Cēsu zonālā valsts arhīva daļas vadītāja
Kad mēs, cēsnieki, bijām sagādājuši biļetes lidojumam uz Krasnojarsku, lai no turienes tālāk dotos uz Sibīrijas ziemeļiem, Taimiras pussalu, latviešu izsūtījuma vietām mūžīgajā sasalumā, sastapāmies ar realitāti – Krievijā ir vietas, kuras atkal ir aiz „dzelzs aizkara”.
Viena no tādām vietām ir Noriļska Taimiras municipālajā rajonā. Situāciju vēl vairāk sarežģīja fakts, ka Taimiras apgabalam no 2007. gada piešķirts pierobežas zonas statuss. Esot Latvijā, grūti bija izzināt, pie kā jāvēršas, lai iegūtu atļaujas iebraukšanai slēgtajā teritorijā. Kamēr šo kārtību noskaidrojām, līdz izbraukšanas dienai bija atlicis mazāk par mēnesi, bet tikai mēneša laikā mums solīja dot atbildi par atļaujām. Ceļā uz Sibīriju devāmies bez tām, paļaujoties uz Krievijas federālā drošības dienesta virsnieku sapratni.
Ziemeļaustrumu Sibīrijas Putoramas plakankalnes nogāzēs, aiz 69. paralēles Taimiras pussalas ziemeļaustrumos, kur bija atklātas bagātīgas niķeļa un citu rūdu iegulas (pavisam 19 elementi no Mendeļejeva tabulas), 1935. gadā PSRS NKVD Galvenā nometņu pārvalde (GULAG) , izpildot 1935. gada 23. jūlija valdības lēmumu, tundrā uzsāka darbus niķeļa rūpnīcas celtniecībai.
Jau pirmajā gadā uz Noriļlagu nosūtīja 1200 cilvēku. Pēc gada lētais darba spēks bija jau 3000 ieslodzīto. Sākotnēji bija divas nometnes – Dudinka pie Jeņisejas un Noriļska pie Norilkas upes. 1940. gada 1. janvārī Noriļlagā jau bija 12 nometnes.
Uz Krasnojarskas apgabala ziemeļiem 1941. gada 14. jūnijā deportēja padomju varai „naidīgos elementus”, Latvijas armijas virsniekus. Viņu simtiem par kapavietu kļuva Šmita kalna pakāje Noriļskā. Arī 1949. gada 25. martā ģimenes izsūtīja uz Krasnojarskas apgabalu. Cilvēkiem, kuriem laimējās atgriezties no izsūtījuma, spilgtas atmiņas saglabājušās par bargo Sibīrijas klimatu, kas būtībā bija padomju varas represīvo iestāžu sabiedrotais. Daudzi izsūtītie gāja bojā nosalstot. Ziemeļos – Noriļskā un Dudinkā – mums neizdevās sastapt izsūtītos latviešus vai to pēctečus, bet Krasnojarskā gan, jo tur darbojas represēto latviešu un viņu pēcteču biedrība.
Ierašanās Krasnojarskā sakrita ar grāmatas, kurā apkopotas Trocka dēla Sergeja vēstules no izsūtījuma, prezentācijas pasākumu. Tajā iepazināmies ar starptautiskās vēsturiski izglītojošās un tiesībaizsargājošās sabiedrības „Memoriāls” Krasnojarskas nodaļas vadītāju Alekseju Babeju un Krasnojarskas novada valsts arhīva direktori Olgu Sorbiju, saņēmu uzaicinājumu apmeklēt arhīvu. Kamēr gaidījām Federālā drošības dienesta atļauju iebraukšanai Taimiras municipālajā rajonā, mums, izmantojot sociālo pazīšanos, radās iespēja apmeklēt gigantisko Krasnojarskas HES. Paradoksāli – stratēģiski svarīgajā objektā mums piekļuve bija brīva, bet nokļūšanai tundrā vajadzēja speciālas atļaujas.
Kad jau gandrīz bija zudušas cerības saņemt atļauju, kāds ģenerālis, neievērojot procedūru, to deva. Tā nu lidojām uz Taimiras (Dolgano – Ņenecu) autonomo apgabalu, kurš atrodas aiz Polārā loka. To apdzīvo nedaudz vairāk par 300 tūkstošiem cilvēku. Mani ceļabiedri Alvis Jansons un Vladimirs Fjodorovs atgriezās bērnības zemē, jo Alvis dzimis četrus kilometrus no Dudinkas pilsētas, izsūtīto latviešu apmetnē Kviešstrauti, Vladimirs – 120 km uz ziemeļiem. Šie 120 km maija beigās nebija pārvarami, jo ledus vēl nebija atbrīvojis vasaras ceļu pa upi, bet ziemas ceļa vairs nebija. Visi Taimiras apdzīvotie punkti atrodas pie upēm un ezeriem, kas atvieglo transporta satiksmi starp ciemiem. Par galveno transporta maģistrāli kā ziemā, tā vasarā tiek izmantota Jeņiseja.
Dudinkas pilsētā ar 20 tūkstošiem iedzīvotāju un lielu arktisko ostu, kas darbojas visu gadu, jau gaidīja administrācijas pārstāvis un pavadīja visas piecas dienas. Ar Taimiras novada administrācijas arhīva daļas priekšnieci Tatjanu Džohadzi iepazinos telefoniski, gatavojoties braucienam. Kolēģi Dudinkā mums trijiem bija sagādājuši nepieciešamo ielūgumu iebraukšanai Krievijā.
Dudinkā vairs nav valsts arhīva, bet rajona administrācijas arhīva daļa. Šādā statusā atrodoties, jautājumi par ārzemju kolēģes uzaicināšanu un atļauju izmantot dokumentus arhīva daļas priekšniecei bija jāsaskaņo ar administrāciju. Kā vēlāk noskaidrojām, parasti šāda veida uzaicinājumus privātām personām administrācija neizsniedz.
Taimiras novadpētniecības muzejā, kurš dibināts 1937. gadā, lai pētītu apgabala dabu, ziemeļu tautību tradicionālās kultūras un sociālistiskās pārmaiņas Taimirā, atsevišķa tēma ir „GULAGs Taimirā”. Muzeja darbinieki ar lielu pateicību pieņēma fotogrāfijas no Alvja Jansona ģimenes arhīva, uzņemtas Dudinkā 50. gados.
Alvis Dudinkā atgriezās tieši pēc 50, Vladimirs pēc 32 gadiem un novērtēja lielās pārmaiņas. Divu, trīs stāvu koka celtņu vietā tagad pilsētā ir pieci mikrorajoni arī ar deviņstāvu mājām. Piecdesmit gadu laikā izmainījusies arī daba, parādījušās lapegles, no kurām lielākās tikai mazliet pārsniedz cilvēka augumu. Brienot pa dziļu sniegu, atradām un aizdedzām pa svecītei pie izsūtīto somu un vāciešu piemiņas zīmēm.
Ņemot vērā citu Latvijas arhīvu kolēģu negatīvo pieredzi Krievijā un to, ka man nebija oficiālas vēstules, ko uzrādīt, biju samierinājusies ar domu, ka arhīvā neiekļūšu. Tomēr bez jebkādu formalitāšu kārtošanas mani tur gaidīja. Apmeklējums neaprobežojās tikai ar sarunu par abpusēji saprotamām un tuvām tēmām. Lai gan neizteicu vēlēšanos piekļūt dokumentiem, jo respektēju iepriekš telefoniskā sarunā dzirdēto, ka man interesējošie dokumenti lasītavā netiek izsniegti, biju ļoti pārsteigta, jo arhīva daļas priekšniece man to piedāvāja. Vēlāk uzzināju, ka viņa saņēmusi no administrācijas norādījumus: rādīt visu, kas interesē, tikai neko lieku. Pēc viņas domām, tas „liekais” varēja būt kartes. Vēl lielāku pārsteigumu radīja tas, ka dokumentus atļāva fotografēt. Nebija nekādu problēmu saņemt kopijas, pie tam bez maksas. Vērtīgākie dokumenti bija 1942. gadā sastādītās pavēles par deportēto cilvēku pieņemšanu darbā zivju pārstrādes rūpnīcās, kas būtībā ir izsūtīto saraksti. Dokumentu izpētei, protams, laika bija par maz. Arhīva darbinieces ne tikai atļāva dokumentus izmantot, bet arī pašas aktīvi iesaistījās informācijas meklēšanā. Tā nu ieguvu vērtīgas dokumentu kopijas, bet vēl vērtīgāki par tām ir nodibinātie kontakti ar kolēģiem aiz Polārā loka.
Noriļskā, bijušās ieslodzīto kapsētas vietā Šmita kalna pakājē, kopš 1991. gada 10. augusta izveidots piemiņas komplekss bojā gājušajiem baltiešu virsniekiem.
Šmita kalnā mūs sagaidīja pelēkas, raudošas debesis, pelēks sniegs un pelēka zeme… Tur nav ne bronzas, ne marmora, ne granīta, tikai vienkārša trijskaldņu piramīda un trīs astoņus metrus augsti koka krusti, un tomēr šī vieta atstāj dziļu iespaidu. Šmita kalna pakājē uzstādītajām piemiņas zīmēm nav nodarīti postījumi. To, ka šo vietu cilvēki apmeklē, apliecināja neizdegušas sveces un pirms kāda laika noliktie ziedi. Bijām arī mēs.
Tiekoties ar Krasnojarskas novada valsts arhīva direktori Olgu Sorbiju, atklājās, ka arī viņa ir dzimusi Taimirā, uz kurieni izsūtīti viņas vecāki – Pievolgas vācieši. Olga atcerējās latviešu ģimenes, ar kurām dzīvojusi vienā ciemā Ustj Portā. Olga bija pārliecināta, ka viņas vadītajā arhīvā Krasnojarskā neglabājas dokumenti par man interesējošo tēmu, tāpēc guvu nelielu ieskatu „Arhīva lasījumos”, kas veltīts dažādām tēmām un pēc nolasīšanas apkopoti izdevumos. Dāvinājumā saņēmu izdevumu ar referātu tēzēm „Starpetniskie sakari Jeņisejas reģionā”.
Priekšvēsture Krasnojarskas apgabala galvenās iekšlietu pārvaldes
informācijas dienesta arhīva apmeklējumam bija līdzīga kā Taimiras administrācijas arhīva daļas apmeklējumam Dudinkā. Kad par to interesējos no Latvijas, man paskaidroja, ka tādas atļaujas izdod tikai Maskavā, pie tam apgalvoja, ka arhīvā notiek remonts. Kad Krasnojarskā piezvanīju uz arhīvu, tomēr saņēmu laipnu uzaicinājumu ierasties. Pietika ar pasi, lai izrakstītu caurlaidi. Nekas arī neliecināja, ka arhīvā būtu remonts. Saņēmu izsmeļošu informāciju par arhīva dokumentu sastāvu un iespēju ieskatīties dokumentos, to, ka izsūtīto baltiešu krimināllietas no arhīva aizvestas 1962. gadā. Arhīvā glabājas plaša kartotēka, kas ar baržām no lēģeriem un citām nometinājuma vietām atvesta uz Krasnojarsku. Arī man ļāva šajā kartotēkā ieskatīties un kopīgi mēģinājām atrast ziņas par kādu bez vēsts pazudušu cilvēku. Atrastajai kartītei arhīvā sagatavoja kopiju. Kartotēka ir plaša, meklēšana ir diezgan apgrūtinoša. Lai atvieglinātu Baltijas valstu pētnieku darbu un saglabātu kartotēku, kas cietusi no mitruma, arhīva darbinieki ir iecerējuši kartotēkas datus ievadīt
datorprogrammā.
Starpvalstu politika un Krievijas masu informācijas līdzekļu radītā ažiotāža par “kaitīgajām” Latvijas šprotēm un igauņu “vandalismu” Tallinā bija atstājusi iespaidu arī uz arhīvu kolēģiem Krasnojarskā un Dudinkā. Tomēr ciemakukuli – Latvijas šprotes – Krasnojarskā arī tagad novērtēja augstāk par Rīgas melno balzamu. Bet uz manu aicinājumu atbraukt paciemoties Latvijā kolēģi tomēr atbildēja: „Paldies, labāk brauciet jūs pie mums.”
Komentāri