07.2024
21
Anda raksta:

“Zemnieki nav apmierināti un uzskata, ka ir muļķīgi apkārt laukiem atstāt neapstrādātu joslu. Viņiem taisnība, ka tā ir nezāļu audzēšanai. Nesen ceļmalā upes krastā redzēju dzeltenu labības lauku, un ap to visapkārt platā joslā zied puķu spriganes. Tās kā dzīvžogs apņēmis tīrumu. Vai tā ir prātīga saimniekošana! Puķu spriganes jau tā izplatās kā neapturama sērga. […]

Vai Baltijas ceļš aizmirsts?

12:07
23.07.2024
35
1
J. raksta:

“Visur dzirdu tikai par svētkiem, par Cēsu, Pārgaujas, Vecpiebalgas un citiem. Cēsīs uz svētkiem nezin kāpēc pat uzaicināts Livonijas ordeņa mestra Pletenberga radinieks. Bet kāda tur radniecība, ja pagājis pus gadu tūkstotis, kopš Pletenbergs sēdēja ordeņa pilī Cēsīs. Un nez vai vietējiem iedzīvotājiem bija no tā kāds labums. Taču šoreiz ne par to. Mani pārsteidz, […]

Lielā politika rada bažas

11:05
23.07.2024
17
Lasītāja K. raksta:

“Kad klausos par Amerikas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu un to, ko žurnālisti stāsta par Donaldu Trampu, sajūtas nav labas. Ja ASV tiešām Ukrainai vairs nepalīdzēs vai mazāk palīdzēs cīņā ar iebrucēju, Krievija jutīsies vēl varenāka. Ja sāksies sarunas par kara apturēšanu uz Ukrainai atņemto teritoriju rēķina, kur garantija, ka Krievija līdzīgu taktiku neturpinās citās kaimiņu valstīs? […]

Sludinājumi