Elīnai Kungai ir tikai 17 gadu, bet šajā pavasarī izdots viņas pirmais dzejoļu krājums “Savā realitātē”. To izdevusi Cēsu Valsts ģimnāzija.
– Kā tu sāki dzejot?
– Jau 3. klasē bija pāris dzejoļi par zaķiem, kaķiem un dārzeņiem. Vainīga mamma, kura arī dzejo un raksta mūziku savām dziesmām. Gribas viņai līdzināties.
– Vai dzejoļu tapšanas pamatā ir kādi notikumi?
– Dzejoļus rakstu galvenokārt par cilvēku attiecībām. Ja pa rokai ir mācību klades mala, blociņš vai mobilais telefons, tajos pierakstu rindiņas. Rakstu par mīlestību – veiksmīgu, neveiksmīgu – tādu, kāda ir. Bieži dzejoļus rakstu kā vēstules. Tas var būt puisis, draugs vai kāds, kurš mazliet nodarījis pāri. Rakstu arī vēstules Dievam. Ļoti daudzos dzejoļos esmu rakstījusi par savu draugu un draudzeņu, radu un paziņu attiecībām, bet ir liela daļa dzejoļu, kurus rakstu par sevi un izjūtām. Bet sevi atklāt citiem nu vairs nav tik vienkārši.
Pieļauju, ka, pievēršot mazāku uzmanību atskaņām, es konkrētāk varētu paskaidrot arī dzejoļa domu, bet ceļa meklējums uz nākamo
atskaņu man liekas tik saistošs! Mani aizrauj pats dzejošanas process.
– Nav brīžiem bail, ka citi, izlasot tavus darbus, it kā gūst ieskatu tavā iekšējā pasaulē?
– Nē, cik dažādi ir cilvēki, tik dažādi uztver vienu un to pašu dzejoli. Tur patiesībā arī slēpjas tas skaistākais – ar dzeju var pateikt tik precīzi un konkrēti, ka tiešāk pat nebūtu iespējams, un tajā pašā laikā ar dzeju var tik ļoti izkrāsot un ”izbalināt” domu, ka tā vairs neliekas tā pati, kas autora prātā. Lasītājs lasa un nekad droši nezina, kā tad īsti ir. Nevaru nepiekrist, ka, ļaujot lasīt savus dzejoļus, ir sajūta, ka kāds paņem daļu no manis. Bet tas ir kā izaicinājums – vai un kā mani sapratīs.
– Vai ir kāds, kam tu vispirms dod novērtēt uzrakstīto?
– Parasti uzrakstīto dzejoli nolieku malā. Vienalga, vai tas ir datorā, vai uz lapiņas. Kad pagājušas pāris nedēļas, dzejoli pārlasu, un tad jau parasti ir pavisam cits skats. Atklājas ritma kļūdas, vārdu nesaskanība. Kopš esmu iestājusies literatūras pulciņā, manus dzejoļus tā nopietni pirmā novērtē skolotāja Mirdza Lībiete. Tur es parasti arī “iekrītu” uz komatiem, vārdu atkārtojumiem un visu ko citu, ko pati neesmu pamanījusi. Bet, protams, arī labojot kļūdas, skolotāja atstāj manā ziņā – mainīt ko vai ne.
– Kā tu nonāci līdz dzejoļu krājumam?
– Pirmām kārtām, pateicoties literatūras pulciņam, kurā mani “ievilka” māsīca Guna Dancīte. Ne tik sen tika izdots Cēsu Valsts ģimnāzijas skolēnu un absolventu dzejoļu krājums, kurā ietverti arī mani darbi. Skolotāja M. Lībiete rosināja izdot arī personīgo dzejoļu krājumu. To neuztvēru nopietni, bet jau pēc pāris nedēļām viss gāja pilnā sparā – dzejoļi tika rakstīti datorā, izdrukāti. Skolotāja ieguldīja lielu darbu organizēšanā, no savas kabatas grāmatas tapšanā neiztērēju ne santīma.
– Kāda ir sajūta būt dzejoļu krājuma autorei?
– Kā pēc jebkura labi padarīta darba. Tas ir prieks, tā ir pateicība visiem, kas palīdzēja, un, protams, lepnums. Dzejoļu krājuma izdošana, pat jebkura dzejoļa publicēšana, protams, uzliek arī savu daļu atbildības – par vārdiem, par uzskatiem. Šis dzejoļu krājums ir kā atspēriens. Tas dzen tālāk.
Komentāri