Tīna Blūma jau septīto gadu ir Mores pamatskolas direktore. Ar viņu sarunājāmies par nupat veikto pamatskolas akreditāciju, izglītības izaicinājumiem nozarē un problēmzonām, kurās nākas pabūt gan skolēniem, gan pedagogiem.
Tīna Blūma.
– Cik ilgi strādājat izglītības nozarē?
– Aptuveni divpadsmit gadus. Pirms tam darbojos finanšu jomā.
– Kā jūs kā izglītības iestādes vadītāja vērtējat situāciju izglītības nozarē – ar streiku, problēmām, ko valdība nesteidz risināt?
– Manuprāt, valstī nav nozares, kurā cilvēki nebūtu pārslogoti. Tā, šķiet, ir laikmetīga problēma, ņemot vērā informācijas aprites ātrumu un notikumu daudzumu. Pajautājiet jebkuram ārstam, jebkuram citas nozares darbiniekam, saņemsiet atbildi, ka viņš jūtas pārguris, pārslogots. Runājot par streikiem, jāteic, ka neesmu izglītības darbinieku arodbiedrībā, neesmu arī streiku atbalstītāja. Man šķiet nedaudz pārspīlēti apgalvojumi, ka pedagogiem viss ir tik grūti, tik slikti. Uzskatu, ka katrā profesijā ir sava garoziņa. Veicot pedagogu anketēšanu, gan parādās, ka daļa profesijas pārstāvju apsver mainīt darbavietu uz pavisam citu jomu. Negribētu piekrist, ka pedagogi saņem mazas algas, jo tomēr darba samaksas pielikums ir noticis. Ir pieņemti arī Ministru kabineta noteikumu grozījumi par pedagogu slodzi, kas stāsies spēkā no 1.septembra. Tas nosaka, ka palielināta slodze gatavošanās darbam, bet samazināta slodze mācību procesam skolā. Tas ir pareizi, jo gatavošanās mācību stundai tiešām paņem daudz laika. Ja man jānovada 40 minūšu stunda, es faktiski pirms tam arī stundu gatavojos, lai sagatavotu saturu. Tomēr situācija nav tik slikta, lai visi kolektīvi izietu ielās un streikotu.
– Kā vērtējat izglītību mūsdienās? Kompetenču pieeju? Saprotu, ka sākāt darbu Mores skolā tad, kad vēl programma “Skola2030” nebija ieviesta.
– Uzskatu, ka vajadzēja būt cita veida pieejai. Bet atziņa, ka pastāvēs, kas mainīsies, ir spēkā. Vēl man šeit patīk minēt teicienu par riteni – lai ar to nokļūtu uz priekšu, ir jāminas. Lai kaut kas uzlabotos, attīstītos, ir pie tā jāstrādā. Protams, par to var diskutēt, un katrs pedagogs par savu priekšmetu izteiktos precīzāk. Tā kā esmu arī datorikas pasniedzēja, izmaiņas bija jūtamas un, manuprāt, ļoti nepieciešamas. Vai visi pedagogi ir spējuši iet līdzi laikam un mainīties? Visdrīzāk nē. Zinu, ka ir pedagogi, kas savu darbu joprojām plāno caur to, ka mācību grāmata nodrošina visu mācību vielu: atveru vienu nodaļu, izeju cauri un ķeros pie nākamās. Tam tā nevajadzētu būt. Arī pētnieciskos darbus taču veidojam, balstot informāciju uz dažādiem avotiem, nav tā, ka paņemam vienu visaptverošu enciklopēdiju un visu pārrakstām. Arī mācību darbam būtu jāietver dažādi avoti, ne tikai viena pamata mācību grāmata.
Protams, ir mācību priekšmeti, kur materiālu pietrūkst. Mores skola īsteno arī speciālās izglītības programmas, un zinu, ka ir tādas, kurās nav pat satura, pēc kā vadīties. Tāpēc ir vērtīgi, ka gatavošanās laiks būs ilgāks, jo tam tiešām ir nozīme. Mūsu skolā ir pedagogi, kas plāno savu darbu, vērtējot, kuru tēmu ņemt pirmo, kuru vēlāk. Ir mācību priekšmeti, kas var pielāgoties, piemēram, vizuālā māksla vai datorika. Mūsu skolas bioloģijas skolotāja dalījās, ka tēmu, kas pēc grafika ieplānota šobrīd, izņēmusi jau rudenī, jo sapratusi, ka pētījumu ārā par augu lapām februārī vai martā visdrīzāk bērniem uzskatāmi iemācīt neizdosies, kokiem taču lapu vēl nav. Tā ir pedagogu fleksibilitāte un spēja savu darbu plānot.
– Saprotu, ka nupat iziets akreditācijas process jūsu skolā.
– Kad kļuvu par direktori Mores skolā, pēc trim mēnešiem bija skolas akreditācija, tam bija jāsagatavojas. Tā šī gada akreditācija man šai amatā bija otrā. Gan skolas akreditācija, gan izglītības iestādes vadītāja kvalitātes novērtēšana, kas jāveic regulāri konkrētos termiņos, noslēgusies ar labiem rezultātiem. Pati strādāju Izglītības kvalitātes valsts dienestā kā akreditācijas eksperte, dodos uz citām izglītības iestādēm. Skolās nereti akreditācijai gatavojas ar satraukumu, bet uztraukumam nevajadzētu būt. Akreditācijā novērtē mācību iestādes sniegtās izglītības kvalitāti atbilstoši valstī noteiktiem un visiem skaidri zināmiem kritērijiem.
Ja pirms sešiem gadiem akreditācija bija vairāk kā inspicēšana un pārbaude, tagad akreditācijas process lielākoties balstās uz sarunām, intervijām ar visām mērķa grupām: dibinātāju, vecākiem, pedagogiem, vietniekiem, metodiskajām komisijām, skolēniem un pašu vadību. Tāpat eksperti piedalās stundās, ievāc datus par situāciju iestādē.
Domāju, katrai skolai ir svarīgi zināt šādu ārējo novērtējumu, un lielākais pienesums akreditācijai ir ieteikumi un rekomendācijas. Reizēm, esot tikai savā vidē, neredzam skaidru, objektīvu skatījumu par lietām. Akreditācija iedod objektīvu vērtējumu par situāciju skolā, par lietām, kuras varētu un vajadzētu uzlabot. Protams, šķiet, vienmēr ir labi, tomēr vienmēr var būt vēl labāk. Akreditācijas komisijas eksperti sniedz rekomendācijas, norāda gan iespējamos variantus, kas vairāk izskan ieteikuma formā, gan obligātos norādījumus, kas iestādē noteikti ir jāuzlabo, lai celtu izglītības iestādes kvalitāti. Svarīgi, ka redzam rezultātus. Visbēdīgākā situācija ir tad, ja izglītības iestāde formāli dara kaut ko, piemēram, izstrādā kārtību, bet tā netiek īstenota. Tam nav jēgas, no tā nav labuma nevienai pusei. Ja iestādē tiek pieņemts normatīvais akts par konkrētu darbību, tad tā arī ir jāīsteno praksē. Tāpat, ja netiek ņemti vērā ieteikumi uzlabojumam, tad mācību iestādē nekāda attīstība faktiski nenotiek. Visi zinām, ka šobrīd izglītības jomā ir ļoti svarīga attīstība un pilnveide.
– Kas, jūsuprāt, ir lielākie jauniešu izaicinājumi, ar ko saskaras arī pedagogi savā darbā ikdienā? Tādi, kas varbūt nebija aktuāli pirms desmit divdesmit gadiem.
– No audzināšanas viedokļa mums kā pedagogiem ir jārēķinās ar to, ka šī paaudze ir citāda, ar citu uztveri. Kad mēs augām, daudzas lietas, procesi bija pavisam citādi. Tolaik bija tā: ja kaut kas neizdevās, bija kādas problēmas ģimenē vai ārpus skolas, gājām un darījām, nebija citu variantu, jā, bija grūti, bet darījām. Tagad ir ļoti daudz bērnu un pusaudžu, kuriem, ja parādās kādas problēmas, piemēram, pirmās attiecības, vecāku šķiršanās un tamlīdzīgi, viss viņiem šķiet tik neizturami. Protams, ir žēl bērnu, kam ir grūtības, bet reizēm jaunietis ieiet tādā smagā sevis žēlošanā, ka viņam viss ir vienalga, viņš nenāk uz skolu. Tas ir milzīgs izaicinājums, jo, par spīti emocionālajam atbalstam arī no skolas atbalsta personāla – psihologa un sociālajiem pedagogiem -, bērni un jaunieši savā ziņā ir ļoti vāji. Kas ar šiem bērniem notiks nākotnē, pēc skolas, darba vidē? Neatrisināta šī problēma eskalējas arvien tālāk.
Es uzaugu deviņdesmitajos gados, bija arī reizes, kad mājās nebija tas visgardākais ēdiens, bija grūti. Tolaik neiegrimām tādā sevis žēlošanā kā jaunieši šodien. Meitene graiza rokas, ka viņu pametis puisis, ar kuru viņa bija kopā varbūt četras dienas, viņa netiek tam pāri. Mēs kā skola tur neko nevaram izdarīt, tur ir nepieciešama psihologa, vecāku iesaiste. Tad ir problēma, piemēram, ar vecāko klašu skolēniem, kad var just, ka vecāki paši vairs nekādi netiek galā. Runājot par uzvedības problēmām, ir tā: es, jaunietis, daru, ko gribu, noteikumus ievērot negrasos. Te atkal uzpeld vecais stāsts par skolēnu emocionālo vardarbību pret pedagogu. Pedagogam ir grūti kaut ko panākt, ja problēmas risināšanā neiesaistās skolēnu vecāki. Bieži vien viņi tikai noplāta rokas, ka neko nevar izdarīt, ka tā vienkārši ir. Kur tad ir risinājums? Mēs varam uzrakstīt dokumentu, paziņot bāriņtiesai un valsts policijai, bet tas bieži paliek bez rezultāta.
Nesaku, ka viss ir ļoti slikti, bet ir izaicinājumi, ar ko nākas saskarties, kuru priekšā pedagogs reizēm jūtas bezspēcīgs. Nereti tieši tā ir lielākā problēma, kas pedagogu noved pie izdegšanas, nevis jaunā satura īstenošana vai mācību materiālu neesamība.
Komentāri