Varēt pašai, ne čīkstēt

Skaidrīte Zūpe paskatās pa logu. “Pļavā, kur saauguši bērziņi, pļāva sienu. Bija sakrauts zārds pie zārda. Pēc ballēm tur pārīši gāja. Tepat pie mājas bija dārziņš. Viena mana stādītā ābelīte vēl rudeņos pilna ar āboliem. Te garām no fabrikas uz staciju brauca bānītis. Vīrs Aivars ar to nobrauca ilgus gadus.”

Ar Līgatni saistās teju viss Skaidrītes mūžs. Jāņos būs 70 gadi, kopš viņa dzīvo mājā uz Brīvības un Spriņģu ielas stūra. Tolaik ēkā iekārtoja četrus dzīvokļus. Pirms tam tā bija vieta, kur kaltēja labību – pa lielām durvīm iebrauca ar zirgiem,    uz sijām bija dēļi, graudu maisus vilka augšā ar vinčām. Te bija arī mazs veikals, kādu laiku atradusies izpildkomiteja.

“Kas tik dzīvē nav bijis jāpiedzīvo, laikam tāpēc mūžs tāds garš. Mamma vienmēr teica, ka cilvēkam jābūt labam un jāprot neņemt galvā. To aizvien mācos, ne vienmēr izdodas. Ja kas notiek, padzirdu, ka kādam neveicas labi, satraucos. Mamma vienmēr bija mierīga, kā to spēja, varu tikai pabrīnīties,” pastāsta līgatniete.           

Pagājušonedēļ  Skaidrīte nosvinēja 93.jubileju. Dzīves­prie­cīga, enerģiska, ne cilvēkos, ne notikumos nemeklē slikto, bet visur ierauga labo. Pasmejas par sevi, nedusmojas uz citiem.

Bērnība kara ēnā

Skaidrītes mamma bija no Limbažu puses, tēvs ērglēnietis, iepazinās Ērgļos. Skaidrīte auga piecu bērnu ģimenē. Viena māsa agri nomira. “Bērnībā blēņām nebija laika. Augām ar darbu. Plūcu linus, sēju kūlīšos, esmu sienu vedusi un kokus gāzusi. Mamma audzināja ar padomu un skatienu, nekad nepacēla balsi. Tikai paskatījās, un man pašai bija jāizdomā, ko esmu nepareizi izdarījusi. Tēvs gan bija stingrāks, tad mamma mūs aizstāvēja,” atmiņās kavējas Skaidrīte un piebilst: “Vai šodien bērni to saprot, vai ņem galvā?”

“Mamma stāstīja, ka nāk karš, nesapratu, kas tas ir. Vācu laiks pagāja mierīgi, kad vācieši no Ērgļiem atkāpās, mums pāri gāja frontes līnija, lodes džinkstēja vairākas stundas. Vācieši esot brīdinājuši, lai iedzīvotāji dodas prom, tā arī darījām. Bija uzlidojums, visi samukām grāvī,  ceļa vidū trāpīja bumba, slēpāmies arī kādā pagrabā. Tēvs slēpās kur citur,” stāsta Skaidrīte, un atmiņā    aizvien tā gaišā kara laika nakts šķūnī un šāviņu troksnis. Un mammas asaras no rīta, pie šķūņa ieraugot nesprāgušu lādiņu.
“Ko es, bērns, toreiz sapratu. Bet bija bail,” bilst Skaidrīte. Ģimene atgriezās mājās. Pēckara laiks bija grūts, Skaidrīte atceras, ka bērni nedrīkstējuši ēst olas, jo tad pietrūktu valsts nodevai.

Uz mūžu Līgatnē

Divi mammas brāļi ar ģimenēm dzīvoja Līgatnē. Mamma ar bērniem bieži brauca ciemos. Bērnībā Skaidrīte kādu laiku dzīvoja pie viņiem, te arī mācījās skolā.

No bērnības gadiem vēl pirms kara, kad ciemojās pie brālēniem un māsīcām, viņa atminas, kā no Gaujas ielas taisni pāri gravai gājuši uz fabriku. “Pār gravu bija ierīkotas laipas kā kāpnes, kas veda pretī uz fabrikas katlumāju,    lai strādniekiem tuvāk uz darbu. Pie katlumājas bija sardze. Kad aizskrējām uz fabriku, tad sargam bija jāpalūdz, lai ielaiž paciemoties. Sētas apkārt nebija,” atceras Skaidrīte un piebilst, kad 1946.gadā atgriezās Līgatnē, no kāpnēm bija palikuši tikai stabi.

“Ziemā ielas kaisīt nedrīkstēja, jo sestdienās bija jāiet ar bērniem vizināties. No Spriņģu kalna līdz kultūras namam laidāmies lejā,” smaidot stāsta līgatniete.

1946.gada decembrī ģimene pārcēlās uz Līgatni, bet1947.gada februārī Skaidrītei sākās jauna dzīve. “Sāku strādāt papīrfabrikā, pēc mēneša    palika 16 gadi,” stāsta līgatniete un piebilst, ka mammas brāļi fabrikā bija meistari, tā viņa tika darbā.

Papīrfabrikā šķirotavā nostrādāti 42 gadi. Cik papīra lokšņu nav pārcilāts, pārbaudot, vai kāda nav ielocīta, vai nav kāds melnums, tad saskaitot! Vakarā bieži vien sāpēja rokas, naktīs nevarēja gulēt. “Dzīvoju pie mammas brāļa. Ja strādāja, varēja nopelnīt. Dzīve kā jau papīrfabrikas strādniekiem. Daudz kas bija bez maksas. Elektrību dedzināja, cik gribēja, malkas šķūnī malka, katrs ņēma, cik vajadzēja, kas nederēja mājai, tika kurināts brūzītī. Pie mājām sētiņa, ja bija    salūzusi, atlika tikai pateikt, nākamajā dienā tika salabota. Mājās veļu mazgāt nedrīkstēja, jo tad mitrums pūdējot sienas. Bija jāiet uz brūzīti, katrā kalnā bija vairāki.    Katrā brūzītī bija rullis, kurā veļu rullējot izgludināja. Palagi mirdzēja. Tur arī cepa rupjmaizi. Fabrikai bija ferma, varēja dabūt pienu, tikai pašam bija jāaiznes kanniņa. Maksāt varēja uzreiz vai mēneša beigās,” atmiņās kavējas līgatniete. Par to, kā Līgatne mainījās, Skaidrītei daudz atmiņu. “Kad atjaunoja klubu, bija jāiet palīgā, mazgājām, tīrījām.    Putekļos un caurvējā vairākas saslimām ar plaušu karsoni. Vai tad jaunām meitenēm prātā, kas ir caurvējš,” pastāsta līgatniete.

Visam laika pietika

Deju kolektīvā Skaidrīte iepazinās ar nākamo    vīru, abi dziedāja arī korī. “Dziesmu svētkos bijām Rīgā, Siguldā, dažādas ēverģēlības piedzīvotas. Kur vien bija iespēja piedalīties, tur piedalījos. Man ir diplomi slēpošanā, skriešanā, ugunsdzēsēju sacensībās. Aivars bija ugunsdzēsēju vadītājs, viņš teica: “Ja neuzskriesi pa kāpnēm augšā un pirmo vietu nedabūsi, kā tas izskatīsies. Ir bilde, kur es ar spaini skrienu pa kāpnēm. Dabūjām pirmo vietu. Sanitāro kopu sacensībās piedalījos, vēl arī mācīju jaunos strādāt šķirošanas cehā,” atceras Skai­d­rīte un uzsver: “Visu varēju pagūt, veļa ar rokām    bija jāizmazgā, gājām ogās, sēnes uz Pārgauju, bija dārziņš. Meitas auga. Tagad nesaprotu, jo to vien dzird, ka nav laika. Vai tas ātrāk skrien, vai kur pazūd?”

Skaidrīte smejot pastāsta, ka mazbērni un mazmazbērni brīnās, cik viņai daudz dažādu apbalvojumu gan par labu darbu, gan sabiedriskajām aktivitātēm. “Tos esmu nopelnījusi, esmu novērtēta,” viņa gandarīta saka.

Līdztekus darbam fabrikā Skaidrīte strādāja arī par sētnieci pilsētas centrā. Kad 57 gadu vecumā aizgāja pensijā, līdz 80 gadiem gādāja, lai pilsēta sakopta. “Toreiz visos krūmos bija jāizzāģē atvases, lapas jāizkasa. Tagad lapas sapūš krūmos, tie aizauguši. Vēl bija zāle jāpļauj, puķes jāravē, ietves jāslauka, visu varēja pagūt. Tagad citi laiki, citas prasības,” pārdomās dalās līgatniete.

Blakus savējie

Skaidrītes vīrs mūžībā aizsaukts sen, pirms 43 gadiem, aizgāja pēkšņi. “Nāca no darba, mājas kāpnēs palika,” klusi bilst Skaidrīte. Bet abas meitas viņai ir blakus, dzīvo Līgatnē. Skaidrīte uzsver, ka vīrs daudz laika veltījis meitām.    Arī mācījis, ka katrs, ko satiec, jāsveicina. Kaut vairākas reizes dienā, jo cilvēks var neatcerēties, nodomās, ka esi nepie­klājīgs. Arī mazbērni tā mācīti.

Ar lepnumu Skaidrīte stāsta par četriem mazbērniem, desmit mazmazbērniem un sešiem mazmazmazbērniem. Mazbērni Rīgā, Raganā, nākamās paaudzes arī ārzemēs.

“Līdz šim ne meitām, ne mazmeitām nav vajadzējis man dzīvoklī kaut ko palīdzēt. Vienīgi pavada uz pirti. Mazmeita atbrauc, grib palīdzēt, bet nevajag. Kad nevarēšu, būs    citādi,” stāsta Skaidrīte un uzsver: “Nav vērts čīkstēt! Brīnos, kādi jaunie ir ņaudētāji. Sevi vajag uzmundrināt. Pieeju pie spoguļa, skatos uz sevi un saku: “Tu esi smuka. Tu vari!” Un varu arī. Nevajag sev darīt pāri. Sevi vajag mīlēt. Kādu Dievs devis, tāda esi. Katram laikam, kas cilvēkam dots, ir kaut kas labs, kas ne tik.”

Dienas kā kura, dažai rīts jau ātri vakarā, cita nemaz nesteidzas. “Kā man trūkst? Tikai jādzīvo. Neviens nekontrolē, daru, ko un kad gribu. Klausos radio, paskatos televizoru, risinu krustvārdu mīklas,” pastāsta Skaidrīte, paskatās pa logu, domājot, kāds būs šis pavasaris – agrs, silts vai vēls un vēss. Tik daudzi mūžā atnākuši, katrs citāds, ar savu dzīvesstāsta ierakstu.