Sievietes skaistums spridzina krāsās

Cēsu Izstāžu namā ar tekstilmākslas izstādi “Mana krāsainā pasaule” savu jubileju svin un cēsniekus iepriecina Žanete Siliņa. Desmit gadus viņa bija keramiķe Vidzemes radošās keramikas darbnīcā “Betes”, nu jau 20 gadus dzīvo Dānijā.

-Jau sen man bija prātā Cēsu Izstāžu zāle, bet pat nedomāju, ka te kādreiz varēšu sarīkot izstādi. Pirms diviem gadiem ienācu, apskatīju toreizējo izstādi un pajautāju, kāda iespēja izstādīties, kādai jābūt koncepcijai,    cik jāmaksā. Aizsūtīju darbu bildes, saņēmu atbildi, ka ieliks plānā. Tad pagājušajā ziemā saņēmu piedāvājumu. Bet kur nu, ziemā braukt no Kopenhāgenas.

Kad Izstāžu namā bija “Betu” keramikas izstāde, tur bija arī mani darbi. Tagad man ir viss otrais stāvs. Tieši šajās telpās biju iedomājusies savu izstādi.   

Darbus atvedu piecos koferos. Pirms trim gadiem izstādei Rīgā, lai tekstilgleznas atvestu uz Latviju, vajadzēja atļaujas, tagad gleznas, kas ir metrs reiz 80 centimetri, var noformēt kā koferi, un  viss droši.

-Cēsnieki jūs atceras kā keramiķi, arī “Betes” daudziem atmiņā.

-“Betes”paliks kā leģenda, viss notika īstajā laikā. Tie bija skaisti gadi, varēju radoši izpausties, un Cēsīm vienmēr manā sirdī būs mīļš stūrītis. “Betēs” valdīja radoša gaisotne, mūsu atbalsts bija muzeja direktors Ivars Zukulis. Mēs, “Betes”meitenes, arī bijām daļa no Cēsu muzeja. Darbnīcā rīkojām savas izstādes, pie mums daudzi brauca. Bija dienas, kad uzņēmām piecus autobusus ar skolēniem, rādījām, kā virpojam, apdedzinām mālu, kā top keramika.      Tā bija kultūrvide – ezerpils, dzirnavas, “Betes”, kas cilvēkus piesaistīja.    Tagad braucu garām, skumji, bet leģendas tik ātri nepazūd. Kad “Betes” likvidēja, emocionāli bija ļoti smagi. Kādu laiku dzīvoju, strādāju Rīgā, bija arī izstādes.

-Kāpēc aizbraucāt uz Dāniju?

-Tas ir garš stāsts un arī saistīts ar “Betēm”. Uz darbnīcu atbrauca cēsnieks Ēriks Dainis, kurš nodarbojās ar lauksaimniecības tehniku, un atveda sadarbības partnera ģimeni. Jens ilgi vēroja, kā virpoju, kaut ko viņam parādīju zālē, tad visi devās prom. Mašīnā viņš pārējiem teicis: “Tā meitene gan tāda smuka un ņipra!” Radiniece uzreiz nelikusies mierā, lai iet atpakaļ un vakarā sarunā randiņu. Pils parkā bija koncerts, tur satikāmies, patusējām, un viņš aizbrauca. Tad Ēriks devās uz Dāniju un paņēma mani līdzi. Tā ar Jensu satikāmies. Viņš Dānijā, es Latvijā, sazvanījāmies,    tad zvani uz ārzemēm vēl gāja caur Maskavu, tie bija ilgi jāgaida. Rakstījām vēstules, angliski pratu slikti – zīmēju zīmējumus un rakstīju dažus vārdus. Ik pa pāris mēnešiem viņš brauca ciemos, tad piecus gadus strādāja Rīgā, vadīja starptautisku projektu Zemkopī­bas ministrijā, tad atkal pāris gadu bija Dānijā, tad gadu dzīvojām Viļņā. Meitas bija izaugušas, un 2005.gadā aizbraucu uz Kopenhāgenu.

-Jums ir sava darbnīca?

-Jā. Sākumā darbojos ar mālu, keramiku grūti atvest uz Latviju. Tad sāku    šūt lelles. Izstādes bijušas Rīgā lietišķās mākslas salonā “Apsīda”. Man vienmēr patikušas košas krāsas. Sāku veidot    tekstila skulptūras ar    metāla karkasiem. Jauni materiāli – tekstils, stieples, akrila krāsas, porolons, pērles, diegi – paver jaunas iespējas. Man patīk improvizēt ar dažādiem materiāliem. Ar keramiku nenodarbojos jau desmit gadus.

-Sieviete tekstilgleznās tik dažāda. Cik daudz tur no pašas?

-Man vienmēr patikušas košas meitenes ar viņu fantastiskajām formām. Sievietei ir skaistas līnijas, viņa ir skaista, vienalga – tieva, resna, melna, balta vai vēl nezin kāda. Es viņu izpušķoju ar puķēm. Gleznās nav ikdiena, bet svētku svinēšana, dzīves piepildīšana ar optimismu.

-Izstādes atklāšanā ne viens vien, kurš jūs kādreiz labi pazina, teica: “Žanete kā vienmēr spridzina”. Kur ņemat dullumu?

-Tas nav nekur jāmeklē, tas vienkārši ir. Arī “Betēs” bijām trīs ļoti dažādas keramiķes – Inesei vienmēr bija smalki, eleganti trauki, Mārītei – klasiski, latviski, man vienmēr tādi dulli. Nevaru radīt ko tik elegantu vai klasisku. Kāds cilvēks ir, tāds ir.

-Arī Dānijā rīkojat izstādes?
-Galerijās Kopenhāgenā ietikt nav vienkārši, un tas maksā.    Latvijas mākslinieki nenovērtē, ka par izstādi nav jāmaksā. Vasarnīcu rajonā nelielā galerijā jau trīs gadus ir manas izstādes, pērn arī mākslas kafejnīcā. Mēģināju kaut ko pārdot, bet sapratu, ka tā nopelnīt nevar. Maizi pelnu, strādājot IKEA restorānā, būs arī pensija.    Man nav jādomā, vai būs kāds pasūtījums, alga ir katru mēnesi. Brīvajā laikā darb­nīcā daru, ko gribu. Māksla ir priekam.

-Iedzīvoties Kopenhāgenā bija viegli?
-Kad aizbraucu, trīsgadīgos kursos mācījos dāņu valodu. Darbā strādā cilvēki no dažādām valstīm, nav nekādu problēmu, nezinu, kā būtu, ja kolēģi būtu tikai dāņi. Dāņu valodas prasme man nav tik nevainojama.    Jensa ģimene ir kupla, visi turas kopā. 
 
-Kad esat Latvijā, atbraucat arī uz Cēsīm?
-Ne vienmēr. Tagad, veidojot izstādi, te esmu vairākas dienas, jūtos kā mājās. Parks, muzejs, Izstāžu nams. Satiku tik daudz pazīstamu cilvēku. Dānijā uz izstādi atnāk ģimene, kādi draugi, te bija daudz apmeklētāju. Te satiku jaunību. Tādu radošo garu, kāds bija Cēsīs, nekur citur vēlāk neesmu piedzīvojusi. Man ir ko rādīt. Šo izstādi dāvinu sev un mīļajiem jubilejā. Tā dzīvē ir liela dāvana, ka varu darīt to, ko patiesi mīlu, radīt mākslu, dzīvot mākslā un no tās iedvesmoties. Uz ielas pretī nāca meitene, apstājās: “Jūs esat Žanete Siliņa? “Jā,” atbildēju un samulsu, jo – kā gan viņa var mani pazīt. Bijusi izstādē, tā ļoti patikusi un redzējusi arī manu foto. Vai māksliniekam tāda tikšanās nav laime? Jārok, kamēr var, vai pēc pieciem gadiem būs izstāde, to neviens nevar pateikt. Ja blakus ir tuvie cilvēki un savējie, daudz ko var izdarīt.

Kamēr esmu Latvijā, gribas visu pagūt, redzēt. Noskatījos mazmeitas futbola spēli. Katru brīdi veltu atmiņām un iespaidiem.