Uz tikšanos ar klausītājiem Cēsīs ieradās pasaules apceļotājs Pēteris Strubergs, kurš pabijis 80 valstīs un gandrīz visos kontinentos. Nav būts tikai Antarktīdā. Savus ceļojumus viņš aprakstījis sešās grāmatās, bet cēsniekiem stāstīja par Dienvidamerikas ceļojumu, kura apraksts būs nākamā grāmatā, kas, iespējams, tā arī sauksies “Dienvidamerikas odiseja”. Klausītājiem šis bija īsts virtuāls ceļojums, kura pamatā ceļotāja uzņemtās fotogrāfijas, un katru pavadīja stāstījums par piedzīvoto Argentīnā, Bolīvijā, Peru, Čīlē, Brazīlijā. Ikvienam bija sajūta, ka arī viņš kaut nedaudz izbaudījis Dienvidamerikas kolorītu.
Pirms došanās virtuālajā ceļojumā P.Strubergs pastāstīja, ka viņam ir divi vaļasprieki. Viens – ceļot, otrs – ceļojumos pirkt cepures, kas raksturīgas konkrētajai valstij. Viņa kolekcijā esot apmēram 60 dažādas cepures, dažas viņš bija paņēmis līdzi un demonstrēja klausītājiem. Tad zālē nodzisa gaisma, uz ekrāna sāka slīdēt Dienvidamerikā redzētās ainavas. Šoreiz vien daži spilgtākie iespaidi, ko izdevās piefiksēt, par pārējo būs jālasa grāmatā.
Tango, kapsēta, Velna rīkle
Ceļojums sākas ar Argentīnas galvaspilsētu Buenosairesu, ar ostas rajonu Caminito, kas tiek uzskatīts par tango dzimteni. Pārsteidzošs ir ceļotāja stāstītais, ka šo kaisles pilno dejo sākotnēji radījuši vīrieši, proti, jūrnieki, kuri šejienes krodziņos iegriezās, nokāpuši no kuģiem. Krodziņos spēlēja vietējie mūziķi, bet tā kā apmeklētāju vidū bija tikai vīrieši, viņi dejoja viens ar otru. Tikai pēc tam dejas pārī vienu vīrieti nomainīja sieviete. Arī šobrīd tur dejo tango, turklāt ne tikai krodziņos, bet ļoti bieži tieši uz ielas.
“Tango ir deja, kurā mirklis dzimst brīdī, kad tiek dejots, tā ir patiesa kaisle, ekspansija dejā,” norāda ceļotājs.
Ļoti savdabīga vieta šajā lielpilsētā esot kapsēta Rekoleta. Tie nav kapi mūsu izpratnē, ar apstādītām kopiņām, kokiem, tā ir vesela pilsēta ar ielām, laukumiem, mauzolejiem, pieminekļiem, no kuriem daudzi ir izcili mākslas darbi. Slavenākais esot Evas Peroni kaps, pie kura vienmēr redzami ziedi. Lai šajā savdabīgajā pilsētā neapmaldītos, pie ieejas var saņemt ceļvedi, kurš kaps kurā vietā atrodas.
Daudz pārsteidzoša sagādājusi arī Argentīnas daba. Ļoti iespaidīgs bijis Igvasu ūdenskrituma apmeklējums, ko pamatoti dēvē par ūdenskritumu paradīzi. Tas atrodas uz Argentīnas un Brazīlijas robežas. Lielākā daļa ūdens, kura daudzums svārstās no 300 kubikmetriem sekundē sausajā sezonā līdz 6500 kubikmetriem sekundē lietus sezonā, krīt tā sauktajā Velna rīklē – savdabīgā U veida ielocē. Nelielas saliņas sadala ūdenskritumu vairāk nekā 200 daļās, skats tiešām esot vairāk nekā iespaidīgs. Ūdenskritumu vispirms izbaudījuši no augšas, tad pa upi piebraukuši tam tuvu, tuvu, izbaudot tā varenību.
“Šī ir vieta, kas noteikti jāapmeklē, ierodoties Brazīlijā vai Argentīnā,” norāda P. Strubergs.
Kokas lapas debesu vilcienā
Savs stāsts ceļotājam ir par katru fotogrāfiju, arī par to, kurā redzamas kokas koka lapas.
“Kad Bolīvijā nonācām vairākus tūkstošus metru virs jūras līmeņa, sajūta nebija patīkama, lielas galvas sāpes, slikta dūša. Nezinājām, ko darīt, bet vietējie ieteica pamēģināt kokas koka lapas. Un tiešām palīdzēja. Paņem četras, piecas lapas mutē, aizliec aiz vaiga un 40 minūtes tevī iestājas baigais miers. Bolīvijas prezidents ir kokas audzētāju asociācijas vadītājs. Valsts administratīvajā galvaspilsētā Lapasā ir tirgus, kur šī lapas var nopirkt jebkurā diennakts laikā. Bet jāieraksta žurnālā, ka apņemies tās izmantot tikai ārstniecības nolūkos. Prezidents gadiem cīnījies, lai šo augu neatzītu par aizliegtu, jo indiāņi no laika gala to ir košļājuši. Arī tagad raktuvēs nemaz nelaiž iekšā, ja strādnieki nav pakošļājuši šīs lapas. Kokas lapas lieto daudzi, kam saspringts darbs, arī taksometru šoferi,” stāstīja ceļotājs.
Uz kādas klausītājas jautājumu, kā tās garšo, viņš teica: “Garša tāda atsvaidzinoša. No sākuma it kā neko nejūti, tad iestājas reāls miers.”
Nomierinošs līdzeklis esot bijis vajadzīgs arī, braucot tā sauktajā “debesu vilcienā”, ar kuru no 1300 metriem braucējus uzved līdz 4,5 kilometru augstumam. Tas nav kā autoceļš, kas iet līkločiem, tur brauc tādiem kā zigzagiem. No Saltas stacijas vilciens dodas 217 km garā ceļojumā, šķērsojot 29 tiltus, 13 viaduktus, 21 tuneli. Visiespaidīgākais ir Andu kalnu tilts ir Polvorilla, 224 metrus garš un apmēram 70 metrus augsts.
“Tilts tikai nedaudz platāks par vagonu, kad paskaties lejā, sajūtas nav patīkamas. To vēl paspilgtina tas, ka braucot tilts vibrē,” stāsta ceļotājs.
Īpašs piedzīvojums bijusi braukšana pa sāls tuksnesi. Iespaidīgi, nebeidzami līdzenumi bez gala un malas. Braucot atliek cerēt, ka nekas negadīsies mašīnai, jo palīdzību meklēt nav kur, bet dienā ārā +40 grādi.
Tur sāli ne tikai izmanto vispārzināmam nolūkam, bet kā būvmateriālu. Esot pat sāls viesnīca, kur viss no šī būvmateriāla, arī mēbeles. Īpaši veselīga vieta plaušu slimniekiem. P. Strubergs stāsta, ka šī sāls esot garšīgāka nekā tā, ko mēs lietojam uzturā.
Tuksnešu vidū esot salas vai oāzes, bagātīgi nosētas ar kaktusiem, kas sasniedz pat desmit metru augstumu. Tur esot kaktuss, kuram jau miljons gadu.
“Man likās, ka kaktusi nekam nav derīgi, bet izrādās, no to koksnes var gatavot visu iespējamo – mēbeles, logu rāmjus, jumta sijas, ko tik ne vēl,” stāsta ceļotājs.
Neatrisinātie noslēpumi
Savā stāstījumā ceļotājs vairāk pakavējās pie divām mistiski noslēpumainām vietām Peru – zudušās pilsētas Maču Pikču un zīmējumiem Naskas tuksnesī. P.Strubergs norāda, ka Maču Pikču ir izcils un pārsteidzošs pilsētas plānošanas, būvniecības, arhitektūras un akmens kalšanas sasniegums: “Maču Pikču ir inku pilsēta, ko spāņu iekarotāji neatklāja. Teorijas, kas šajā pilsētā atradies, ir daudzas, bet līdz taisnībai tikt grūti, varbūt pat neiespējami. Tas ir kaut kas apbrīnojams. Inki uz stāvām kalnu nogāzēm izveidoja terases, kurās audzēja visu nepieciešamo pārtiku. Uzcēla milzīgus tempļus, izveidoja unikālu apūdeņošanas, kanalizācijas sistēmu, viss celts ar rūpību un prātam neaptveramu precizitāti. Akmeņi salikti tā, ka pat žileti nevar starp tiem iebāzt. Un tas izdarīts ap 1400.gadu. Tur daudz pārsteidzoša un joprojām neizprotama.”
Otra, iespējams, vēl mistiskāka vieta ir Naskas tuksnesis, kur apmēram 50 kvadrātkilometru platībā redzami vairāki desmiti milzu zīmējumu, kas saprotami tikai no vairāku simtu metru augstuma.
“Tur ir daudz mistisku lietu, ko zinātnieki nespēj izskaidrot, notiek lieli strīdi. Kā indiāņi varēja izveidot šādas figūras, ko nozīmē šie lielie zīdītāju, kukaiņu un dievību zīmējumi. Versijas dažādas, arī tāda, ka tās radījuši atnācēji no kosmosa. Par labu šai versijai liecina kādas kapenes, kur atrasts inka skelets bez galvas, tās vietā ir galvaskauss no tādu metālu sakausējuma, kādu uz zemes nav. Leģenda vēsta, ka atnācēji, pirms pamest mūsu zemi, nocirtuši galvu pēdējam indiānim, kurš zinājis šo Naskas noslēpumu. Tur ir arī zīmējums – cilvēks ar pūces galvu, kur skaidri redzams, ka attēlots cilvēks ar skafandru galvā. Interesanti, vai šī mīkla kādreiz tiks atminēta,” teica ceļotājs.
Divas stundas paskrēja nemanot, un P.Strubergs saka, ka jau gatavojoties nākamajam ceļojumam, šoreiz uz Jaungvineju, lai apciemotu cilvēkēdājus. Vienīgi grūti esot atrast ceļabiedrus, ar smaidu piebilda ceļotājs. Jānis Gabrāns
Komentāri