Profesionālās ievirzes skolas vēsturiskajā Cēsu rajonā veiksmīgi tikušas galā ar attālināto mācību šarādi. Mūzikas un mākslas pedagogi uzsver šo laiku kā iespēju attīstīt dažādas tehniskās prasmes arī radošajās disciplīnās, tomēr sagurums pēc aizvadītā mēneša nav noslēpjams un mākslinieciskā dzirksts tā vien gaida satikšanos, lai kopā iedegtos.
Ārkārtējā situācijā pieredzētais – straujā pārorientēšanās uz attālinātu mācību procesu – arī profesionālās ievirzes skolu pedagogiem ļāvis veikt lēcienu digitālpratībā un teorētiski pieņēmumi par šādu mācību formātu nu vērtušies itin pārliecinošā praksē. Pirmais mulsums zudis, taču arī otrās un trešās nedēļas entuziasms vietumis šķiet noplacis gan bērniem, gan pedagogiem. “Druvas” uzrunātie skolu vadītāji apliecina – ieguvumi no situācijas ir un tie noteikti ietekmēs arī turpmāko mācību darbu ilgtermiņā, tomēr audzēkņu un arī pedagogu vidū ir manāms nogurums, kā arī sāk mākt dvēseliskas ilgas pēc skolas burzmas un mākslinieciski radošās atmosfēras.
Audzēkņi sāk nogurt no ekrāniem
Tie bērni, kuri jau līdzšinējā klātienes mācību formātā izrādījuši izteiktu patstāvību, lielas grūtības nepiedzīvo arī attālinātajās mācību attiecībās ar saviem mūzikas vai mākslas specialitāšu pedagogiem. Šādos vērojumos pēc teju mēneša pavadīta virtuālā mācību darba koordinēšanā Amatas novada mūzikas un mākslas skolā dalās iestādes direktore Marika Busote – Uzuliņa. Kā vienu no pozitīvākajiem aspektiem šajās pārmaiņās viņa izceļ iespēju bērniem gūt pirmo pieredzi sava laika organizēšanā. Tomēr skolas vadītāja neslēpj – nupat no vecākiem biežāk dzirdams, ka bērni ir ļoti noguruši no vispārizglītojošās programmas patstāvīgās apguves. Atvases otrajā dienas pusē vai vakarā vairs nespēj savākties vēl mūzikas vai mākslas uzdevumiem. No pašiem bērniem savukārt dzirdēta atziņa, cik ļoti pietrūkst skolas vides, ikdienā tieši tā palīdzējusi pārslēgties no “parastās skolas”. Attiecībā uz noslēguma darbiem patlaban tiek domāts par iespējamajiem variantiem. Ir pāris audzēkņu, kuri spējuši arī attālināti sagatavot augsta līmeņa darbus, ir tādi, kuriem nepieciešams lielāks atbalsts un konsultācijas, vienlaikus ir arī skolēni, kuri paši jau paspējuši pieteikties nākt strādāt klātienē vasarā, kad vien tas būs iespējams. “Ir jau svarīgi, lai darbs tiktu izdarīts kvalitatīvi, nevis sasteigts un atrādīts kaut kā tikai iesniegšanas dēļ.”
Izpratne, ka daudz var padarīt digitāli
Arī Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skolas direktore Aija Sila kā grūtāko attālinātajā procesā uzsver tieši ārkārtējās situācijas ieilgšanu. “Pirmajā nedēļā visi taustījāmies, tad otrajā, trešajā nedēļā sekoja ļoti produktīvs darbs, bet tagad gan jūtam, ka bērni jau pagurst,” stāsta izglītības iestādes vadītāja, atgādinot, ka jau ierastajā klātienes režīmā bērniem nereti darba dienas izvēršas garas un noslogotas. Taču visas stundas notiek: kāds skolotājs biežāk izvēlas tiešsaistes režīmus, cits sagatavo uzdevumu, skaidrojumu un dod audzēkņiem brīvākus termiņus. “Patiesībā ļoti daudz var paveikt digitāli, tas, manuprāt, arī būs tas lielais ieguvums,” pārdomās dalās A.Sila, piebilstot, ka pedagogiem tas arī bijis pamudinājums sagatavot paliekošu materiālu par sava priekšmeta tēmām, kurus varētu ievietot mācību iestādes mājaslapā uz palikšanu. Vēlāk tos varēs izmantot tie audzēkņi, kuriem slimības vai citu iemeslu dēļ gadīsies kavēt klātienes apmeklējumu skolā. Attiecībā uz individuālajām nodarbībām – pamatā mūzikas specialitātēs – komunikācijas un atgriezeniskās saites nodrošināšanā sarežģījumu tikpat kā nav bijis. Lielāks izaicinājums bijis atrisināt grupu nodarbības mākslā, kā arī klasēm solfedžo vai mūzikas teorijas apguvē, taču arī tur rasti risinājumi.
Tiesa, arī Jaunpiebalgas pusē secināts, ka nepārtrauktā komunikācija un stundu materiāla sagatavošana darījusi skolotāju darba dienu ievērojami garāku. Tāpat arī vienmēr ir kādi bērni, ar kuriem jāpastrādā nedaudz vairāk vai pat ik dienu nepieciešamas papildu sarunas un konsultācijas. Lai arī digitālās prasmes un pārliecība par sevi šajā jomā ir augusi, tomēr A.Sila uzsver – ir nianses, ko profesionālās ievirzes izglītībā tomēr nav iespējams iemācīt attālināti. “Mūzikā tas ir tonis, vizuālajā mākslā tā būs, piemēram, krāsu izjūta,” teic direktore, norādot, ka patlaban notiekošais mācību procesā drīzāk ir mākslu apguve no to tehniskās puses – teorijas materiāli, gammu vai štrihu un paņēmienu treniņi.
A.Sila atzīstas: “Pat jau pēc izdzīvota vesela mēneša šādā režīmā joprojām ir jocīgi ieiet tukšā skolā un dzirdēt to milzu klusumu.”
Visiem lielāka slodze
Līgatnes Mūzikas un mākslas skolas direktors Kaspars Gulbis uzsver, ka tāpat kā citās skolās audzēkņiem un pedagogiem grūtākais ir klātienes kontaktu trūkums, bet bērniem arī dažādi vilinājumi mācībām, vingrinājumiem paredzēto laiku veltīt citām nodarbēm. Kādam apgrūtinoši var būt arī tehniskie sarežģījumi, piemēram, nav interneta pārklājuma, tas ir slikts, vai tehniski grūti apjomīgos skaņu failus nosūtīt skolotājam. Skolas direktors arī vērš uzmanību, ka attālinātajās mācībās palielinājusies ne tikai skolēnu un viņu vecāku slodze, bet arī pedagogi “spiesti strādāt krietni vairāk, nekā parāda viņu individuālais stundu tarifikācijas plāns”.
Arī K.Gulbja skatījumā šis ir īstais brīdis instrumenta spēles tehnisko prasmju uzlabošanai, vienlaikus viņš saredz iespēju pašiem audzēkņiem veltīt vairāk laika patstāvīgākai radošai pilnveidei mūzikas un mākslas jomā. Tagad ir iespēja individuālās mācību stundas pielāgot dažādiem laika grafikiem, par to vienojoties ar pedagogiem, kā arī var mācīties tieši sev nepieciešamajā ātrumā.
Arī šajā izglītības iestādē maija nogalē ir plānots izlaidums, par kura pārcelšanu skolas vadītājs gan pagaidām neizsaka prognozes. “Redzēsim, kā attīstīsies situācija valstī, un sekosim notikumiem. Mēs turpinām strādāt, mācīt un mācīties, lai būtu gatavi tikties klātienē un sajust atkalredzēšanās prieku,” saka K.Gulbis un piemetina, ka šis ir lielisks laiks, kad no jauna atklāt mājās muzicēšanas prieku, kas līdz šim nepelnīti šķitis piemirsts.
Nekas nav nepārvarami
Lai arī cik sarežģīti būtu, nekas nav nepārvarams – tik optimistisku viedokli pauž Cēsu pilsētas Mākslas skolas direktore Kristīne Lāriņa. “Vajag tikai gribēt, un vajag tikai rakt,” ar apņēmību teic skolas vadītāja, pastāstot, ka no iestādes 11 pedagogiem deviņi skolotāji ir aktīvi iesaistīti attālināto mācību organizēšanā. Katrs domā, kā pielāgot sasniedzamo mācību mērķi darbam mājas apstākļos. “Protams, ir grūtāk priekšmetos, kur nepieciešams konkrētais materiāls – stikla dizainā, keramikā, taču arī šeit pedagogi meklē idejas, kā uzdevumu pietuvināt apgūstamajai prasmei un mācību gadu noslēgt,” stāsta K.Lāriņa.
Tiesa, lielākas bažas ir par beidzējiem. 22.maijs ir noliktais izlaiduma datums, tomēr pagaidām nekādi lēmumi par šī nozīmīgā notikuma pārcelšanu vēl nav pieņemti. Tāpat, cerams, līdz maija beigām izdosies sagatavot sekmju izrakstus arī visiem pārējiem audzēkņiem. Runājot par pašu audzēkņu noskaņojumu, K.Lāriņa teic – ir divi raksturīgākie scenāriji: “Ir bērni, kuri pat grib vēl vairāk uzdevumu, un ir tādi, kuri biežāk meklēs attaisnojumus nedarīt.” Pedagoģe norāda, ka pēdējiem nepieciešams vien kāds papildu stimuls.
Komentāri