Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Ziemeļvidzemes pārvaldes vadītājs Mārcis Ulmanis saka, ka Latvijā vēl arvien par īpaši bīstamu infekciozu slimību tiek uzskatīts Āfrikas cūku mēris (ĀCM), taču, par laimi, Ziemeļvidzemē pagājušajā gadā mājas cūkām netika konstatēts neviens slimības gadījums. ĀCM ir izplatījies visā valstī, tāpēc pagājušajā gadā PVD inspektoru prioritāte bija biodrošības pārbaudes tieši cūku novietnēs. “Kontrolējām prasību ievērošanu, lai šo infekciju maksimāli apkarotu, tas, ka mājas cūkām nebija jaunu slimības gadījumu, norāda uz mūsu aktīvu darbību reģionā,” saka M. Ulmanis, uzslavējot darbiniekus.
PVD pieejamie fakti atspoguļo, ka 2016 gadā Ziemeļvidzemes pārvaldes veterinārie inspektori ir veikuši 1527 pārbaudes, tai skaitā 558 biodrošības pārbaudes cūku novietnēs, no tām 168 bijušajā Cēsu rajonā.
No minētajām 558 saimniecībām biodrošības prasībām novietnēs atbilst 264, bet neatbilst 24 novietnes. Gada beigās no visām reģistrētajām novietnēm 270 vietās cūkas vairs netur. Līdzīga situācija arī Cēsu rajonā. No 168 saimniecībām prasībām atbilst 83, bet neatbilst sešas novietnes. 2016.gada sākumā bija reģistrēts par 79 novietnēm vairāk, nekā gadu noslēdzot.
Aizvadītajā gadā PVD Ziemeļvidzemes pārvaldē ir nodoti izmeklēšanai 2526 nomedīto mežacūku asins paraugi uz Āfrikas cūku mēri, no tiem slimība konstatēta 127 gadījumos jeb piecos procentos meža cūku paraugu. Pēdējie slimības gadījumi konstatēti Līgatnes novadā, kur atrastas nobeigušās mežacūkas, un Cēsu novada Vaives pagastā nomedītajām mežacūkām.
“Līdztekus īpaši bīstamajām infekciozajām slimībām ir arī valsts uzraudzībā esošās slimības, piemēram, leikoze, bruceloze un tuberkuloze, no kurām pēdējās divas ir bīstamas arī cilvēkam. Mūsu reģionā neviens šāds gadījums pērn nav konstatētas, taču minētās pārbaužu analīzes jāveic pašiem saimniekiem, nevis veterinārārstam no malas, kā dažiem labpatīk domāt. Mēs turpretī uzraugām, kā saimnieki šīs prasības ievēro,” skaidro M. Ulmanis, piebilstot, ka vienmēr atrodas pa kādam, kas gaida, ka viņa vietā kāds cits visu izdarīs.
“Pēdējā laikā uzmanību pastiprināti veltījām ĀCM biodrošības ievērošanas pasākumiem, iespējams, tāpēc daļa saimnieku kūtri seko līdzi savam ganāmpulkam un “pamostas” tikai tad, kad saņemta pirmā brīdinājuma vēstule,” saka Ziemeļvidzemes pārvaldes vadītājs. Savukārt lūkojoties PVD apkopotajos datos, M. Ulmanis uzsver, ka piena kvalitātes rādītāji caurmērā bijuši labi, bet 56 gadījumos pienā konstatēta inhibitoru klātbūtne, no visiem gadījumiem 24 bijuši vēsturiskā Cēsu rajona teritorijas saimniecībās.
“Esam secinājuši, ka bez kontroles nevar iztikt, jo saimnieki dažkārt palaižas slinkumā un līmenis ganāmpulkos strauji krītas. Līdzīgi ir ar dzīvnieku reģistrāciju. No vienas puses, sabiedrība pati vēlas mazāku kontroli, bet, no otras puses, paši dzīvnieku saimnieki neievēro nosacījumus, kuri ir obligāti jāpilda. Tā, piemēram, ierodoties saimniecībā, konstatējam, ka lopi nav apzīmēti ar krotālijām. Faktu ierakstām protokolā, ziņa par šo neatbilstību nonāk institūcijā, kas lemj par ES atbalsta kompensāciju piešķiršanu. Par katru pārkāpumu ir procentuāls kompensācijas samazinājums. Dažam saimniekam arī pieci procenti samazinājums ir vairāki tūkstoši eiro, un tad sākas skaidrošanās un taisnības meklējumi, taču nosacījumi visiem ir vienādi, un, ja tos neievēro, ir sankcijas – tik vienkārši kā divreiz divi,” uzsver M. Ulmanis.
Vaicāts par labturības pārkāpumiem, pārvaldes vadītājs paņem cietos vākos iešūtu reģistru. Biezajā mapē iešūts desmitiem, pat simtiem sūdzību, kuras par kādu gadījumu rakstījuši cilvēki, kas uzskata, ka pamanījuši pārkāpumu.
Daļa no iesniegumiem ir pamatoti, bet lielākā daļa tomēr ne. “Bez šaubām, mēs reaģējam uz sūdzībām, taču mūs mēdz arī izmantot savstarpēju attiecību kārtošanā. Cilvēki ir dažādi, nereti savās interesēs izmanto likumu, kurā rakstīts, ka tā un šitā nedrīkst būt. Tikpat veikli kašķa meklētāji atrod iestādi, kas to likuma izpildi uzrauga, un pasūdzas, bet sūdzas, ne jau labu motīvu vadīti. Dažiem sūdzmaņiem ir vienkārši patiess prieks skatīties, kā institūcija un apsūdzētais cilvēks tiks ar šo problēmu galā, tikmēr sūdzībnieks spodrina savu pašapziņu, cik viņš apzinīgs pilsonis, parādījis visu šmuci. Turklāt, ja lietas nerisinās pēc viņa scenārija vai, vēl ļaunāk, nav ne sankciju, ne soda, seko zākāšanās, ka visi darbinieki tajā iestādē būtu jāatlaiž un jānomaina. Der iegaumēt, ka komunikāciju problēmu gadījumā ir jāvēršas pie citiem speciālistiem, nevis jārisina attiecības ar kaimiņiem, izmantojot kontrolējošās iestādes.
Trešā lieta, ko gribētos pieminēt, runājot par labturības pārkāpumiem, ir saimnieka paša iniciatīva un nemākulība, ķeroties pie darba ar metodēm, kuras sen aizliegtas, piemēram, buļļu kastrācija. Tik nozīmīgas procedūras tomēr jāatstāj veterinārā ārsta pārziņā, un nevajadzētu aizbildināties ar dārdzību. Visam ir sava cena, un veterinārārstam, kurš ir ieguvis attiecīgu izglītību, nav jāstrādā par pliku paldies,” pamato M. Ulmanis.
Pērn pavasarī medijus pāršalca ziņa no Stalbes par cietsirdīgu izturēšanos pret lopiem. Izrādījās, ka to saimnieks bijis vienpatis, dzīvojis savā pasaulītē, gadiem ejot, zaudējis spēkus, lai pilnvērtīgi aprūpētu savus mājlopus. Par laimi, šādu gadījumu esot maz, saka PVD Ziemeļvidzemes pārvaldes vadītājs. “Laukos turēt lopus nereti ir dzīvesveids, taču pienāk brīdis, kad katram pašam jāizdara secinājumi un jāpieņem atbildīgs lēmums, lai mīlestība pret dzīvniekiem nepārvērstos to spīdzināšanā. Pārsvarā izdodas saimniekus pārliecināt uzņemties rūpes par tik dzīvniekiem, cik fiziski pietiek spēka.”
Skaitļi rāda, ka 2016. gadā 15 gadījumos dzīvnieku īpašnieki ir saukti pie administratīvās atbildības par dzīvnieku turēšanas, tai skaitā labturības prasību, pārkāpumiem. Trijos gadījumos ir konstatēta cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem, bet divos gadījumos kā papildsods ir piemērota dzīvnieku konfiskācija.
Komentāri