Cēsu Jaunās pils salonā 48 vīri un sievas no bijušā Cēsu rajona saņēma Pateicības rakstus par piedalīšanos 1991.gada barikādēs. Tos pasniedza 1991.gada barikāžu dalībnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Renārs Zaļais, bijušais Latvijas Tautas frontes vadītājs, Saeimas deputāts Romualds Ražuks.
Gadu gaitā barikāžu aizstāvji ir saņēmuši gan piemiņas zīmes, gan tagad Pateicības rakstus. Ilgus gadus tos piešķīra Saeima. Barikāžu dalībnieku piemiņas zīmes kopš 2008. gada vairs nepiešķir, bet barikāžu dalībnieki var saņemt Pateicības rakstus, ja kāds no kolēģiem, ar kuriem kopā būts barikāžu laikā, viņus iesaka apbalvojumam.
“Gan piemiņas zīmēm, gan Pateicības rakstiem ir vienāda nozīme. Par ikvienu, kurš tos saņēmis, ir informācija datu bāzē,” atgādināja Romualds Ražuks un pastāstīja, ka drīzumā Saeimā otrā lasījumā tiks skatīts likumprojekts par barikāžu dalībnieka statusu. To varēs iegūt ikviens, kurš saņēmis barikāžu piemiņas zīmi vai Pateicības rakstu. “Pateicības raksti un piemiņas zīmes ir gan pateicība, gan apliecinājums ģimenēm, nākamajām paaudzēm, ka viņu dzimtā arī ir cilvēks, kurš bijis Latvijas valsts aizstāvju vidū,” uzsvēra Romualds Ražuks un paskaidroja, ka pēc statusa apstiprināšanas pašvaldības varēs lemt, vai barikāžu aizstāvjiem piešķirt kādus atvieglojumus, pabalstus vai ne.
Inesietis Jānis Melngailis, kad izskanēja aicinājums doties uz barikādēm, strādāja meliorācijā Vecpiebalgā. “Man tikai paprasīja: “Brauksi?” Ātri aizbraucu līdz mājām, siltāk saģērbos. Bijām kopā no dažādām iestādēm Vecpiebalgā. Atceros, ka mežniecības vīri līdzi veda mucu ar karstu ūdeni, lai varētu sildīties,” atmiņās kavējas Jānis Melngailis un pastāsta, kad vecpiebaldzēni, kuri bija uz barikādēm, aicināti pieteikties, ar vairākiem pārrunājuši to dienu notikumus, un arī Jānis pieteicies, lai saņemtu Pateicības rakstu. “Žēl, ka daudzi jau aizsaulē,” bilst inesietis.
Cēsnieks Viesturs Kārklis vairākas diennaktis pavadīja pie Augstākās Padomes. “Tikko bijām atbraukuši, kad pāri Bastejkalnam lidoja lodes. Sākumā brīnījos, līdz sapratu un noticēju, kas notiek. Liepājas puikas rādīja troses galu, ar ko gatavi stāties pretī, citi atzina – ja vajadzēs, būs arī kas jaudīgāks. Vīri bija gatavi uz visu,” pastāsta Viesturs. Viņš tolaik strādāja par šoferi patērētāju biedrībā. “Biedrība deva līdzi ne tikai pārtiku, arī cigaretes. Bija arī malka ugunskuriem. Vienurīt, kad grasījāmies braukt mājās, teicām, ka esam noguruši, vīrs blakus uzreiz teica: “Iedošu dzīvokļa atslēgas, ejiet, atpūtieties!” Tāda vienotība vairs laikam nav iespējama,” pārdomās dalās cēsnieks un ar lepnumu saka: “Istabā pie sienas goda vietā ir Latvijas karogs, Pateicības raksts būs blakus.”
Priekulietei Ritai Kļaviņai jau ir 86 gadi. Viņa apzinājusi un apkopojusi informāciju par vairāk nekā pussimts tolaik Priekuļu Selekcijas stacijas darbiniekiem, kuri brauca uz barikādēm. “Kad padzirdēju, ka citiem ir apbalvojums, bet tiem, kuri ar kravas mašīnām brauca uz Rīgu, dzīvoja tur pa naktīm, nav, bija žēl, ka viņi aizmirsti. Bieži dzirdēju – bijām abi blakus, bet viņam ir piemiņas zīme, man ne. Katram zvanīju divas reizes, daudz runājām. Tagad jau viņi atklāj, ka līdzi bijuši koki, naži,” pastāsta Rita Kļaviņa. Sagatavot barikāžu dalībnieku sarakstus viņai palīdzēja Ilze Sončika, tolaik viņa bija inženiere selekcijas stacijā. “Divas reizes braucu uz Rīgu. Bērnus atstāju vīram, viņš bija galvenais grāmatvedis un darba dēļ braukt nedrīkstēja. Pēc tam tomēr atbrauca, bērnus bija atstājis draugiem. Viņš bija Doma laukumā, es pie Ministru kabineta,” atminas Ilze un piebilst, ka daudzi, kuri vairs nedzīvo Priekuļos, piemiņas zīmes vai Pateicības rakstus ir saņēmuši. “Vēl zinu cilvēkus, kuri bija uz barikādēm, arī par viņiem savākšu informāciju, tad Ilze iesniegs biedrībai. Viņi ir pelnījuši, ka nav aizmirsti,” sacīja Rita Kārkliņa.
Tautas frontes bijušais aktīvists Māris Niklass atgādināja, ka savulaik Cēsu rajona padome nolēma – nevienam nevajag piešķirt barikāžu aizstāvja medaļu. Būt uz barikādēm – tajā laikā tas bija tautas uzdevums, katra pilsoņa pienākums. “Jo ne katrs varēja būt uz barikādēm, sevišķi iestāžu un saimniecību vadītāji, jo viņiem bija jāorganizē darbs, arī braucieni uz Rīgu. Bet viņiem piemiņas zīmes, Pateicības raksti nepienākas. Esmu uzrakstījis ieteikumus par apmēram 250 cilvēkiem, kurus pazinu. Par Pateicības rakstiem daudziem ir rūgtums. Zinu cilvēku, kurš šodien neieradās, aizvedīšu rakstu viņam uz mājām. Vēl ir vismaz 20 cilvēku, kuri, kad aicināju, pieteicās. Es lūdzu, lai katrs kaut uz vienas lapiņas uzraksta savas atmiņas par barikādēm. Prasu to, jo zinu gadījumu kaimiņrajonā, kad kādas iestādes vadītājs barikāžu laikā slēpās, bet vēlāk kļuva par barikāžu aizstāvi. Viņš nekautrējoties nēsā medaļu. Tāpēc bez uzrakstītām atmiņām nevienu neieteikšu,” viedokli pauda Māris Niklass. Viņš arī ir kritisks pret pašreizējo kārtību, ka divi cilvēki viens par otru var uzrakstīt, ka bijuši barikāžu aizstāvji, un saņemt Pateicības rakstus. “Starp tūkstoti būs viens negodīgais, un tas visu degradēs,” sacīja cēsnieks.
Renārs Zaļais atgādināja – daudzi atzinuši, ka nevajag nekādas medaļas. “Taču pēc dažiem gadiem viņi teica – man nevajag, bet vajag, ko parādīt mazbērniem. Pateicības raksti nav tikai katram konkrētam cilvēkam, bet visai viņa dzimtai. Lai atgādinātu, ka dzimtā ir kāds, kurš nosargāja Latvijas valsti. Stāstiet bērniem un mazbērniem par barikādēm,” sacīja Renārs Zaļais un piebilda, ka būtu brīnišķīgi, ja Pateicības rakstu pasniegšanas reizē klāt būtu arī jaunā paaudze.
Komentāri