Intervija. Atstāt stipras saknes

Marģers Zeitmanis ir uzņēmējs, kuru daudzi zina kā kultūrtelpu “Zeit”    Līgatnē un “Akustika” Valmierā saimnieku. Viņš darbojas arī medicīnas nozarē. Ne reizi vien    Marģers nosaukts par celmlauzi. Saruna ar viņu par sevis, savas dzimtas, vietas apzināšanos, par paaudžu sasaisti kopīgam mērķim, par kultūru un vēl daudz ko citu.

-Lai kaut ko darītu, jāzina pirmais solis, tad var plānot uz priekšu. Bet ir jāzina, kas notika pirms tam. Jāizturas ar cieņu un respektu pret to, kam pieskaramies, vai atjaunojot kādu pamestu objektu, vai radot ko jaunu. Arī kaut ko darot kultūrā, ja pieskaramies, jāzina vēsture, lai vismaz mēģinātu vērtīgo saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm.

-Vai jaunā paaudze izprot mantojumu? Katra ienākot, visbiežāk domā, ka ir jaunatklājēji, dara ko tādu, kas agrāk nav bijis.

-Kāpēc ik pa gadiem desmit tiek iestudēts “Romeo un Džuljeta” un citi Šekspīra darbi? Tāpēc , ka ir cits skatījums, zināmām vērtībām gribas parādīt citas nianses.

-Nedēļas nogalē Rēzeknē koncertizrādē “Putāns. Toreiz un Tagad” izskanēs stāsts par jūsu vecvectēvu Seismani Putānu. Mūs­dienīgs stāsts , un to sev saprotami hiphopa ritmos atklās jaunā paaudze. Tiks atvērta grā­mata “Seimaņs Putāns. Kū­puotī roksti,” iznākusi vinila skaņuplate “Caur bolsim as eju”.

-Notikums varbūt nebūs liels Latvijas mērogā, arī Rēzeknē ne, bet tas ir svarīgs man, manai ģimenei un varbūt tiem, kuri seko līdzi dzejai un hiphopam. Varbūt paliks vēsturē ierakstīts, lai gan tam nav nozīmes. Tas ir aiz cieņas pret savām saknēm, Latgali, literatūru, kultūru. Vecvectēva dumpinieciskais gars, iespējams, skāris arī mūs, bet vēl nozīmīgāks ir skats nākotnē. Lai jaunieši Latgalē zina, kādas viņiem ir pērles, lai viņi salepojas.   Ūga, Gustavo un citi no radošās komandas atzina, ka ir pārsteigti par atradumu. Viņi ir salepojušies ar savējiem. Tas ir svarīgi – salepoties. Vienmēr kā piemēru stāstu, ka pirms gadiem 15 atvaļinājuma laikā man rokās nonāca Otto Ozola grāmata “Latvieši ir visur”. Izlasīju vienā elpas vilcienā, vienkārša valoda, ļoti interesanta. Ar katru lappusi salepojos aizvien vairāk. Seismaņa Putāna dzeja grāmatā, skaņuplatē dzirdama hiphopa ritmos varbūt kādam jaunietim aizķersies, iedrošinās, liks aizdomāties. Tā ir pārmantojamība. Mēs šodien darām no šodienas skatupunkta, rīt vairs nebūsim moderni, bet to, kas mums ir, ko esam saņēmuši no iepriekšējām paaudzēm, būsim nodevuši tālāk.

-Katram sevī jāgūst lepnums par sevi. Bet vispirms jāno­skaidro, kas esam.

-Lepojamies par latviešiem, kuri uzvar starptautiskos konkursos, olimpiādēs, vai redzot NHL hokejistus, un sakām: “Viņš ir mūsējais.” Tas ir pacilājoši. Katrs, kura vārds izskan pasaulē, vienalga kultūrā vai biznesā, nes Latvijas vārdu pasaulē. Taču tas reiz var apstāties, var neizdoties, tāpēc svarīgi izcelt, parādīt personības katrā pagastā, novadā. Ne tikai hrestomātiski pastāstīt vēstures vai literatūras stundā, jo to var izdarīt mūsdienīgi, tā uzrunājot jauniešus.

Koncertizrāde tiks nofilmēta, samiksēta ar vēl ko interesantu, un to varēs noskatīties straumēšanas vietnē 45 minūtēs. Literatūras skolotāja varēs ieslēgt un aiziet padzert kafiju, bet jaunieši -   noskatīties un uzzināt par latgaliešu dzejnieku, jo, iespējams, izlasot literatūras vēsturē, nekas nepaliktu atmiņā.Tas būs mūsu komandas pienesums.

-Kad pats atklājāt, ka vecvectēvs ir dzejnieks?

-Leģenda ģimenē bija. Kā jau ģimenē, kura reiz izšķīrusies, vecmāmiņa par vīratēvu nerunāja. Kad viņa bija dzīva, nejautāju, jo, ja jau nestāsta, tad neprasa. Mamma arī agri aizgāja, un tas man lika ātrāk pieaugt. Kad tev ir pāri 20 gadiem, pieskaries dzimtas saknēm, jo bērniem skolā jāraksta projekts, palīdzi, ieinteresējies, bet aizmirsti, jo nav laika. Trīsdes­mitgadniekam ir līdzīgi, kad jau 40 un sāc iet uz radinieku bērēm, saproti, ka dzimtas stāsti pazūd un neviens tos neizstāstīs. Pateicoties pandēmijai, kad pasaule apstājās, bija laiks izdarīt to, kam pirms tam tā pietrūka. Aizvien vairāk pētot mammas un vecmammas dzimtas līniju, sapratu, ka leģenda ir patiesība, Seismanis Putāns nav dzejnieks amatieris vai pašpasludināts dzejnieks, un viņa dzeja uzrunā ne tikai mani, arī citus. Viņš ir cienīgi apglabāts Rēzeknes kapos, bet ne vecāmāte, ne mamma nebija teikušas, ka Rēzeknē viņa vārdā ir nosaukta maza ieliņa. Ja jau ir iela, tad man arī ir pienākums atstāt ko paliekošu viņa piemiņai.

Visus dzejoļus apkopojām vienā grāmatā. Tie bijuši dažādās brošūrās. Cienot tā laika māksliniekus, spiestuvju darbiniekus, visu brošūru dizainu ieskenējām, lai paliek liecība, kā tajā laikā veidoja dizainu. Katram dzejolim klāt QR kods, kas aizved uz tā lasījumu.

Tas, ka hiphopa mākslinieki interpretē dzeju un pārvērš to repa skaņdarbos, ir neierasts. Koncert­izrādē ir paslēpts kods – Putāns – toreiz un tagad. Dzeja – toreiz un tagad. No laikmetīguma skatupunkta var pat teikt – hiphops toreiz un tagad.

Ir gandarījums, ka iesaistījās mani bērni, jaunieši. Nevar taču piespiest izlasīt dzeju, turklāt latgaliski. Izdevās viņus atraut no ikdienas ekrāna.

-Uzņemties būt producentam, tā ir uzdrošināšanās, tāpat kā sadarboties ar profesionāļiem. Daudziem atmiņā “Zeit” tapusī izrāde “Kro-Kro”, kas veidota pēc Knuta Skujenieka un Intas vēstulēm.

-Daudz ko esmu darījis mācoties, man nav akadēmiskas izglītības kultūrā vai mākslā. Pie “Kro – Kro” atkal kovids vainīgs. “Zeit” jau bija izdevis Andreja Cīruļa grāmatu “Mana mīļā Līgatne”.  Ierobežojumu laikā aktieriem un režisoriem bija brīvs laiks, un kopā ar režisori Inesi Mičuli radās ideja par stāstu, ko var parādīt “Zeit” un kas būtu interesanti jauniešiem. Izrādi noskatījās daudzas skolas, tā bija “Skolas somā”. Pirmizrādē bija arī Knuts Sku­jenieks. Ir gandarījums, ka paguvām izveidot izrādi par viņu un nebija jāfantazē. Tā ir laba sajūta, paspēt izdarīt, nenokavēt. Izrādi ierakstīja gan Radioteātris, gan teātris zip. Paveiktais nav pazudis. Izrāde ir laikmeta un personības atspoguļojums.

-Atkal jāpiemin pandēmija, jo tad “Zeit” sākāt veidot trimdas literatūras bibliotēku. Tas ir kultūrvēsturisks projekts.

-Līgatnietis Harijs Beķeris ieminējās, ka ārzemēs tautieši nezina, kur likt grāmatas, vecā paaudze aiziet, jaunā latviski nelasa. Varētu atsūtīt, bet jāmaksā kurjeram. Saņēmām pāris tūkstošus grāmatu. Visas ir reģistrētas, paveikts liels darbs. Meklējam labāko konceptu lasītavai, lai tā būtu pieejama, ērta, droša pret negodīgiem cilvēkiem.   Gan jau atnāks labākā doma.    

-“Zeit” aizvien dažādas organizācijas izvēlas rīkot pasākumus, kas gūst augstu novērtējumu Latvijā. Kaut vai “Rak­stivāls”.

-Tas ir izvedies eksperiments, bijām arī līdzproducenti. Tas bija kopdarbs. Viss sākās pirms gada, kad atbalstot jaunos rakstniekus un dzejniekus, viņus uzņēmām, nodrošinājām dzīvošanu, lai var rakstīt. Izbaudīja rakstīšanas un koprades prieku. Domājot, ko varētu darīt šogad, radās ideja, ka pasākums varētu būt publisks. Tā radās “Rakstivāls”. Jau plānojam par nākamo.

Festivāls ir uzvarējis “Kilo­grams kultūras” rudens balsojumā kategorijā “Pārsteigums”.

-Runājot par “Zeit” un “Akustiku”, tas arī ir stāsts par jaunu skatījumu, par vecā pārveidi šodienas vajadzībām.

-Arhitekte Zaiga Gaile teikusi , ka trīsdesmit procenti no visiem pasaules atkritumiem ir būvniecības atkritumi. Pieļauju, viņa ar to domā arī ne mazums no tā, kas uzcelts pēdējās desmitgadēs. Gad­simtos tik daudz kas uzcelts, tas jāizmanto, nevis jānojauc. Vei­dojot “Zeit”, daudz no tā, ko citi izmestu, izmantojām dizainā, vecie ķieģeļi bija ļoti noderīgi. Ja paskatāmies uz ēkām kaut vai Cēsīs,painteresējamies, kāda bijusi to vēsture, kam tās celtas un kā laika gaitā izmantotas, ir rodama atbilde tam, kā jaunajam pielāgot veco, padarīt to interesantu un reizē nepiesārņot dabu ar liekām celtnēm.

-Lai kaut ko izdarītu, jābūt komandai. Kā atrast cilvēkus, kuri ne tikai gatavi darīt, bet kuriem ir vienāda dzīves filozofija, izpratne par vērtībām un mērķi?

-Man nav atbildes. Līdzīgi kā medicīnā, viesmīlībā, šovbiznesā jābūt trim vaļiem – profesionalitātei, komunikācijai un idejai. Tāpat jābūt līdzsvaram starp administrāciju, īpašniekiem, kolēģiem komandā un viesiem. Nedrīkst būt, ka ievēro tikai, piemēram, viesu intereses, vai administrācija un profesionāļi katrs strādā savā virzienā. Komanda būs tad, kad katrs no vaļiem būs spēcīgs un strādās kopā ar citiem. Mūsu veiksme ir, ka ģimene strādājam kopā ar “Zeit” un “Akustikas” komandu, paši daudz iesaistāmies, kopā darām, nevis vadām. Kopā strādājot, atpūšoties, diskutējot, veidojas komanda. Tā nenokrīt no debesīm,tā jāveido. Ja strādā ilgtermiņam, neesi alkatīgs un tendēts uz dārgu dzīvesveidu, tad var būt laba komanda un rezultāts.

-“Zeit” kā kultūrvieta pazīstama Latvijā, tāpat “Akustika” Valmierā. Kā noturēt līmeni?

-Strādāt un saprast, ka citādi nemāki. Ar darbu, uzdrīkstēšanos un komandu, ar tiem, kuri pie mums brauc, kurus esam pārliecinājuši, ka te ir vieta, kur baudīt kultūru. Var apmeklēt koncertu, reizē pabūt mākslas galerijā un baudīt maltīti. Esam pieejami, ceram, ka arī finansiāli un attāluma ziņā.

-Par tūrisma un viesmīlības nozarēm Latvijā daudz runā. Abas kultūrtelpas apvieno kultūru, viesmīlību un tūrismu.

-Tām ir sava vieta nozarēs.   Restorāns “Akustika” Valmierā pērn un arī šogad iekļauts “Miche­lin Guide” ceļvedī. Restorāns ir tūrisma kartē nostiprināta vieta.

Ja pirms pandēmijas ne tik ļoti, tad pēc tās labi redzams, ka cilvēki kā lāči vasarā izlien no migas, bet ziemā nepamet savus mājokļus. Vasarā skrien, dara un bauda, bet ziemā ir miers. Tādu dzīvesveidu veido augstie komunālie un banku maksājumi, un nenoliedzami, ekrāna piedāvājumi. Neizejot no mājas, vari skatīties koncertus, iepazīties, pasūtīt ēdienu. Vietām, kas kaut ko piedāvā klātienē, situācija kļūst aizvien sarežģītāka. Šodien biznesā   ir divi veidi – ekrāna un klātienes. Konservatīvie uzņēmumi , kas nodarbojas ar kultūru, tūrismu, viesmīlību, esam klātienes nozare. Ekrāna bizness priecājas, ka cilvēks neiziet no ekrāna, un cenšas viņam nodrošināt nepieciešamo, klātienes bizness cenšas darīt pretējo. Tās ir divas pasaules. Un tās aizvien attālinās.

-Tūristu skaits Latvijā pamazām palielinās.

-Tas ir smags jautājums, par kuru negribas runāt. Situāciju ļoti ietekmē starptautiskais tūrisms, kurā esam iezīmēti kā kara zona. Tam vēl ilgi būs nospiedums. Latvijas lokāltūrisms vēl kādu laiku darbosies, bet nav jēgas domāt uz priekšu, ja iedzīvotāju skaits samazinās. Jau pirms trim gadiem uzņēmēji politiķiem skandēja trauksmes zvanus, tagad viņi ir pamanījuši.

Būtiskākais, kas politiķiem ir jārisina, kā palielināt dzimstību, samazināt mirstību, pārējās idejas, ko prezentē, nav nekā vērtas, ja nebūs cilvēku, kam to vajag. Neredzu nevienu ideju un līderi, kas varētu situāciju mainīt. Taču tai jābūt prioritātei. Utopiski priecājamies, ka vasarā ir tūristi, bet kas ir darba dienu vakaros Cēsīs, Līgatnē, Rīgā? Logi ir tumši, ielas tukšas. Varam runāt par tūrisma koncepcijām, jauniem projektiem, objektiem, var apgūt Eiropas naudu, uzcelt centrus, bet kam tas būs vajadzīgs, ja šurp nebrauks no Eiropas, Amerikas? Daži lietuvieši, igauņi vai svešatnes latvieši pilsētu svētkos?

Politiķiem, ierēdņiem darīt neļauj bailes no atbildības, bailes kaut ko neizdarīt, kā tad tas izskatīsies. Pārlieku lielas bailes no birokrātijas. Šī sērga ir degradējoša. Mākam diskutēt, apspriesties, bet ne darīt, mākam atrast atbildes, kāpēc nedarīt, nevis- kā izdarīt, mākam uzklausīt, bet ne sadzirdēt.

Dēls studē Tartu universitātē, un reizi mēnesī braucam ciemos. Ja aizbrauc reizi gadā, redzi pārmaiņas, bet, tur esot bieži, pārliecinies, ka pilsēta burbuļo, katrs stūrītis sakārtots. Cilvēki piepilda pilsētu. Kāpēc ne Latvijā?

Varam runāt, ko darām kultūrā, tūrismā, viesmīlībā, kā cenšamies kaut ko izdarīt, kad tirgus samazinās, bet kopumā situācija ir skumja.

-Kur ņemt optimismu un enerģiju un nepazaudēt mērķi?

-Mīlestībā pret ģimeni un darbu, valsti. Bērniem nav labāka piemēra kā strādāt kopā. Vērdiņu var nopelnīt jebkur pasaulē, bet mīlestība pret ģimeni, valsti – tā ir arī atbildība. Un nedrīksti nolaist degunu.