Dienvidāfrikas Republika – tā ir tik tāla un sveša. Katram par to, kāda ir Āfrika, izveidojies savs priekšstats. Dienvidāfrikas Republika (DĀR) bija pirmā Āfrikas kontinenta valsts, kas 1991. gada 29. augustā atzina Latvijas Republikas neatkarību.
Cēsīs ar koncertu adventistu baznīcā viesojās dziedātāja Endija Rezgale, kura jau sešus gadus dzīvo šajā valstī.
“Man par Dienvidāfriku bija citādāks priekšstats nekā par Āfriku. Vīrs bija stāstījis, ka tā visu gadu ir zaļa un ik dienu spīd saule, ir silts. Tur ir tik jauki kā paradīzē.
Biju sadomājusies, ka papagaiļi kokos un krūmos dzīvo, ir kalni. Pa lidmašīnas iluminatoru skatoties lejā, domās ieskrēja šaušalīga (vislabākais vārds emociju apzīmēšanai) vilšanās. Tā nebija paradīze, izrādījās, ka nedzīvosim paradīzē,” pirms sešiem gadiem izdzīvotas izjūtas atklāj Endija Rezgale un stāsta, ka lidosta atrodas ārpus Johanesburgas, kas atrodas zelta raktuvju apkaimē, un viss apkārtnē izrakņāts, redzamas vietējo nožēlojamās būdiņas, kas ir daudz sliktākas nekā Latvijā malkas šķūnīši. Viss izskatījies
pēc lielas atkritumu izgāztuves. “Sāku raudāt, kur solītā paradīze?” tagad jau ar smaidu saka Endija.
Pirms tam viņa, salacgrīviete, kā sportiste devās mācīties uz Ameriku. Kanzasas štatā universitātē studēja cilvēkresursu menedžmentu. Tur arī iepazinās ar nākamo vīru – būru no Dienvidāfrikas. “Būri ir holandiešu pēcteči. Viņi runā būru jeb afrikandu valodā. Viņi ir baltie,” paskaidro Endija un tūlīt arī piebilst, ka Dienvidāfrikā tāpat kā Amerikā ļoti aizvainojoši ir teikt nēģeris un arī kādu nosaukt par kaferi, kā melnos kādreiz dēvējuši kolonizatori. Tas nozīmē – neticīgie, tie, kas nenāk no Dieva. “Tu esi baltā, es melnais – šāds iedzīvotāju dalījums pēc rasēm tiek lietots ikdienā un nav nevienam aizskarošs,” uzsver Endija. Valoda jāiemācās
“Vīra vecvecāki bijuši fermeri, bet vecāki, aizejot pensijā, iegādājās fermu – ne lielu un ne turīgu. Valstī ir tāda kārtība, ka uzreiz var izņemt visu pensiju. Bijuši gadi, kad izdevumi pārsnieguši
ieņēmumus. Viņi audzē gaļas liellopus, jo šī gaļa ir ļoti iecienīta. Audzē kazas, to gaļu daudz lieto melnie, arī savās tradīcijās. Vēl saimniecībā bija daži strausi. Tie ir interesanti dzīvnieki, viņi paši izvēlas pāri. Bija piecas
strausienes un pieci strausi, bet neviens pāris neizveidojās, viņi vienkārši nesaderēja. Tā no strausu audzēšana nekas neiznāca,” par vīra vecāku saimniecību stāsta Endija.
Pirmais gads bijis visgrūtākais. “Visi baltie it kā prot angliski, taču ikdienā sazinās būru valodā. It īpaši laukos. Ģimenē ikdienas darbus pārsprieda būru valodā, Tēvreizi skaitīja būru valodā. Neko nesapratu un ļoti pārdzīvoju,” stāsta Endija. Tā kā viņai bija tikai tūrista vīza, strādāt nedrīkstēja. Varēja jau mēģināt piestrādāt nelegāli, bet kurš laukos ņems darbā cilvēku, kas neprot būru valodu. “Esmu runīga, klausījos un mācījos. Visvairāk palīdzēja dziesmas. Vietējās mūzikas skolotājas mudināta, sāku darīt to, par ko skaļi neuzdrošinājos pat sapņot – dziedāt. Mācoties dziesmas, protams, iztulko katru vārdu, iemācies,” pieredzē dalās dziedātāja un piebilst, ka nevienu melno valodu gan viņa neprot. Var vien nodziedāt dažas dziesmiņas. “Atsevišķas skaņas ir ļoti grūti izrunājamas,” pārliecinājusies Endija. Divas kopienas
Dienvidāfrikā dzīvo divas izteiktas kopienas – baltie un melnie. Valstī deviņas
afrikāņu tautu valodas ir valsts valodas, vēl arī angļu un afrikandu. Kopš 1994. gada valstī ir melno valdība. Kā stāsta Endija, par Nelsonu Mandelu visi saka labākos vārdus, arī baltie. Par nākamajiem valsts vadītājiem gan ne. “Abas kopienas cenšas sadzīvot, mijiedarbība ir nepārtraukti,” stāsta dziedātāja. “Tā kā valstī patlaban ir melno valdība, tā vairāk atbalsta savējos. Un atkal parādās rasisms, tikai atgriezeniski. Grib jau viņi to balto ar melno sajaukt, lai visi skatāmies, ka cilvēki ir vienādi. Bet dzīvē tā nav,” uzsver Endija.
Ja valdība grib izlīdzināt dzīves līmeņus, tad baltajiem nabadzība to velk uz leju. Baltajiem nekas neuzlabojas, viņi netiek tālāk, uz augšu. Viņa stāsta, ka par skolām balto bērniem jāmaksā noteikta summa, melnajiem – nav, vecākiem tikai skolas forma jānopērk. “Negāja mums sākumā tik viegli tāpēc, ka vīrs gadu nevarēja dabūt darbu. Viņš ir datorspeciālists ar augstāko izglītību, strādājis Amerikā. Viņam tika atteikts, jo valstī pieņemts likums, kas nosaka – 75 procenti strādājošo jāpieņem melnādainie, tikai tad baltie. Tas jāievēro ikvienai kompānijai. Nav nozīmes, cik tu esi kvalificēts, strādīgs, profesionāls. Lai izpildītu likumu, darba devējs ņems melno,” pārdzīvoto stāsta latviete un turpina: “Pilsētu centros baltie vairs nedzīvo. Tas nav prestiži un ir arī bīstami. Baltie veido savus ciematus, kuriem apkārt ir betona žogs un pa virsu vēl dzeloņdrātis. Melnajiem ir cita kultūra, viņi ir agresīvāki, lieto alkoholu, viņu vidē kriminogēnā situācija augsta. Melnie ir nabadzīgāki nekā baltie, bet paši ir arī slinkāki. Viņi redz, ka baltie dzīvo labāk, un arī tā grib. Kāpēc pūlēties, strādāt, ja var paņemt. Vienkārši ielauzties mājā un nozagt, ko grib. Ja būsi mājās, noteikti centīsies noslēpt nozieguma pēdas – nogalinās,” gluži kā ainas no spriedzes filmas stāsta Endija.
Pēc pēdējās skaitīšanas datiem valstī dzīvo ap 46 miljoniem iedzīvotāju, pieci, seši miljoni ir baltie. Diskriminācija darba dēļ, noziedzības līmenis mudina izbraukt. Lai bērniem būtu normāla bērnība. “Neredzu Dienvidāfrikā balto bērnus skraidām pa ielām, braucot ar velosipēdu. Ja skolā vakarā ir kāda aktivitāte, tad vecāki aizved un atved. Melnie bērneļi skraida, draiskojas uz ielas, bet tā ir viņu vide,” stāsta Endija un piebilst, ka melnie dara pāri ne jau tikai baltajiem, arī savā starpā ir liela noziedzība.
“Man ir draugi ārsti, viens no viņiem strādā valsts slimnīcā, kur lielākoties nokļūst melnie. Mani jau viss interesē, aizgāju paskatīties. Nakts dežūra šajā slimnīcā ir kā kara laikā. Durtas, šautas brūces, dažādas traumas. Puisim iešauts mugurkaulā, meitenei sadurts vēders – tā ir ikdiena,” redzēto stāsta Endija un piebilst, ka bagātākie melnie cenšas dzīvot starp baltajiem, jo viņiem dzīves līmenis ir augstāks. Arī apkārtne tīrāka. “Balto skolās sāk parādīties melnie, diemžēl izglītības līmenis pazeminās. Visā valstī bieži tiek mainīts izglītības standarts, tas aizvien tiek pazemināts un ir krietni zemāks nekā Eiropā, Amerikā. Par analfabētismu Dienvidāfrikā nerunā. Ir daudz bērnu, kuri skolā neiet,” stāsta Endija un atgādina it kā zināmo –
valdība neizglīto tautu, jo vieglāk pār tādu valdīt. Par katru bērnu vecāki saņem valsts pabalstu. Un rēķins, izrādās, ir vienkāršs
– cik varu saņemt par desmit. Daudz, un varu dzīvot. Jo nabadzīgāka ģimene, jo vairāk bērnu, par kuru izglītošanu vecāki nedomā.
“Dienvidāfrikā saka: “No bada vēl neviens nav nomiris.” Ir bezpajumtnieki, par viņiem rūpējas, aukstā laikā izdala segas. Latvijā dzīvot ir daudz grūtāk – te smagi jāstrādā, ziemā nevar iztikt bez apkures, bez zābakiem un mēteļa. Melnie būdelē iekurina ugunskuru, petrolejas vai gāzes krāsniņu, par zemes pleķīti, uz kura stāv būdele, nav jāmaksā. Minimālā alga ir tūkstoš rendi, ap 70 latu. Valsts ir lētāka nekā Latvija. Ēdiens lētāks. Vienmēr kādam dārzenim ir sezona un tas maksā mazāk. Melnajiem visās jomās ir atlaides.
Jā, mašīnas ir dārgākas nekā Latvijā. Katram baltajam ir vajadzīga mašīna, jo gandrīz nav sabiedriskā transporta baltajiem. Pilsētās, kur ir, tas kursē ļoti neizdevīgos laikos. Neviens negrib riskēt un braukt mikrobusos kopā ar melnajiem. Baltie tos sauc par zārku uz riteņiem, jo busi
ir veci, tehniski nedroši un baltie pasažieri nevar justies īpaši droši.
Tūristi, iekāpjot tādā braucamajā, ir laimīgi, kad izkāpj,” ar dziļdomīgu smaidu stāsta Endija.
Steiks ar jogurtu
“Man Latvijas ēdieni garšo vislabāk, nevaru izdzīvot bez šķovētiem kāpostiem. Dienvidāfrikā starp augstāka līmeņa cilvēkiem ēst kāpostus nav visai labs tonis, tas ir prasti. Arī tādēļ, ka lēts dārzenis. Tos daudz ēd melnie, un tieši tāpēc baltie neēdīs. Kad pasaku – man garšo, cilvēki smīkņā. Skābētus neviens nemāk gatavot. Parasti apvāra, iznāk tāds kā sautējums, bet nav tik garšīgs kā Latvijā,” par kāpostiem, kas tik ļoti garšo, stāsta Endija un piebilst, ka Dienvidāfrikas virtuvei ir daudz kopīga ar Amerikas virtuvi.
Viesībās galdā noteikti esot kārtīga liellopa gaļa – steiks, var būt arī aitas gaļa. To grilē uz atklātas uguns. Pirmo Jauno gadu Dienvidāfrikā Endija sagaidījusi, ģērbusies šortos, grilējot ārā gaļu. “Viņiem garšo ķirbju biezputra, kurai piebērts daudz cukura. Iecienīts un garšīgs ir sacepums – zaļās pupiņas novāra, sacep ar sīpoliem un cūkgaļu. Kaut valsti apskalo Atlantijas un Indijas okeāns, zivis, vismaz iekšzemē, kur dzīvoju, nav cieņā. Tādas kūpinātas gatavo tikai Latvijā. Rupjmaizei
ko līdzīgu var dabūt pie vāciešiem, viņiem ir sava ceptuve. Ir tāds
ēdiens boboti – maltā gaļa sajaukta ar rīsiem, pāri uzrīvēts siers un klāt rozīnes. Tās parasti izlasu ārā. Latvieši nejauc saldu ar sāļu, Dienvidāfrikā tā dara. Kā salāti pie gaļas tiek pasniegts jogurts ar banāniem. Es to ēdu kā saldo. Tāds diezgan neizteiksmīgs viesību galds, ” atzīst Endija. Kalni un saule
“Tagad dzīvoju starp divām mājām – galvaspilsētā Pretorijā un Durbanā pie Indijas okeāna tropu zonā, kur audzē cukurniedres.
Daba krāšņa un ļoti daudzveidīga. Ne jau vārdos var izstāstīt. Patīk kalni, klimats, saulīte spīd katru dienu. Novembrī atbraucu uz Latviju, nevarēju pierast, gaidīju, kad beidzot sāksies diena, bet pienāca vakars.
Es nāku no Salacgrīvas. Dienvidāfrikā ir
tāda pilsēta Blumfonteina. Abas atrodas uz viena meridiāna. Dienvidāfrikā rudenī un pavasarī pulksteņus nepārgriež. Gadalaiki tur ir pretēji mūsējiem – tagad ir vasara. Nejūtu gadalaiku maiņu, kā Latvijā. Kad ziema, viss kļūst dzeltens, kokiem nokrīt lapas, ir sausums, temperatūra vidienē var arī nokristies līdz mīnus pieciem grādiem, bet dienā ir silts,” stāsta Endija un balss kļūst skumīga kā vairākas no viņas dziedātajām dziesmām, kurās izskan ilgas. Ilgas pēc tālās Dienvidāfrikas. Un Latvijas.
“Man šī zeme kļuvusi tuva. Ilgojos pēc cilvēkiem, kas uzņēmuši savā vidū ar mīlestību, siltumu. Melno vidū gan man ir tikai paziņas. Latvijā saules pietrūkst,” atzīst Endija un piebilst, ka cilvēkiem ir tā lieliskā spēja pierast. Tā ieliņa, kociņš, ģimene – viss pazīstams, tuvs. “Šķiet, ka divas, trīs dzīves nodzīvojusi. Smejos kā bērns, bet daudz kas piedzīvots, pārdzīvots, un tas mani veidojis kā cilvēku, licis saprast garīgās vērtības. Arī par grūtībām un ērkšķiem, ko tur esmu pārdzīvojusi, esmu pateicīga šai valstij, jo te iemācījos pārvarēt bailes no skatuves, atradu sevi,
tagad piepildu sapni, par kuru pat skaļi runāt kautrējos. Es dziedu,” lielā sirsnībā saka latviete un piebilst, ka Dienvidāfrikā klausītāji ir atvērtāki, vienkāršāki, izrāda emocijas, Latvijā atturīgāki.
Komentāri