Ik reiz, gadoties autoservisā, klausos meistara Igora Petrova stāstus par mašīnām un cilvēkiem, papildinātus ar zīmīgiem citātiem no literatūras un kino. Tāda atmiņa! Es neatceros, vai automašīnai mainīta tā vai cita detaļa, bet meistars, gluži kā ārsts, atceras, “kurš zobs tika plombēts” un piedevās pieber kādu asprātīgu teicienu.
Par drošām riepām
Igors Petrovs: “Latvijas ziema ir īsa, līdzinās vidējam jūnijam. Braucot jāapzinās, kas ir zem riepām un kādas ir riepas. Uz melnā ledus ir balti pirksti un lielas acis jebkuram braucējam, vienalga, kaut vai viņš ir pats Hamiltons. Nekāda meistarība nelīdzēs, jo auto masa ir liela! Ja ir blats pie Tā tur augšā un zini, ka nekur neieskriesi, tad vairāk jāuztraucas, ka apdrošinātājs metīsies virsū cietušajam, vai viņš ir juridiski tīrs.”
Distances ievērošana
“Ja būtu teikšana, es “spiestu” uz to, lai autovadītāji ietur lielāku distanci. Agrāk rēķināja: viens metrs ir viens ātruma kilometrs. Tātad, braucot ar simtu, jāparedz simts metru distance, lai nesanervozē sevi un citus. Cik nav gadījies, ka pilsētā pa priekšu brauc tāds, kurš “salasa visas bedres”. Tuvu aiz viņa braucot, tajās pašās bedrēs trāpa nākamais, jo nevar paspēt pamanīt un izvairīties. Raustīties arī nevar, ir taču citas mašīnas blakus,” atzīst Igors.
Ātrums
“Uz radariem ir šausmīgi iekrituši! Šogad astoņi ar pusi miljoni eiro soda nauda. Vājprāts! Ja grib braukt pēc protokola, tad auto vietumis jāstumj pie rokas un vēl jābaidās, kā nu tagad ies. Uz Valmieru var stiept, cik atļauj meistarība, bet uz Rīgu, kur tiešām varētu braukt, tur braukšana ir beigusies. Pirms kādiem desmit gadiem Cēsīs gar parka stūri bija ātruma ierobežojums “30”. Nolēmām: brauksim ar! Kas aizmugurē izveidojās! Kad brauc ar 30, liekas, cauri, viss apstājas. Es neesmu likumnepaklausīgs, bet nepatīk pārspīlējumi. Reiz uzrakstīju vēstuli par Līgatnes graviņu, kur bija uzlikts ātruma ierobežojums “50”. Tur izveidojās “medību lauks” pārkāpēju ķeršanai,”saka automehāniķis un turpina: “Tas ir stāsts par koncentrēšanos. Ja brauc sportiski, tad kritiskajā brīdī var mobilizēties. Ja brauc relaksēti un, nedod Dievs, vēl pa telefonu runā, stūri tur ar vienu roku… Braucējs vairs nekoncentrējas, iesaistīts sarunā, uzmanība novērsta, izsists no līdzsvara. Dzirdu no jaunajiem šoferiem, ka viņi braucot pat raksta īsziņas.”
Gājēji
“Mēs 26 gadus dzīvojam brīvā valstī un uz ceļa tā arī uzvedamies – kā jaunieši,” vērtē Igors. “Kravas mašīnām gājēju pāreja ir problēma. Gājējam ir tiesības, braucējam pienākumi. Vai tā tiesību kāre ir pārāka par dzīvību? Tas, kurš nebrauc pie stūres, nudien nesaprot, ka tās divas tonnas nevar uz vietas apstāties. Brauc autobuss, pilns ar cilvēkiem, bremzē, pēc tam gāzē un uzņem ātrumu. Visi gaida uz to vienu, kurš iet pāri. Ekoloģiski? Tas viens varēja pagaidīt, un autobuss plūdeni aizbrauktu, nepiesārņojot ar izplūdes gāzēm.”
Autoservisa apmeklējums
Igors Petrovs: “Lielākā daļa autoīpašnieku, apmēram 70 procenti, dzīvo robežšķirtnē – tehniskā skate. Tas ir saprotami, jo privātu mašīnu gadā nevar nobraukt tā, lai vajadzētu kapitālo remontu. Dziļākā vaina jāuzņemas padomju gadiem, kas ietekmējuši domāšanu. Cilvēki dzīvo egoistiskās sajūtās – tā ir mana mašīna, pasaules ass, un viss ap to griežas. Viņi gaida, ka, mašīnu nemaz neredzot, uzreiz pateikšu gatavas receptes. Tad atbildu: nu, kā, analīzes nemaz nenodosim, rakstīsim to un to?”
Paša rokām spuldzīti nenomainīsi
“Bija uzskats, ka LED spuldzītes ir mūžīgas, taču arī tās izdeg, nevar katru atsevišķi nomainīt, vajag jaunu visu lukturi. Tas ir dārgi! Jebkas, kas ir saražots, var tikai un vienīgi nosprāgt, nevis darboties mūžīgi. Esmu par maksimāli vienkāršu “dzelzi”.
Vakareiropā mašīnas mūžs ir seši līdz astoņi gadi – tas ir laiks līdz pārdošanai. Jebkurš auto ražotājs šo teicienu zina nakts vidū, jo mašīna tiek gatavota tikai pirmajam īpašniekam, citādi kurš maksā to traki lielo naudu. Godīgi? Kāpēc tam pirmajam būtu jāmaksā par otro, trešo un ceturto, kuri ar šo automašīnu gribēs braukt, cepuri kuldami? Tā nebūs! Pēc statistikas Lietuvā brauc ar mazām, bet jaunām mašīnām, Latvijā ar vecām, taču lielām. Maza automašīna ir ekonomiskāka, taču to saprot tikai retais. Līdz tam ir jāizaug, bet augšana nav viegls process.
Kādreizējais rallists Andris Upītis reiz ieteica, un beidzot pagājušajā ziemā nopirku 1989.gada “ziepjutrauku” – “Audi – 80”. Bez kaut kā, ar ciet acīm motorā var iekāpt ar kājām! Izgāja skati. Iepriekšējais saimnieks bijis godavīrs. Ikoniska mašīna, vieglais svars, mazs ceļa nodoklis. Var labi aizbraukt turpat, kur tie citi,” saka Igors.
Komentāri