Viesos pagastā. Vēsture sākas ar vakardienu

Taurenē darbojas vēstures interešu stāstnieku pulciņš “Tauri”. Oficiāli tas nosaukumu pieņēmis šomēnes, bet pagastā zināms jau septiņus gadus.

“Toreiz samusināja tas, ka kaimiņos, Dzērbenē, daudz kas notiek, Taurenē ne. Mārīte Šķēle, kura vada Dzērbenes vēstures interešu kopu “Serben”, dzīvo Taurenē,    apņēmās vadīt stāstnieku pulciņu. Tā pensionāri sākām nākt kopā ne tikai pensionāru klubiņā, arī stāstniekos,” pastāsta taureniete Daina Lapiņa. Folkloras krājumos tika meklētas teikas, pasakas, nostāsti, kas saistās ar pagastu, kā arī pierakstītas taureniešu atmiņas, dzīvesstāsti. Pasākumos tie tika stāstīti citiem.

Kad Taurenes novadpētniecības muzejā nonāca skolotājas, novadpētnieces Spodras Ergardes gadu desmitos savāktie materiāli, sākās to    apzināšana, kārtošana. Des­mi­tiem mapju, kur katrā salikti avīžu izgriezumi, pierakstīti fakti, sarunas, atmiņas par dažādām tēmām.

“Savulaik Spodra Ergarde sarakstīja “Šīs zemes un cilvēku likteņgrāmatu”, tajā ir pagasta vēsture, bet ir arī šodiena un netāla vakardiena, kas kļūst par vēsturi,” saka “Tauru” vadītāja Sarmīte Lielā.

Kamēr neaizmirstas

Pulciņa biedri nolēmuši, ka šodienas vēstures apzināšana jāsāk ar pašiem. Ikviens pamazām vien raksta par savu saistību ar Taureni, kā pagastā ienākuši, ko darījuši. Vairāki te dzīvo jau paaudzēs un var atcerēties arī vecāku, vecvecāku stāstīto.

Novadpētnieces uzrunājušas pagasta ļaudis, lai raksta    atmiņas, jau sarunāts, ka dosies ciemos, lai uzklausītu, pierakstītu.

“Arī S. Ergarde staigāja pa mājām, iesaistīja arī skolēnus, lai pieraksta atmiņas. Tas ir noderīgs materiāls nākamajām paaudzēm. Ar kādu interesi tagad lasām pirms gadu desmitiem tapušos pierakstus,” vērtē Anna Caunīte un atgādina S. Ergardes rakstīto: “Katra dzīve ir vēstures lappuse.”

Silvija Aņina ar lepnumu pastāsta, ka Taurenē dzīvo 45 gadus un par savu dzīvi jau gandrīz uzrakstījusi. “Kā viss mainījies, kā veidojām parku, cēla estrādi, Līvānu ciematu, bērnudārzu. To visu redzēju un piedalījos,” saka taureniete.    S.Lielā atgādina, ka Atmoda, pārmaiņu laiks bija jau pirms vairāk nekā 30 gadiem. “Kopsaimniecības laiks beidzās, kā veidojās taureniešu dzīves, kā veidoja savas saimniecības, cik devās darbā uz ārzemēm. Tas viss jāsaglabā. Mums bija sadarbība ar dāņiem, kā tā ietekmēja. Kāda bija sabiedriskā un saimnieciskā dzīve. Mēs to labi atceramies, tāpēc ir vērts pierakstīt,” stāsta S.Lielā un atklāj, ka janvārī paredzēta tikšanās ar taureniešiem, kas bija Rīgā barikādēs. Viņa atgādina, ka pagasta centra daudzdzīvokļu mājai katrai arī ir savs stāsts. “Gaujas ie-lā 1 dzīvoju kopš 1978.gada. Esmu vairs vienīgā, kura te mīt, kopš māju uzcēla. Mēģinu atcerēties, kādi bija kaimiņi, kā sadzīvojām, kā rīkojām talkas un pasēdēšanas,” pastāsta Sarmīte, bet Daina Melbārde atgādina: “Katrs dzīvojam savā laikā. Ja nākamajām paaudzēm varam atstāt stāstus par savu laiku, tas ir jādara.”   

Taurenieši neaizmirst novadniekus, kuru saknes ir pagastā, kuri te dzīvojuši, strādājuši un atstājuši nospiedumu atmiņās, kuras veido tikšanās, kopā darīšana. Novadpētnieki ar saviem stāstiem noteikti papildinās pagasta teātra “Radi” 25.jubileju un savējiem atklās, ka Taurenē bijuši un arī tagad ir cilvēki, kuri raksta dzeju.

Aizvien dziļāk

“Nākamajam gadam plāns ir katram mēnesim. Būs kāds pasākums, divreiz nedēļā tikšanās un, protams, stāstu pierakstīšana, S.Ergardes matojuma vētīšana,” uzsver S.Lielā un pastāsta, ka iecerēts arī  izstrādāt tūrisma maršrutu pa pagastu, piedāvājumu ekskursantiem, lai  ar autobusu var izmest loku un apskatīt Lodi, Brežģi, Svētavotu. “Mums ir, ko rādīt.  Tagad kāds aizbrauc līdz Lodes baznīcai, kāds līdz svētavotam, citi tikai apskata Nēķena muižas parku un brauc prom,” bilst S.Aņina.

Ja par nākamā gada plāniem, tad noteikti interesanta būs ekspedīcija, kā to sauc “Tauru” dalībnieces, uz Nē­ķeni, agrāk Nēķenu. Tas ir ciems Alūksnes novada Alsviķu pagastā. Kā vēsta informācija, ciems veidojies ap vēsturisko Nēķenu muižu. “Zi­nāms, ka ir arī mājvārdi “Nē­ķeni”. Kur, līdz šim nezinām,” saka “Tauru” dalībniece Olga Kampāne.

Pēc diviem gadiem Darba svētki plānoti Nēķenā, un daudz jāizzina, tāpat par Taurenes pagasta Lodi, kur taurenieši tiksies nākamgad.    “Kur tagad Taurenē estrāde, savulaik bija alus brūzis, to 1944.gadā saspridzināja. No tā ķieģeļiem ir estrādes pamati. Kā bērns atceros, ka daudzas kravas zaldāti aizveda prom,” atmiņās kavējas Māra Ratnika, bet S.Aņina piebilst, ka piekalnē, kur estrādes soli, auga ceriņi un bija drazas kaudze. Sarunā sasaucas dažādu gadu notikumi, tie ietekmēja, kāda šodien ir estrāde, parks.

“Tauru” dalībnieces pastāsta, ka savu reizi arī padiskutē par faktiem, notikumiem. Daina atklāj, ka diskutējusi ar Birutu Caru, kur bijis krogs. “Viņai ir bērnības atmiņas, bet man patīk pētīt kartes. Viņa stāsta par simts gadiem vēlāku laiku nekā es,” smaidot saka Daina.

Patlaban taurenieši pēc stāstnieku aicinājuma nes Ziemassvētku un Jaunā gada apsveikuma kartītes un dažādu gadu eglīšu rotājumus. Ziemassvētku pasākumā būs izstāde. “Pašdarbnieku Ziemassvētku vakarā arī mums jāuzstājas. Ko stāstnieki var darīt, kad ārā tumšs? Runāties, stāstīt pasakas, teikas un spoku stāstus,” atklāj Daina Lapiņa un pastāsta, ka tiek meklēts kaut kas interesants   un kāda teika par četrām pagasta apdzīvotām vietām: Lodi, Brežģi, Bānūžiem un Nēķenu. 

Atklāj dzimtas stāstu

“Tauri” apvieno 13 taurenietes. Visas atzīst, ka par vēsturi agrāk nav interesējušās, bet, sākot vētīt kādu faktu, notikumu, kopā pārrunājot, atsaucot atmiņā dzirdēto, lasīto, kļūst interesanti un gribas uzzināt aizvien vairāk.   

D. Lapiņai ir Ķerzumu – Lapiņu dzimtas stāsts, kas kā neziņa norisinājās gadu desmitu garumā. Mammas māsa pazuda 1942.gadā.    Mamma viņu meklēja pēc kara, vēlāk jau Atmodas gados. “Pirms sešiem gadiem Dzērbenē muzejā tika atstāta zīmīte, ka cilvēki atbraukuši no Austrālijas un interesējas par radiem, varbūt vēl kāds no dzimtas palicis, lai atsaucas. Mamma ar māsas meitu vēl paguva satikties,” pastāsta Daina un piebilst, ka mammas māsas pelnus meita izkaisīja ezerā, jo nezināja, kur ir dzimtas kapi. “Ja nebūtu tāda klubiņa,  mūs neatrastu un es pat neiedomātos interesēties ne par pagastu, ne savu dzimtu. Kad saskaries ar ko konkrētu, vēsture ievelk. Un, ja interesējies par to, kas noticis tepat, dzirdi un lasi pazīstamus uzvārdus, vietvārdus, tas ir par tevi pašu,” pārdomās dalās Daina.

Kāpēc “Tauri”

Domājot par    vēstures interešu stāstnieku pulciņa nosaukumu, protams, bija skaidrs, ka tam jābūt saistītam ar Taureni. S.Lielā    atgādina, ka Taurenes skolotājs un sabiedriskais darbinieks Kārlis Bormanis 1925. gadā rakstījis, ka “senatnē mežos šeit ganījās tauri, iznīka tauri, tik atlika vārds. Zemi šo skaisto, kam Gauja tek cauri, Taureni nosauca – senatnīgs vārds”.  K.Bormanis gāja pie pagasta vīriem prasīt, lai Nēķenu pārdēvē par Taureni. “Katrā ziņā šai vietai ir bijusi saistība ar tauriem. Aiz Lodes kādreiz esot bijusi Tauru muiža, tur ir Taurkalns,” stāsta “Tauru” vadītāja.

Pulciņa dalībnieces smej, ka, lai vēl aktīvāk darbotos,      pietrūkst tikai jaunības.“Kaut izdotos piesaistīt mazliet jaunākus cilvēkus. Visbiežāk    uzrunātie aizbildinās, ka neko nezina un nesaprot. Mēs neviens nesapratām. Bet pēctecība ir ļoti svarīga,” saka Daina un uzsver, ka nevar salīdzināt, kādas jaunajiem iespējas un varēšana. Un A.Caunīte atgādina novadnieka Toma Gailīša vārdus : “Izzināsi pagājību, sapratīsi tagadību, noģidīsi nākamību.”

“Tauri” satiekas pagasta sabiedriskajā centrā, kura otrajā stāvā ir pirms daudziem gadiem iekārtotā novadpētniecības ekspozīcija. “Pirmajā stāvā ir zāle, kuru ziemā dievkalpojumiem izmanto luterāņu un katoļu draudzes. Stāstnieki te rīkos sarunu vakarus, izstādes.    Ir arī telpa, kur glabājas materiāli, tāpat atsevišķa grāmatām. Tas ir S.Ergardes atstātais mantojums. Grāmatas ik pa laikam tiek nestas arī uz    maiņas punktu autobusu pieturvietā,” pastāsta kultūras nama vadītāja G.Babre un uzsver, ka stāstnieku aktīvā darbošanās, ieinteresētība bagātina pagasta sabiedrisko dzīvi.