Darāmā daudz. Jānis Roberts atradis līdzsvaru starp darbiem, ko dara. FOTO: Sarmīte Feldmane
“Daudz kur esmu pabijis un tagad atgriezies. Vecpiebalgā esmu mājās,” saka Jānis Roberts Krams. Pēc pamatskolas mācījās Valmierā, tad studēja un strādāja ārzemēs, bet pandēmijas laiks mudināja atgriezties.
“Sakrita vairāki faktori, bet mājsēdē vienatnē nebija viegli. Atgriežoties te bija tas, ko man pēc straujā dzīves ritma, intensīvā darba, vajadzēja. Un vēl - latviešu valoda ikdienā. Tās bija brīnišķīgas pārmaiņas – nestrādāt pie datora, darīt kaut ko fizisku,” stāsta vecpiebaldzēns.
Jānis Roberts vairākus gadus strādāja Šveices aģentūrā, kas nodarbojas ar ostas kuģu loģistiku. Vācijā viņš ieguva grādu loģistikā un ekonomikā. “Nebija jau tā, ka bija tikai darbs,” atsmej Jānis Roberts. Viņš aktīvi iesaistījās latviešu kopienā, dejoja deju kolektīvā, muzicēja. “Desmit gadu koncerts kolektīvam bija Siguldā, arī es piedalījos. Draugi, dejotāji, bijuši Vecpiebalgā,” pastāsta Jānis Roberts un uzsver, ka Šveices latviešu kopiena ir forši savējie. Viņš kopā ar domubiedriem arī muzicēja latviešu pasākumos. “Viss notika brīvā gaisotnē, to darījām paši sev, priekam. Iemācījos spēlēt arī bungas,” atklāj vecpiebaldzēns un piebilst, ka arī pēc atgriešanās muzicējis. Bijis pāris koncertu, bet, ja uzstājies Latvijā, tad par prieku pašam. Ja par koncertu maksā, ir citas prasības un atbildība. “Nepietiek laika, lai nopietni muzicētu. Priekam kompānijā labprāt izvelku ģitāru no somas,” bilst Jānis Roberts.
Padzīvojis Vecpiebalgā, viņš kā brīvprātīgais devās uz Velsu, strādāja lauksaimniecībā. Kad atgriezās, saņēma piedāvājumu strādāt jauniešu centrā. “Tie bija divi interesanti gadi,” uzsver Jānis Roberts un piebilst, ka jauniešu vadītāju mācībās iepazinies ar Ketiju un kopš vasaras ir kopā.
Tagad vecpiebaldzēns strādā IT jomā. “Mans bonuss ir vācu valoda un, protams, iegūtās zināšanas, pieredze. Darba devējiem ir vienalga, vai strādāju Vecpiebalgā vai Rīgā birojā. Uzņēmums strādā ar vācu klientiem.
Attālinātais darbs ir tieši tas, ko neapzināti meklēju,” gandarīts par sakritībām un iespējām, saka Jānis Roberts.
Viņš vairākkārt uzsver, ka nedrīkst strādāt tikai pie datora, ir vajadzīgs līdzsvars ar citiem darbiem.
“Lauksaimniecība dod balansu biroja darbam. Kad jārūpējas par dzīvnieku, citas domas ir prom,” pārliecināts vecpiebaldzēns. Viņš audzē gaļas liellopus un bioloģiskās gaļas vistas un atzīst, ka pagaidām saimniekošana ir pašpietiekama. Tehnikumā arī paguvis iegūt lauksaimnieka izglītību, īsteno divus Eiropas Savienības atbalsta projektus. “Ekonomiskie rādītāji ir jāsasniedz. Pagaidām vairāk jāiegulda, nekā ir ieguvumi, bet gan jau ar laiku,” teic jaunais lauksaimnieks. Iepriekšējās sezonās viņš dejoja jauniešu deju kolektīvā Ērgļos, bet šosezon domā piebiedroties Vecpiebalgas vidējās paaudzes kolektīvam. “Gribējās vairāk iesaistīties Piebalgas biedrības darbībā, bet, kad notika dibināšana, biju ārzemēs. Noteikti iesaistīšos, esmu taču piebaldzēns,” saka Jānis Roberts un piebilst, ka vienmēr sarunās uzsver, ka ir laucinieks.
Komentāri