Cēsu 2. pamatskolā notika izglītojošs seminārs par alternatīvo sociālās aprūpes pakalpojumu „Draugs – pavadonis” cilvēkiem ar garīgās attīstības un citiem funkciju traucējumiem. Plaši tika vērtēta Zviedrijas pieredze. Semināra rīkotāji uzsvēra, ka par šādas palīdzības nepieciešamību jārunā ar sociālās jomas speciālistiem, nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, skolotājiem, lai mudinātu vienaudžus kļūt par bērnu ar īpašām vajadzībām draugiem, domubiedriem.
“Druva” satika vairākus pusaudžus, kas stāstīja, ka draudzējas ar bērniem, kuriem ir redzama invaliditāte. Viņi, pieņēmuši šo dzīves skaudro pusi, atzina, ka kopā izdodas interesanti pavadīt brīvo laiku.
Divpadsmit gadus vecās dvīņu māsas Rita un Vita Eglītes stāstīja, ka vakarus un brīvdienas labprāt pavada kopā ar Armīnu, vienaudzi, kurš pārvietojas ratiņkrēslā.
“Ejam laukā pastaigāties. Ar Armīnu kopā ir ļoti jauki,” sacīja Vita, bet Rita piebilda: “Vajag draudzēties ar visiem bērniem un nevērtēt, kāds izskats. Šie bērni ir ļoti interesanti, vienmēr izdomā, ko un kā darīt. Viņi ir tādi paši kā mēs, tikai nevar mums izskriet un izlēkt līdzi.” Desmitgadīgā Liene Vītiņa stāstīja, ka bieži ieiet klasē, kurā mācās bērni ar īpašajām vajadzībām. “Man patīk vērot, kā viņi apgūst zināšanas, kā smaida un smejas,” tā Liene.
Skolotāji apgalvo, ka Cēsu 2. pamatskolas audzēkņi ļoti labi sadzīvo ar vienaudžiem, kuriem ir īpašas vajadzības, jo viņi šo bērnu problēmas un dotumus skata ikdienā.
Seminārā interesentus ar pieredzi, pakalpojumiem un idejām iepazīstināja Zviedrijas vecāku atbalsta biedrības pārstāvji, kas ar Latvijas sociālo, ekonomisko un bērnu invalīdu iespējām sabiedrībā iepazinušies jau 1992. gadā un visu šo laiku sekojuši līdzi procesiem, kā uzlabojas bērnu invalīdu un viņu vecāku dzīves kvalitāte.
“Kad pirmoreiz biju Raiskuma sanatorijas internātskolā, bija daudz pārdomu. Un līdzīgi jutos citās mācību iestādēs, kuras apmeklē īpašie bērni. Tagad ir citādi. Skolās ir tik daudz jaunu iespēju, sabiedrība, vecāki kļuvuši atvērtāki. Kopā risina problēmas. Latvijā notiek daudz nometņu, kas vajadzīgas bērniem, bet vēl vairāk vecākiem, lai gūtu jaunāko informāciju, mācītos, aprunātos,” vērtēja sadarbības projekta “Esi mans draugs” dalībniece Vivi Anna Ālstrēma. Jāpiebilst, ka šis bija tikai viens no projekta semināriem, kurus rīkoja Cēsu 2. pamatskola. Iepriekš vairāku sociālo institūciju speciālisti pieredzi krājuši arī Zviedrijā, Mjēlbi pašvaldībā, vērtējot Skandināvijas valsts likumdošanu, kas izstrādāta, lai atbalstītu ģimenes, kurās aug bērni invalīdi.
Komentāri