Pārgaujas veterinārārsts Aldis Pastars, kurš Straupē strādā jau kopš 1997.gada, profesijas izvēli nenožēlo.
Sarunā ar Aldi par veterinārārsta profesiju, dzīvniekiem, cilvēkiem un daudz ko citu piedalījās arī sieva Tatjana un jaunākais no ģimenes trim bērniem – Artūrs. Aldis un Tatjana iepazinušies studiju laikā, abi ir veterinārārsti, bet sieva profesijā nestrādā.
Vetārsta ikdiena patiešām ir neparedzama. Par to pārliecinājās arī „Druva” – uz sarunu Aldim nācās ierasties nedaudz vēlāk, jo neplānoti bija jāpalīdz kādam lopiņam.
– Zemniekiem nav viegls laiks, ir saimniecības, kas samazina lopu skaitu vai pat pārtrauc darbību. Vai vetārstiem darbs nesamazinās?
Aldis: – Nē, jo veidojas jaunas saimniecības, esošās paplašinās. Tomēr ar vienu, divām gotiņām darbs ir ekonomiski neizdevīgs.
Zemniekiem ir grūti, ir liela nestabilitāte un arī valsts nestimulē saimniekošanas iespējas. Subsīdijas, ar kurām zemnieks rēķinās, netiek samaksātas plānotajā laikā, bet nauda ir nepieciešama, lai segtu kredītsaistības. Cenas pieaug, izmaksas lielas, bet, piemēram, par pienu zemniekam netiek samaksāts tik, cik vajadzētu. Grūti iet arī lielajiem zemniekiem, lai attīstītos, nauda jau visiem ir vajadzīga.
– Vai mūsdienu materiālajā pasaulē mājlops nepārvēršas tikai par ražošanas līdzekli?
Aldis: – Nē. Tomēr, protams, dzīvnieka produktivitāte un ekonomiskā atmaksāšanās ir ļoti svarīga. Ja dzīvnieks iet bojā, jaunu iegādāties ir dārgi.
Par dzīvniekiem ir ļoti jārūpējas. Ja to nedara, tad problēmas vien rodas. Bet cilvēki ir dažādi – dažiem dzīvnieki patīk, citiem ne. Ir tādi, kas no pilsētām pārceļas uz laukiem un mēģina turēt dzīvniekus, domādami, ka tie ir nepieciešami kā zāles pļāvēji vai ka lopiņi iederas lauku idillē, bet nekas neizdodas. Taču ir arī daudz pilsētnieku, kuri saimnieko veiksmīgāk nekā dažs labs pieredzes bagāts lopkopis vai slaucēja.
– Ik pa laikam izskan ziņas par dzīvnieku īpašniekiem, kuri nerūpējas par mājlopiem, ir cietsirdīgi…
Aldis: – Agrāk šādu gadījumu bija vairāk, arī tagad reizēm gadās. Aizbraucu uz saimniecību un redzu, ka no lopiņa palikuši vien kauli un āda. Saimnieks saka – es daru visu! Kas man jādod dzīvniekam, lai viņš nebūtu tik kaulains? Pirmām kārtām, dzīvnieks ir normāli jāpabaro un jāaprūpē. Tāpat arī suņi, kaķi – jāattārpo, jāveic profilakse. Ir cilvēki, kuri dzīvniekus finansiāli faktiski nespēj uzturēt, bet tomēr to veselībai vajadzīgo izdara.
Tatjana: – Atceros kādu saimnieks, kurš gotiņu turēja kā mīļdzīvnieku un tā pret to arī izturējās. Pēc diviem gadiem saimnieks juta, ka produktīvo dzīvnieku turēšanas apstākļiem un noteikumiem jābūt pavisam citādiem. Par laimi, viņš gotiņu tomēr pārdeva.
Aldis: – Ne visi var būt veterinārārsti, tāpat arī ne visi var turēt dzīvniekus.
– Veterinārārstam jābūt gatavam palīdzēt jebkurā diennakts stundā?
Aldis: – Jā. Bieži vien jābrauc naktīs. Tad brauc un dusmojies, bet aizbrauc uz saimniecību un saproti, ka nav jau par ko dusmoties – ir problēma un ir jāpalīdz. Taču cilvēku ārstiem ir normēts darba laiks, būs grūti ģimenes ārstu vēlā vakarā dabūt mājas vizītē, jo ir arī neatliekamā palīdzība, dežurējošie ārsti.
Vienmēr darbojas arī Mērfija likums – ja ir kas ieplānots, sarunāts, noteikti piezvanīs kāds zemnieks, kuram saslimis lopiņš. Tāpat arī svētkos.
– Tad jau tas droši vien ir sirds darbs?
Tatjana: – Kad Aldim bija 14 gadu, mamma viņu un dvīņu brāli aizveda uz veterināro tehnikumu, tā viņš jau gadiem ir veterinārārsts. Redzu un jūtu, ka tas ir viņa darbs.
Cilvēkam jāstrādā profesijā, kas tiešām patīk. Svarīgākais ir sirds miers, sajūta, ka jūties kā zivs ūdenī. Kāda jēga strādāt darbu, ar kuru varbūt var nopelnīt lielu naudu, bet ir iekšējais diskomforts! Tā var zaudēt visu – veselību, arī ģimeni.
Dažreiz braucu Aldim līdzi uz izsaukumiem. Ir ļoti interesanti skatīties, kā viņš strādā. Tik stabili un mierīgi, ka cilvēks, kurš pirms tam bijis satraukts par to, kas ar viņa slimo dzīvnieku notiks, nomierinās un beigās pat smaida.
Aldis: – Jā, nevaru pat iedomāties, ka darītu ko citu. Negribētu strādāt konveijera darbu. Veterinārārsta darbs ir interesants, rodas jaunas atklāsmes, arī adrenalīna deva ir pietiekami lielā daudzumā. Ja nepatiktu, tad būtu grūti. Tas ir neprognozējams darbs, ļoti ciešā kontaktā ar cilvēkiem, turklāt ne jau vienmēr izdodas dzīvnieku izglābt. Ar laiku pierod arī pie tā un uztver mierīgāk.
Tomēr veterinārārstu laukos paliek aizvien mazāk. Lauciniekiem bieži vien nav arī naudiņas, lai samaksātu par vizīti. Ir visādi, bet jābrauc un jāpalīdz. Jābūt cilvēcīgam.
Tatjana: – Nesen lasīju, ka veterināro ārstu vidū pasaulē ir viens no lielākajiem pašnāvību gadījumu skaitiem. Šis darbs no dažādiem aspektiem ir sarežģīts, psiholoģiski un fiziski grūts. Cilvēku ārstiem ir dažādas specialitātes – ir traumatologi, ginekologi, taču vetārstam jāzina pilnīgi viss. Jāārstē govis, kaķi, bruņurupuči, lamas, zivis, bites un putni, turklāt jābūt gan ginekologam, gan terapeitam, gan ģimenes ārstam.
Lai gan arī pati esmu vetārste, arī man dažreiz ir smagi, ka neko nevaram ieplānot. Nepārtraukti jābūt zemā starta pozīcijā, jo jebkurā mirklī var nākties palīdzēt, glābt kādu lopiņu. Reiz izsaukums bija pat gadu mijā, dažus mirkļus pirms pusnakts. Jau vērām vaļā šampanieti, kad atskanēja zvans, ka sākušās dzemdības. Viss. Ir jābrauc.
Psiholoģiski arī ir grūti, jo cilvēki bieži vien par dzīvniekiem pārdzīvo pat vairāk nekā paši par sevi. Piemēram, ja vientuļai pensionārei, kura pati ar grūtībām staigā, bet vienmēr pabarojusi un samīļojusi savu vienīgo gotiņu, tā nomirst, arī saimnieces dzīve gandrīz vai beidzas.
– Vetārstam savā ziņā jābūt arī psihologam?
Aldis: – Jā, jo cilvēks ir jānomierina. Reiz kādas saimnieces vienīgajai gotiņai radās problēmas. Šķita, ka sievietei gandrīz vai sāksies sirdslēkme. Laukos cilvēkiem lopiņš ir ne tikai iemīļots, viņam ir arī ekonomiska nozīme. Ja dzīvnieks aiziet bojā, tas rada zaudējumus.
– Droši vien nevar arī bez dzīvnieku mīlestības.
Aldis: – Dzīvnieku mīlestībai veterinārārsta profesijā nav lielas nozīmes. Protams, dzīvniekus nedrīkst ienīst. Dzīvnieki vairāk nevis jāmīl, bet gan jāsaprot. Tā ir pieredze. Kad tikko beidzu augstskolu un braucu pēc izsaukumiem uz saimniecībām, domāju, kas nu būs, ko darīšu, bet viss pamazām ieietas. Ar katru izmeklēšanu tiek gūts aizvien vairāk informācijas.
Tāpat kā cilvēku ārstam, arī dzīvnieku ārstam jāpierod pie asinīm. Sunīši, kaķīši un liellopi dažkārt var būt arī jāiemidzina. Mīli vai nemīli, to ir grūti izdarīt. Un ir jau tā, ka dzīvnieki pirmām kārtām jāmīl nevis vetārstam, bet īpašniekam.
Tatjana: – Esmu novērojusi, ka apmēram 70 – 80 procentiem veterināro ārstu, kuri strādā profesijā, mīlestības pret dzīvniekiem nav, jo nākas darīt arī daudz tādu manipulāciju, kuras, dzīvnieku mīlot, būtu psiholoģiski grūti paveikt. Ja ir kādas jūtas, piemēram, mīlestība vai naids, tad nav iespējams normāli domāt, bet dzīvnieku ārstam ir jādomā reāli, racionāli.
– Kas veterinārārsta darbā ir lielākais gandarījums?
Tatjana: – Kad Aldim izsaukums ir brīvdienās vai svētkos, smejos, ka, iespējams, cilvēki uz kādu laiku var iztikt bez pagastveča, pastnieka, bet bez veterinārārsta iztikt nav iespējams.
Aldis: – Ir laba sajūta, ja jūti, ka profesija un darbs patiešām ir vajadzīgs. Man nepatīk darīt tukšus, formālus pienākumus. Tos daru gariem zobiem.
Man ir tāds teiciens, ka cilvēku ārsts ārstē cilvēkus, bet veterinārārsts cilvēci. Tā ir, jo ir daudz bīstamu slimību un bieži jādomā par to, lai nesaslimtu arī cilvēki. Ja dzīvniekam slimība netiek pamanīta, saslimt var cilvēks, problēmas var būt ļoti lielas.
Lielākais gandarījums ir tad, ja izdodas palīdzēt. Arī attiecības ar cilvēkiem nozīmē ļoti daudz. Nav iespējams normāli strādāt, ja dzīvnieka īpašnieks neuzticas. Ar dzīvnieku jāstrādā ne tikai veterinārārstam, bet arī saimniekam. Tagad jau zemnieki ir erudītāki, izsaka minējumus par to, kas kait dzīvniekam. Man ir jāņem vērā tas, ko viņi saka un ko jau iepriekš ir izdarījuši. Tomēr bieži vien zemnieks visu uzreiz nesaka un slēpj to, cik ilgi dzīvnieks slimojis, ka pārāk ilgi nogaidīts. Tad informācija ir jāizvilina, lai uzzinātu, kas darīts un kādas bijušas slimības pazīmes.
Ja veterinārārsts viens pats ko cenšas izdarīt, tad pozitīva iznākuma bieži vien nav. Arī saimniekam ar dzīvnieku jāstrādā, par viņu jārūpējas. Ja to dara un ja lopiņš ātri izveseļojas, tad, protams, ir liels gandarījums.
– Saka, ka dzīvnieki un viņu īpašnieki esot līdzīgi…
Tatjana: – Tas psiholoģiski ir ļoti interesanti. Jā, var novērot, ka cilvēki iegādājas tādu dzīvnieku, kāds jūtas pats. Piemēram, tas, kurš tur krokodilu, var būt kā krokodils –
slēpti agresīvs.
Aldis: – Arī mājlopu turēšanā novērojamas līdzības. Piemēram, govju īpašnieks ir citāds nekā aitu īpašnieks. Un dzīvniekus ļoti ietekmē apstākļi, stresa pilnā vidē arī lopi ir tramīgi, bet, ja saimnieks lopus lutina un mīl, dzīvnieki ir daudz mierīgāki.
Tatjana: – Ir, piemēram, ģimene, kura ir ļoti aktīva, darbīga, arī saimniecības liellopu ganāmpulks ir darbīgs. Bet ir cilvēki, kuri ir drūmi, un arī lopi ir tādi paši.
Komentāri