Veselība. Vienmēr svarīga

“Veselības jomai finansējuma nekad nevar būt par daudz,” tā aģentūras LETA žurnālistēm Gaļinai Kudrjavcevai Ancei Zirnītei intervijā atzinusi Veselības ministrijas valsts sekretāre Agnese Vaļuliene, taču uzsvērusi, ka papildu līdzekļi nozare šī gada budžetā piešķirti, tajā skaitā medikamentiem onkoloģijā. Saruna ar A. Vaļulieni par to, kāpēc medicīnai vienmēr vajadzēs palielināt līdzekļus, kā zāļu cenas mainījusi reforma, par reģionālo slimnīcu nozīmi un bērnu zobārstniecību.

-Kā vērtējat šī gada veselības nozares budžetu, ņemot vērā saspringtos tā veidošanas apstākļus un to, ka par budžeta prioritāti noteikta drošība?

-Nav noslēpums, ka veselības joma ir tā, kurā finansējuma nekad nevar būt par daudz. No otras puses, kaut šis ir saspringts budžets, veselības jomai tika piešķirts papildu finansējums, to­starp medikamentiem onkoloģijai. Papildu finansējums tika rasts, jo veselības joma ir prioritāte.

Tam, ka veselības jomā finanšu līdzekļi nekad nepaliks pāri, ir dažādi iemesli. Mums ir novecojoša sabiedrība, un novecojot cilvēki attiecīgi arī vairāk slimo. Tas ir viens no apstākļiem, kas rada lielāku nepieciešamību pēc veselības aprūpes pakalpojumiem un līdz ar to arī lielāku finansējuma patēriņu. Tāpat papildu finansējums ir nepieciešams tāpēc, ka attīstās zinātne, attīstās iespējas un tehnoloģijas, nāk jauni un inovatīvi medikamenti, kas sākotnējā fāzē vienmēr maksā vairāk, un skaidrs, ka jebkurš sabiedrības loceklis vēlas saņemt labāko veselības aprūpi, kas pasaulē iespējama. Tāpēc vien finansējuma veselībai nekad nebūs par daudz, jo ir tik plašas iespējas. Papildu finansējums arī šajos apstākļos mums tika piešķirts, protams, ne tuvu tādos apmēros, kā prasījām. Arī nākamajos budžetos turpināsim uzstāt uz savām prioritātēm un vajadzībām un strādāsim pie tā, lai finansējums veselības jomai palielinātos.

-Vai varat nosaukt prioritātes, kam šogad tomēr nepietika un uz kurām tad nākotnē fokusētos vairāk?

-Finansējumu prasījām arī nozares drošības stiprināšanai, bet, cerams, šajā jomā līdzekļus radīsim citos risinājumos. Prasījām finansējumu arī pakalpojumu pieejamības paplašināšanai. Vēlreiz teikšu, ka tas, ka ir papildu piešķīrums onkoloģijas un citu medikamentu iegādei, jau ir ļoti labi.

-Februāra sākumā pētījumu aģentūras “Norstat” veiktajā aptaujā noskaidrots, ka vairums iedzīvotāju līdz šim nav izjutuši zāļu cenu reformas efektu – medikamentu cenu samazināšanos. Vai, jūsuprāt, zāļu cenu reformas mērķis ir sasniegts?

-Uzskatām, ka reforma pilnīgi noteikti ir izdevusies, uz mērķi mēs ejam, patlaban vēl ir neliels pārejas posms. Mēs ļoti cītīgi monitorējam zāļu cenas arī savā līmenī. Mums pieejamie dati rāda, ka cenas samazinās. Arī veselības ministrs publiski paudis, ka no saviem pacientiem saņēmis ziņas, ka viņi jūt zāļu cenu samazināšanos. Izvērstāku, detalizētāku informāciju un datus varēsim sniegt nedaudz vēlāk, bet jau šobrīd, monitorējot 50 pirktākos medikamentus valstī, dati uzrāda, ka lielai daļai cenas ir samazinājušās.

-Iedzīvotāji gan jutuši tieši pretēju efektu, ka lētākie medikamenti pēc reformas ir sadārdzinājušies.

-Mēs arī reformas sākumā neslēpām, ka lētākajā medikamentu sadaļā, visticamāk, varēs just nelielu izmaksu kāpumu. Kopumā tika prognozēts, ka izmaksu kāpums varētu būt medikamentiem ar cenu līdz pieciem eiro, savukārt pārējiem medikamentiem – cenu samazinājums. Redzam, ka cenu kāpums ir minimāls, bet cenu samazinājumi ir ievērojami. Es negribētu spekulēt ar skaitļiem, jo pašlaik ir tikai aplēses, bet noteikti vēlāk publiskosim detalizētus datus un skaidrojumu.

-Reģionos sūdzas par zob­ārst­niecības pakalpojumu pieejamību bērniem. Kā šo jautājumu risināt?

-Finansējums ir viena daļa, bet otra, vēl sāpīgāka, ir speciālistu trū­kums un bieži vien nevēlēšanās strādāt bērnu zobārstniecībā. Ta­rifi bērnu zobārstniecībai jau paaugstināti, ņemot vērā tieši to, cik tas ir specifisks un vajadzīgs, un tiešām ļoti sāpīgs jautājums. Tas, ko jau darām, ir mobilās zobārst­niecības brigādes, lai vismaz šādi palīdzētu pakalpojuma sniegšanā. Ātras atbildes uz šo jautājumu nav, tarifs jau ir celts, tiek strādāts, lai motivētu speciālistus pieteikties strādāt tieši ar bērniem un valsts pakalpojumu sniegšanā.
Es nebūt nenovirzos no tēmas, bet būtiski svarīgs jautājums ir arī veselības pratība. Speciālisti saka, ka bērni pie zobārsta nāk ar ārkārtīgi bojātiem, sliktiem zobiem, un tas ir mājas higiēnas jautājums.

Nezināšanas un zobu veselības neievērošanas jautājums ir ārkārtīgi būtisks. Pie šī jautājuma strādājam, bet nav mums burvju nūjiņas, lai radītu pietiekami daudz speciālistu. Ja finansējums ir problēma, tad tā ir risināma, bet ir vajadzīgi speciālisti, kas sniedz šo pakalpojumu, un tas prasa laiku.

-Kādi infrastruktūras uzlabojumi tuvākajos gados ir gaidāmi pašvaldību slimnīcās ar Eiropas Savienības atbalstu?

-Notiek atlases, esošajā fondu periodā ir pieejami gandrīz 300 miljoni eiro. Šis ir pirmais gads, kad arī sekundārajām ambulatorajām iestādēm ir piešķirts finansējums. Lai neizceltu tikai mūsu klīniskās universitātes slimnīcas ar miljonu projektiem, man šobrīd negribētos minēt citus konkrētos projektus. Finansējums ir sadalīts visa līmeņa slimnīcām, ģimenes ārstu praksēm un arī monoprofila ārstniecības iestādēm.

Ja runājam par lieliem projektiem, pie kuriem strādājam, tad gribētu minēt projektu “Slimnīca mājās”. Projektam jau piešķirts finansējums, tostarp no fondiem, lai to realizētu Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca ciešā sadarbībā ar pašvaldībām. Projekta koncepts ir, ka pacients neuzturas un neārstējas tikai slimnīcā, bet var atrasties mājās, arī attālākā reģionā, un ir nodrošināta konstanta ārstniecības personāla uzraudzība.

Savukārt attiecībā uz reģionālajām slimnīcām un sadarbību sāpīgais jautājums ir pacientu pārvešana un tas, kura līmeņa slimnīcā pacientu ārstē. Vai viņš neatbilstoši tiek ārstēts zemāka līmeņa iestādē un netiek aizvests uz augstāka līmeņa slimnīcu, jo, iespējams, tur viņu nevar uzņemt kapacitātes trūkuma dēļ, vai otrādi – pacients tiek turēts augstāka līmeņa slimnīcā, jo viņš nav izrakstāms mājās, bet viņu nevar nosūtīt uz zemāka līmeņa slimnīcu, kur būtu uzturama ārstēšana. Tas ir ārkārtīgi būtisks jautājums, lai salāgotu slimnīcu kapacitāti un resursus un pacientam tiešām nodrošinātu ārstēšanu, kas viņam konkrētajā brīdī vajadzīga. Uz sadarbību gribam skatīties vēl padziļinātāk, runājot jau nākotnē par klīnisko universitātes slimnīcu statusa maiņu un iespējamo pārvaldības maiņu.

-Nesen pārņēmāt pārvaldē Daugavpils reģionālo slimnīcu. Vai ministrijai ir pārliecība, ka citās reģionu slimnīcās saimniekošana notiek rūpīgi un ka nebūs nepieciešama ātra iejaukšanās un pārņemšana kā šajā gadījumā?

-Gribētu tam ticēt. Visās slimnīcās lielākā finansējuma daļa ir valsts finansējums valsts veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai. Skaidrs, ka jebkuras kapitālsabiedrības valdei ir jāsaimnieko kā rūpīgam un gādīgam saimniekam.

Mēs arī plānojam pārrunas ar citām pašvaldībām, ka arī valsts varētu iesaistīties reģionālā līmeņa slimnīcās. Valsts iesaistītos nevis tāpēc, ka kādai būtu kritiska finanšu situācija, bet uzskatām, ka, valstij piedaloties svarīgo un kritisko slimnīcu pārvaldībā, uz pakalpojumu pārvaldību un sniegšanu iedzīvotājiem var vairāk skatīties valstiski. Tas nenozīmē, ka šobrīd reģionālās slimnīcas nestrādā valstiski, bet tomēr vairāk strādā sava reģiona iedzīvotājam. Tas ir saprotami, ka reģionālās slimnīcas, pašvaldības grib nodrošināt maksimāli labāko un pieejamāko aprūpi saviem iedzīvotājiem. Savukārt, ja skatāmies uz pakalpojuma kvalitātes jautājumiem, tad ne vienmēr visi pakalpojumi, kas ir pieejami konkrētā pašvaldībā, iedzīvotājiem ir atbilstošā kvalitātē, jo vienkārši tur nav tik daudz iespēju sniegt šo pakalpojumu. Tie ir ļoti saistīti jautājumi, kurus vēlamies pārrunāt arī ar pašvaldībām un sniegt savu redzējumu, kāpēc, mūsuprāt, kritiskā līmeņa slimnīcām vajadzētu būt ar valsts līdzdalību. Es nesaku, ka pilnīgā valsts pārvaldībā, bet ar valsts līdzdalību.

-Ir izskanējusi Liepāja, Valmiera…

-Jā, mēs runājam arī par pārējām, par valstisku pārklājumu – Daugavpils ir jau šobrīd, nākamās būtu Valmiera, Liepāja, Zie­meļkurzemes slimnīca.

-Kā vērtējat reģionu slimnīcu sadarbību ar universitātes slimnīcām? Kādās jomās tā būtu attīstāma?

-Protams, slimnīcas sadarbojas un katrs savā pasaulē nedzīvo. Tiesa gan, sadarbība, ja tā nav reglamentēta un noteikta, ir atkarīga no konkrētiem cilvēkiem konkrētās iestādēs. Tas vienkārši tā ir. Ja darbinieki, tostarp vadītāji, ārsti, ir vērsti uz sadarbību, tad, protams, sadarbība ir daudz veiksmīgāka. Kovida laikā tika definēti sadarbības tīkli, sadarbības tīklu izkārtojums valstī – lielās flagmaņu universitātes slimnīcas, tālāk reģionālās, lai sadarbība notiktu pa līmeņiem un pacients saņemtu aprūpi tajā līmenī, kurā tā viņam ir vajadzīga. Šobrīd tas ir brīvprātības princips, tādēļ ir, kā ir.

Strādājam pie tā, lai slimnīcu sadarbības tīklu noteiktu normatīvajos aktos. Gribētos izvairīties no vārda “obligāts”, bet skaidrs, ka sadarbībai ir jābūt. Tā kā esam maza valsts, esam pat ļoti labā situācijā, jo cits citu pazīstam, esam pietiekami kompakti, lai veidotu šādas sadarbības. Sadarbība notiek, bet šāds regulējums droši vien dotu lielāku autoritāti, to­starp metodiskajiem centriem, resursu pārvaldībai.

Intervija publicēta saīsināti