Cēsu Centrālajā bibliotēkā notika tikšanās ar Valdi Atālu, lai kopīgi ieskatītos viņa topošajā grāmatā “Ar nazi mugurā”. Pasākums atšķīrās no ierastajiem grāmatu atvēršanas svētkiem, jo šis darbs vēl nav pabeigts. Autors norādīja: “Nav uzrakstītas pašas beigas, man nepietika spēka. Es nezinu, ko rakstīt, bet vēl man ir brīdis, un varbūt tas atnāks.” Kāda no pasākuma apmeklētājām gan atzina, ka varbūt grāmatu tā arī vajag atstāt bez nobeiguma, lai paliek šī klusuma sajūta.
Topošā grāmata balstīta uz biogrāfiskiem faktiem, un tajā būs vairāk nekā 50 dažādi stāsti. “Grāmatā ir refleksijas. Ir bērnības atmiņu stāsti, ir jaunā laika refleksijas, bet tie visi sasaucas. Jo tas ir vienas dvēseles skatījums, viena cilvēka ceļš. Es eju dvēselei pa pēdām,” teica V.Atāls.
Pasākumā klātesošajiem bija gan iespēja dzirdēt dažus stāstus no topošās grāmatas, dzirdēt autora stāstīto, bet starp lasījumiem skanēja dziesmas, ko izpildīja V. Atāls kopā ar Arnoldu Kārklu.
Grāmata būs interesanta, jo tajā būs atklājams arī Valda Atāla nebūt ne vienkāršais dzīves ceļš cauri VDK kabinetiem, cietumiem līdz pat gadiem, kas pavadīti lāgerī Krievijas ziemeļos kopā ar tiem, kam atcelts nāvessods.
“Dievs darīja tā, ka manā ceļā viss bija sagatavots tik precīzi kā Mendeļejeva tabulā,” stāstīja autors. “Kad ierados lāgerī, kuram bija romantisks nosaukums “Baltais lācis”, šamanis Vans (ieslodzītais, kurš faktiski kontrolēja šo lāgeri) teica, ka viņš mani gaidījis, viņam gari pauduši, ka atbrauks draugs, kurš uzrakstīs par viņiem grāmatu. Taču es mocījos daudzus gadus, līdz to sāku. Dievs laikam negribēja priekšlaicīgas dzemdības. Līdz šim pamošanās brīdim bija savs laiks jānoklīst, jānodzer, jānostrādā, jāglezno, jāļauj Vanam trīs reizes atnākt sapnī, apsēsties blakus un klusēt. Nekā nav briesmīgāka par sirdsapziņu, kad tā sēž blakus un deg. Tas, kuram degusi dvēsele, zina, ka fiziskās sāpes ir pārvaramas, bet dvēseles sāpes ir kaut kas īpašs.
Savā dvēseles ceļojumā sapratu, ka šo grāmatu pabeigšu vai nu Sarkandaugavā, vai Strenčos. Analizējot sapratu, ka man jābūt veiklākam un sevi jāpārsteidz. Man jāpamostas un jāuzraksta šī grāmata lielā ātrumā. Apmēram kā purvā pa ciņiem jāpārskrien, kamēr tie nepaspēj iegrimt. Nolēmu, ka rakstīšu ļoti konspektīvi, iešu kā novērotājs. Nevis kā persona, bet kā dvēsele, kas iet un visu redz. Mani neinteresē Atāls kā cilvēks, bet gan kā dvēsele. Ir laiks, kad jāmazgā drēbes, ir laiks, kad jāmazgā dvēsele. Ar asarām, ar asinīm, jo Dievs tevi gaida tīru. Grāmata “Ar nazi mugurā” ir šis akts, kad es mazgāju savu dvēseli.”
V. Atāls vienmēr teicis, ka šajā grāmatā viss būs tieši tā, kā bijis, saucot vārdā visus cilvēkus, lai arī tas viņiem varbūt pārāk neglaimos. Tajā lasāms arī par labi zināmiem Atmodas aktīvistiem, kuri bija savervēti čekā. Autora bagātīgā valoda, prasme izteikties tēlaini, dziļi un precīzi ļauj ļoti dzīvi uzburt ainas, ko viņš piedzīvojis.
Grāmatā aprakstīts, kā autors satikās ar puišiem, kuri neizvairījās no antisovjetiskiem tekstiem un anekdotēm, kuri atrada autorā domubiedru, un tā arī sākās viņa ceļš cauri čekas gaiteņiem līdz “Baltajam lācim”.
“Es nezināju, ka viņi ir organizēta banda, kam bija ieroči : granātas, vācu rokas ložmetēji,” klātesošajiem atklāja V. Atāls. “Viņi bija nobruņojušies, lai parādītu, ka pēckara periodā latvieši nav nolikuši malā savu apziņu, cīņas vēlmi. Viņi gribēja parādīt, ka latvieši pretojas režīmam pat ar šādiem paņēmieniem. Vienīgās man inkriminētās epizodes bija tās, ka es viņiem uzrādīju personas, kas VDK bija savervēti kā ziņotāji. Es nezināju, ka viņi pret viņiem izturēsies samērā skarbi. Par pārējo es pats brīnījos, kad lasīju krimināllietu, pie kuras bija strādājuši 17 izmeklētāji, un šis sacerējums bija 300 lappušu garš. Es šajās 300 lappusēs ietilpu pusē lapas, taču ar to pietika, lai man piešūtu bandītismu, kas noveda pie cietumu dzīves izbaudīšanas. Lai gan jāteic, man to “Balto lāci” solīja jau sen. Kad atteicos doties krievu armijā, viņi teica – gan mēs tevi nogādāsim pie “baltajiem lāčiem”. Man šie solījumi bija pie “vienas prievītes”, bet vēlāk tas viss kaut kā krājās, krājās un mana nedisciplinētā uzvedība attiecībā pret padomju ideoloģiju kaut kā izpelnījās šo sodu. Un nevis tāpēc, ka es būtu noziedzīgs, bet noziedzīgs bija pats režīms. Taču es pateicos Dievam par dāvāto ceļu. Lai arī savā dvēselē sapratu, ka esmu nepelnīti notiesāts, sapratu arī to, ka nekad, nekur un nekādā veidā man neiedotu tādu pieredzi, tādu attīrīšanās iespēju, iespēju šajā ceļā satikt tādas personības un draugus visai dzīvei, visai mūžībai.”
Divas stundas V. Atāla stāstu un mūzikas pavadījumā pazibēja kā mirklis, un tagad atliek ar nepacietību gaidīt, kad grāmatai taps nobeigums. Kad tā ieraudzīs dienas gaismu, lai vēlreiz varētu iegrimt viņa uzburtajā pasaulē un kopā ar autoru iet viņa dvēselei pa pēdām.
Komentāri