Ceturtdiena, 16. janvāris
Vārda dienas: Lidija, Lida

Feļetonista nemierīgā dzīve

Druva
00:00
22.02.2008
5
200802212047494572

Senioru Uldi Vīķeli daudziem ļauts pazīt kā optimistisku skeptiķi, feļetonistu, cilvēku, kurš it kā ne par ko nesatraucas tā, lai sirds sūrstētu. Taču iepazīstot 80 gadnieka dzīves stāstu, ir skaidrs, ka sirdij bijis iemesls smelgt – par skolas gados pazaudētajām mājām, par neīstenotiem sapņiem jaunībā. Arī par brīvas domas ierobežojumiem padomijas telpā un vēl nesen dzīves sagādātu kūleni vecumdienās, kad nācies pamest gadu desmitiem ierastās mājas. Pagājuši trīs gadi kopš dzīves vietas maiņas satraukumiem, un nu, iepazīstinot ar 13 istabu māju, kur tagad saimnieko Vīķeļu pāris, Uldis, pieturoties bārdai, nosaka: “Kā mēs tajās divās istabās ar visu lielo dzīves mantību satilpām?”

Kā netapa par tēlniekiem

Pēc kara jauneklis sapņojis par mākslinieka karjeru. Uldis atceras: “Pusgadu lietišķās mākslas vidusskolā apguvu keramiku, līdz mūs, divus zēnus, izspēra no skolas, jo, nebūdami komjaunieši, mukām no atklātajām komjauniešu sapulcēm. Tā kā pie durvīm bija pielikta visu redzošā acs, tad mēs laidāmies caur pagraba logu. Tomēr nosūdzēja. Direktors tajā laikā bija karsts komunists, un viņš palūdza atstāt šo viesmīlīgo skolu.” Tēva skolnieks no Jelgavas institūta laikiem tolaik bijis Kultūras ministrijas nodaļas vadītājs, un viņš abus apolitiskos jaunekļus iekārtojis J. Rozentāla mākslas skolā.

Taču dzīvošana Rīgā bijusi finansiāli sarežģīta, jo abi Vīķeļu dēli atradušies galvaspilsētā. Vecākiem pietrūcis līdzekļu skološanai. Ulda vecākais brālis jau dziedājis Valsts akadēmiskajā korī un mācījies vakarskolā. Uldim nācies atgriezties Cēsīs pie vecākiem. Ar to arī topošā mākslinieka ceļš uz tēlniecību beidzies, un atskaņas par jaunības dienu sapņiem tagad iemiesojas daudzajos dabas veidojumos, ko Uldis savācis mežā. Jo līkāks priedes zars, jo vairāk raisa fantāziju. “Noņemu zaram nevajadzīgo un atrodu par derīgu mākslas darbu.”

Taču neilgais skološanās laiks Rīgā palicis prātā ar trauksmaino dzīvi pie tēvoča Ausekļa Baušķenieka. “Tēvocis lauztās rokas dēļ nebija ņemts karā, toties nokļuva vācu darba nometnēs. Viņš rokas dēļ, es ar savu neesošo tuberkulozi tiku vaļā no armijas,” stāsta Uldis. Pārnācis no Francijas, kur bija nokļuvis amerikāņu gūstā, mākslinieks Rīgā dzīvokli atradis izpostītu un gleznas aizvazātas. “Viņš dabūja istabiņu Sarkandaugavā, un tur mēs vienu laiku kopā dzīvojām. Toreiz tēvocis gleznošanai bija metis mieru un pelnījās ar plakātu taisīšanu – uz lieliem, baltiem palaga audumiem zīmēja Ļeņinu un Staļinu, kuru ģīmji svētkos bija redzami uz ielām, māju sienām. Vienu laiku tēvocis strādāja arhitektu kantorī, taisīja maketus no ģipša, piepelnījās arī porcelāna fabrikā, taisot figūriņas, bet gleznošanu atsāka tikai, kad apprecējās. Kundze piespieda. Padomju valdība šķībi uz viņu skatījās. Pirmo izstādi ar gariem zobiem atļāva sarīkot, publikai liekot manīt, ka šo satīriķi nevar ņemt nopietni. Atklātam cilvēkam bija grūti dzīvot. To es redzēju. Arī Latvijas padomju enciklopēdijā viņš ir tikai pieminēts kā Mākslinieku savienības biedrs, tāpat kā mēs ar dēlu esam Žurnālistu savienības biedru sarakstā.”

Taču tas viss bija daudz vēlāk. Pēc kara, pie Baušķenieka dzīvojot, Uldis visvairāk pārņēmis pavārmākslu. “Tēvocis gatavoja ēdienus, kuru receptūras bija noskatījies Francijā. Viņam bija daudz draugu, un kopā ar visiem vakari iestiepās gari, arī pārgāja ballītēs. Pēc tam bija miglaini rīti,” tā neilgo laiku Rīgā, tuvināšanos mākslinieku pasaulei pasmīnot atceras Uldis.

Liktenīgais Kolkas rags “Sadegām Jelgavā,” tā divos vārdos Uldis raksturo šausmas, ko kara laikā sešpadsmitgadīgam nācies piedzīvot un kas radījis likteņa pagriezienu, kāpēc Vīķeļi kļuva par cēsniekiem.

“Pirms tam vēl pāris gadus nodzīvojām Sesavā, kur tēvu ielika par skolas direktoru, bet 1946. gadā pārcēlāmies uz Cēsīm. Tēvs vidusskolā mācīja dziedāšanu un krievu valodu. Kad nesanāca Rīgā kļūt par tēlnieku, biju spiests (ar gariem zobiem to darīju) iestāties Cēsu skolotāju institūtā, jo tur maksāja stipendiju. Par dabas zinību, ģeogrāfijas, rasēšanas skolotāju mācījos līdz 1952. gadam.” Atkal Uldis sapņojis nokļūt Rīgā, tomēr iekļauties mākslas vidē. “Mani gribēja valsts koris, jau bija sarunāta vieta, bet jauno skolotāju kadru sadales komisija tajā laikā bija ļoti stingra – trīs gadi jānostrādā skolā. Man piedāvāja šādas tādas skolas, neatceros, kādas. No visām atteicos un ironiski ieprasījos: “Vai tad arī Kolkā nav vieta?” Man atbildēja, ka ir. Nospļāvos par visu un teicu, ka braukšu.”

Tur jaunais skolotājs nonāca dzelzs aizkara tuvumā un pieredzēja dzīvi ļaudīm ierobežotas pārvietošanās teritorijā, kur neviens piederīgais vienkārši atbraukt nevarēja. Taču tieši tur viņš satika liktenīgo kurzemnieci, kura 1952. gada decembrī kļuva par sievu. “Mēs jutāmies ļoti vientuļi gan viens, gan otrs,” tālo jaunību, apprecēšanos atceras laulātais pāris, kuram jau aiz muguras kāzu 50 un 55 gadu jubileja. Kad būšot 60. gadskārta, atkal rīkošot lielu balli kā Anglijas karaliene Elizabete – mērķi nosprauž Uldis. “Lai nu kā gājis, savus bērnus esam izaudzinājuši tik krietnus, ka viņi mūs balsta, un tagad jau priecē mazmazbērni,” dzīvesbiedri Dzidra un Uldis ir vienisprātis.

Taču liktenīgā Kolka bija gan laimes, gan posta vieta. Piejūras klimats, pārgalvīgā dzīvošana iedragāja jaunā vīra veselību, un Vīķeļu pāris par visu vairāk ilgojās no turienes tikt prom. Tā nu sākās jaunās ģimenes mētāšanās pa pasauli, no vienas darba vietas skolā uz otru. Šajā laikā Uldis pamanījās būt arī lauku skoliņas direktors, bet 1962. gadā izdevās pārcelties tuvāk Cēsīm un vecākiem. Skolotāju pāris atrada darbu

Drabešu internātskolā. “Tobrīd darbs skolā man jau likās bezcerīgs. Jutu rūsēšanu. Labi, ka pavisam drīz mani noangažēja laikraksts “Padomju Druva””. Uldis spriež, ka to laiku skolā bija arī daudz kas labs: “Mazajās skolās valdīja siltas attiecības ar bērnu vecākiem, skolēni klausīja, un nevarēja tā kā tagad staigāt pa klasi, starpbrīžos uz maiņām pīpēt.” Valsts attieksme pret skolotājiem gan nevarējis saukt par labu. “Vienmēr svarīgākā bija ideoloģija, nevis tas, cik labi skolēni apguvuši vielu. Politinformācijās staļinisms un ļeņinisms jau no 1. klases. Šādu “audzināšanas” momentu pieprasīja katrā stundā. Ja nebija, tas skaitījās lielākais mīnuss skolotāju darbā.” Apolitiskais žurnālists

Uzaicinājums strādāt Cēsu avīzē par korektoru nācis īsti laikus, jo skolmeistarošanā Uldis juties sevi izsmēlis. Taču no vienas ideoloģiski uzraudzītas iestādes viņš bija nonācis citā, ne mazāk varas uzraudzītā. ” Sākumā avīzē tikai laboju drukas un stila kļūdas. Nekādas ideoloģijas tur nav. Vēlāk, strādājot vēstuļu nodaļā, arī īpaši politisku spiedienu nejutu. Boļševiku partija samērā saudzīgi ar mani apgājās,” bārdā nosmaida Uldis, bet nav aizmirsis arī kritiskus brīžus. “Kādas trīs reizes čeka par mani interesējās. Pats nezinādams, biju uzrakstījis par kādu šoferi labu rakstu, ka šis izpildīgs un tā tālāk. Mani izsauca. Kā varot labu rakstīt par nekam nederīgu cilvēku, jo šis savu māti, pārliecinātu komunisti, nozākājis nesmukiem vārdiem. Kā man bija to zināt?! Vēl čeka bija sadomājusi caur mani īstenot pasūtījuma rakstu – nosodīt disidentus, kuru vidū bija Haralds Sīmanis, Arvīds Ulme, Valdis Atāls, vēl citi. Man stāstīja, ka šie sadomājuši Līgatnē spert gaisā dzelzceļa tiltu. Vai nu tā bija vai ne, nezinu, bet to viņiem piesēja. Vēl Ulme ar Sīmani savā neprātā piekrituši labot Cēsu baznīcas jumtu. Toreiz tas arī bija milzīgs pārkāpums. Mani aicināja nosodīt, bet es, atrunādamies, ka nekur neesmu iejaukts, panācu, ka mani liek mierā. Vēl bija viena tikšanās ar varas pārstāvjiem. Straupes dakteris Rudzītis bija uzrakstījis stāstu, laikam saucās “Ūdensbifelis”, zemtekstā dikti mērķētu pret toreizējo iekārtu. Rajona ideoloģiskā sekretāre ar to bija dikti nemierā. Tā nu čeka uzdeva intervēt dakteri un katrā ziņā uzdot jautājumu, ko viņš domā par ārstu iesaistīšanos kustībā par mieru. Bija toreiz tāds gājiens pa pasauli. Es, cita vidū, arī pajautāju un saņēmu atbildi, ka labi vien ir, ka dakteri ir par to mieru. Ar to mani pakalpojumi vairs nebija vajadzīgi. Lika mieru. Bet vispār netiku uzskatīts par īpaši parocīgu cilvēku, jo man bija radi Amerikā, kas sūtīja paciņas un vēstules. 70. gados tā arī pateica – ja gribi strādāt avīzē, pārtrauc sarakstīšanos. Nācās saraksti turpināt caur vecākiem. Starp citu, ar brālēniem esmu saticies pirms kara un kara laikā. Pēc tam tikai vēstulēs.”

Uldis domā, ka varas pārstāvji viņu redakcijā pacietuši kā zobu sāpes. Gan jau kolēģi arī savu reizi nodomājuši, ka šis tāds jocīgs. “Man vienmēr humora pilnas šķita atklātās partijas sapulces. Es tās saucu par lielu cilvēku rotaļām. Pompozā sapulču atklāšana, pašas sarunas par aktuāliem jautājumiem – piecgažu plāniem un pretplāniem, tur varēja smieties locīdamies, bet nedrīkstēja. Nezinu, kā viņi paši turējās no smiekliem, kaut gan viens otrs to lietu ņēma dikti nopietni.”

“Visus piedāvājumus stāties partijā noraidīju. Visādi atjokojos. Neiznāca no manis ne ideālists, ne pakaļskrējējs. Nekāds disidents arī nebiju, kaut čekā esmu sēdējis,” jaunības dienas atmiņā atsauc Uldis. ” Mani saņēma par anekdotēm un satīrisku vācu laika žurnālu ar Staļina karikatūrām, ko biju paņēmis līdzi uz skolu. Trīs 17 gadīgi puikas sēdējām aiz restēm. Pēc pāris nedēļām, kad redzēja, ka stukačs no manis neiznāks, izlaida laukā.”

Aktīvā politikā Uldis sāka iesaistīties, būdams jau uz pensijas gadu sliekšņa. Tas bija Tautas frontes laiks, arī avīzes “Cēsu Atmoda” sagatavošana. “Gadu skaitījos arī sociāldemokrāts, jo, redz, nāca vietējo padomju vēlēšanas un vajadzēja pretspēku boļševikiem. Mani izvirzīja, un tapu ievēlēts padomē pašā brīvības atjaunošanas laikā. Taču, kad sociāldemokrāti apvienojās ar Bojāra un Ādamsona vadīto partiju, es partiju būšanai metu mieru. Savu lomu biju izpildījis, jo tautfrontiešu mērķis bija Cēsīs komunistus izstumt no vietējās varas, un tas izdevās pa visiem gaņģiem. Man jau arī tās sociāldemokrātijas idejas nebija diez ko pie sirds. Divos kongresos gan pabiju. Forši – veči satikās, iedzēra šņabi.” Par ko rakstīja vēstules

Par ko “Padomju Druvas” lasītāji rakstīja vēstules, kad redakcija tās saņēma daudz, daudz vairāk, nekā šodien “Druva”? ” Sūdzības – tādas, kā tagad zvanītāji stāsta “Hallo, Druvā””: ka cūku nepieņēma kautuvē, pienu nesavāca, mājas saimnieks šķita slikts, priekšnieks neuzvedas, veikalā apšmauca. Rakstīt labu – kāda velna pēc? Ja nu vienīgi palepošanās.

Manā ziņā bija arī “Kultivators” – satīrisks pielikums, kuram rakstīju ar pseidonīmiem. Pirmo – mūjābelis – partijas komiteja noprotestēja. Tad nāca Skarabejs. To atļāva, nezināja laikam, kas tā par vaboli.”

Ulda feļetonus drukājis arī “Dadzis”, pastāstus makšķernieku kalendārs, bet nopietnus stāstiņus laikraksts “Cīņa”. “Samaksāja tādu honorāru, ka varēju nopirkt skapi. Bet par citu rakstu pusdienu servīzi. Vai nav eleganti?” ierasti vieglajā manierē dzīvi komentē Uldis.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Dzērbenē Pateicības svētki darītājiem

00:00
16.01.2025
24

“Cik paši darīsim, tik būs, jo kurš gan nāks un darīs,” saka dzērbenietis Guntars Skripko. Viņš ir viens no tiem, kuri saņēma pagasta tautas nama Pateicību par brīvprātīgo darbu. “Ikdienā tie, kuri nav bijuši saistīti ar pasākumu rīkošanu vai pils, estrādes, pagasta centra noformēšanu svētkos, neiedomājas, cik daudz darba ir jāiegulda, sākot no idejas, materiāliem […]

Jaunpiebalgas Kultūras centrā rosība ik vakaru

00:00
15.01.2025
76

“Lai gan varētu domāt, ka amatiermākslas kolektīvi pēc daudzajiem gadu mijas pasākumiem tagad kaut nedaudz atvelk elpu, tā nav. Katram savi mērķi, kurus grib sasniegt,” saka Jaunpiebalgas Kultūras centra vadītāja Egita Zariņa un uzsver, ka katru vakaru centrā kādam kolektīvam ir mēģinājums, tikšanās, lai apspriestu gaidāmos kultūras notikumus pagastā, novadā, Latvijā. Pagasta jauktais koris “Jaunpiebalga” […]

Skatītāji plūst uz “Straumi”

00:00
14.01.2025
111

Režisora Ginta Zilbaloža veidotās animācijas filmas “Straume” galvenais varonis kaķis vientuļnieks paceltu asti soļo pa pasaules nozīmīgāko kino festivālu sarkanajiem paklājiem un priecē ar aizvien jauniem panākumiem, balvām un atzinību Francijā, Kanādā, Meksikā, Austrālijā, Ķīnā, Polijā. “Straume” saņēmusi arī prestižo Ņujorkas kinokritiķu apvienības balvu kā gada labākā animācijas filma, un nu jau tās producents Matīss […]

Apciemo pagasta vientuļos seniorus

00:00
13.01.2025
49

Jau vairākus gadus Taurenes bērnudārza “Asniņš” bērni un vecāki    sadarbojas ar pagasta senioru klubu “Randiņš”. Jaunākā paaudze gatavo dāvanu pakas pagasta vientuļajiem senioriem, bet kluba biedri tās nogādā adresātiem. “Dāvanu kastē ir gan marinējumi, dažādi salāti no mājas krājumiem, gan pašu darinātas praktiskas lietas, veselīgi saldumi. Arī mēs vēl ko pieliekam klāt. Gandrīz katrā […]

“Rainis un Aspazija”, “Poruks” jau frontē, drīz sūtīs “Cēsis”

00:00
12.01.2025
78

Uzņēmuma “CATA” foajē izklāts paklājs, garāmgājēji noskatās, novērtē. Ne katrs saprot, ka tas ir 6×10 metru aizsargtīkls Ukrainas armijai. To sējušas cēsnieces. Todien, kad “Druva” apmeklēja aizsargtīklu darbnīcu, te strādāja septiņas sievietes. “Cik laika vajag, lai tādu sapītu, atkarīgs no brīvprātīgo skaita. Bija steidzams pasūtījums, tīklu vajadzēja pēc desmit dienām, mēs paguvām septiņās, nākamais tapa […]

Apbalvojumi liecina par paveikto

00:00
11.01.2025
91

Cēsu novadā drošību un sabiedrisko kārtību uzrauga Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Dienvidvidzemes iecirknis, tā pārziņā ir arī Madonas un Varakļānu novads. Aizvadītajā decembrī, atzīmējot Valsts policijas gadadienu, iecirkņa darbinieki saņēma apbalvojumus. Virsleitnantam Kal­vim Retko par priekšzī­mīgu dienesta pienākumu izpildi un sasniegtajiem augstajiem darba rezultātiem pirms termiņa piešķirta nākamā dienesta pakāpe “Kap­teinis”, Dienvidvidzemes iecirkņa priekšniece pulkvežleitnante Inga […]

Tautas balss

Ar kādu ātrumu brauc kravas mašīnas

11:35
15.01.2025
52
1
J. raksta:

“Lasu par traģisko avāriju uz Ventspils šosejas, kurā bojā gāja skolotāja un mirusi arī viena skolniece, bet vēl dažām meitenēm nopietni jāārstējas slimnīcā. Laikam jau vainīgais būs mikroautobusa šoferis, kurš veda dziedātājas, jo, kā stāsta mediji, busiņš bijis braukšanai pretējā joslā un satriecies ar kravas mašīnu. Bet gribu gan teikt vienu lietu, vai bija pareizi […]

Jālabo pārbrauktuve

11:35
15.01.2025
21
Lasītāja raksta:

“Tā arī mēs, liepēneši, nevaram sagaidīt, kad “Latvijas Dzelzceļš” salabos pārbrauktuvi. No un uz būvmateriālu rūpnīcu sezonas laikā brauc daudz kravas mašīnu, pa Cēsu-Valmieras ceļu bieži pārvietojas kokvedēji, pārbrauktuves segums kļūst aizvien sliktāks,” pau­da lasītāja.

Bedres tikai dažas, bet nepatīkamas

11:34
15.01.2025
18
Cēsnieks raksta:

“Cēsīs Birzes iela tiešām ir labi sakārtota, izdevīgi to izmantot, ja jāapbrauc pilsētas centrs. Tikai nelielajā vecā asfalta daļā laikā, kad kūst sniegs un līst, padziļinās bedres. Tās nav lielas, bet diezgan dziļas, automašīnai var pārsist riepu, īpaši braucot tumsā un lietū,” sacīja cēsnieks, aicinot ielas apsaimniekotājus bedres aizbērt.

Pirts – ikdienai, ne atpūtai

10:44
13.01.2025
29
3
Lasītāja V. raksta:

“Līgatnē nav skaidrības par pirti. Tā iedota nomā uzņēmējam, bet vai viņš nepaaugstinās maksu par pēršanos? Tā nu ir, ka mazajā pilsētiņā ir daudz mājokļu, kuros nav vannas istabas, pirts ir ikdie­nas nepieciešamība, ne atpū­-tas procedūra. Saprotams, ka viss kļūst dārgāks, taču mazgāšanās ir ikdienas nepieciešamība, tāpēc pašvaldībai ir jāpadomā, lai tā ir pieejama arī […]

Vajag arī rīta pusē

10:43
13.01.2025
28
I. no Raunas. raksta:

“Raunā pasta nodaļa tagad atrodas pagasta centrā. Ir ērti ieiet, nav jākāpj pa kāpnēm, kā bija pasta mājā.Taču pasta darba laiks gan ir neizprotams – darba dienās no plkst. 13.30 līdz 16.30. Laucinieki taču uz pagasta cen­tru brauc no rīta, ne pēcpus­dienā. Arī centrā dzī­vojošie seniori lietas kārto rī­ta pusē. Bet, ja cilvēks strādā, kad […]

Sludinājumi