Rast prieku sevī un dot to citiem

“Latvijas Radio 3” ārštata autors jau 25 gadus, vairāk nekā desmit gadus viņš ierunā mācību materiālu saturu Latviešu valodas aģentūrā.

Viņa balss skan vairākos simtos reklāmu, filmu un citos audio materiālos. Pēdējos gados viņš arī stāsta pasakas paša veidotajā projektā “Pasakas” feisbukā. Viņš ir arī bērnu izrāžu autors un izglītojošās programmas “Lat­vijas skolas soma” aktīvs dalībnieks. Uzstājas Latvijā un ārzemēs, muzicē, ir producents un vadītājs ReTV raidījumam “Manas bērnības atmiņas”. Tas ir RAITIS ZAPACKIS.

-Ko nonācāt līdz radio darbam?

-Cēsīs savulaik aizvadīti pieci skaisti manas dzīves gadi. Latvijas Radio ar mācībām Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas koledžā (tagad- Mūzikas vidusskolā – aut.) gan nav itin nekāda sakara (smaida). Tolaik ar saviem laikabiedriem Valdi Tomsonu, kora “Juventus” diriģentu, un Kristapu Pētersonu, komponistu un kontrabasistu, vakaros sēdējām, klausījāmies akadēmisko mūziku, prātodami, kas ir labs un kas nav, ar ko viena mūziķa interpretācija atšķiras no cita. Tolaik man bija jau paliela kompaktdisku kolekcija, tieši tā izveidoja ­saikni ar radio.

Reiz man bija jāvada koncerts zālē “AVE SOL”, pēc tā palūdzu, vai nav iespējams dabūt ierakstu, ko veica Latvijas Radio. Piebildu, ka man ir arī akadēmiskās mūzikas disku kolekcija, ka radio varbūt kaut kas no tā visa interesē. Kādu laiku bija tāds barters – es Radio, Radio man. Pēc diviem gadiem man piedāvāja pamēģināt darbu ēterā. Tā kā esmu avantūrists un piekrītu teju visiem piedāvājumiem, tad arī šim teicu – jā. Tā 2000.gada 19.augusta vakarā bija mans pirmais ēters.

Darbs Radio gan nav mana ikdiena – tur strādāju kā ārštata autors. Tur esmu tad, kad ir jāvada koncertu tiešraides. Lielā­koties sagatavošanās darbs notiek mājās. Agrāk Radio biju ļoti bieži, bet laiki ir mainījušies, un darbu apjoms krietni palielinājies. Man ir kolosāli kolēģi, kuri saprot manu blīvo darba grafiku un uzrunā tad, ka patiešām esmu vajadzīgs.

-Kur ved darba ceļš?

-Pavasarī gaidāma trešā sezona manis vadītajam ReTV raidījumam “Manas bērnības atmiņas”, tiekos ar izciliem un pazīstamiem Latvijas cilvēkiem, runājam par viņu bērnības atmiņām. Sadarbojos arī ar Latviešu valodas aģentūru, kur ierunāju mācību materiālus. Tad ir bērnu izrādes un literārās programmas par dzejniekiem. Pavasarī taps programma “Latviešu teātra un kino balādes” ģitārai, akordeonam un balsij ar Pēteri Asbahu. Pavasarī kopā ar pianistu Andreju Osokinu sāksim uzstāties ar programmu “Imanta Ziedoņa un Annas Sakses pasakas par krāsām un ziediem”.

Manā ikdienā notiek ļoti daudz visa kā. Ir arī Sinatras koncerts, Ziemassvētku programma un vēl, un vēl… Tam visam cauri iet pasakas. Aprīlī būs pieci gadi, kopš lasu pasakas feisbukā. Pasaku lasījumi mani aizved uz visiem Latvijas nostūriem un arī ārvalstīm. Nupat atgriezos no Dānijas, decembrī priekšā Norvēģija, janvārī trīs nedēļas ar pasakām būšu ASV, kur tikšos ar latviešu bērniem. Tā būs sava veida pieredzes apmaiņa, kā top manas dziesmas, pasakas, priekšnesumi. Tad atkal Luksemburga, Dānija, Lielbritānija…

-Kā radās ideja par pasakām?

-Cilvēkiem kaut kāda iemesla dēļ ļoti patīk mana balss. Man bieži teica: “Raiti, tev vajadzētu lasīt pasakas!” Un tas sāka īstenoties “Covid-19” laikā. Biju sācis gatavot franču mūzikas leģendu koncertu, bet viss apstājās. Komunikācija ar cilvēkiem kļuva pavisam maza. Sāku feisbukā lasīt pasakas. Klausītājiem patika. “Covid-19” pandēmija pamazām atkāpās, un daudzi, kuri arī bija sākuši lasījumus tīmeklī, to pārstāja darīt. Es turpināju. Sekotāju skaits auga, un pamazām mani sāka uzrunāt klausītāji, aicinādami atbraukt paciemoties ar pasaku lasījumiem. Tad nācās sākt domāt, ka jāveido kaut kas tāds, kas būtu interesants gan maziem, gan lieliem klausītājiem. Tā laika gaitā ir tapušas trīs bērnu izrādes un trīs “Latvijas skolas somas” nodarbības par pasakām, un ne tikai.

Jaunākā programma ir “Latvijas Radio 100”, kur stāstu par Radio vēsturi, ir leģendu video intervijas, un lūkoju parādīt, kā aizrit darbs Radio mūsdienās.

Pats Latvijas Radio būšu nostrādājis ceturto daļu no Radio mūža, jauniešiem, kuriem interesē mediju vide, stāstu, kā var nokļūt strādāt Radio. Ne vienmēr šeit ir svarīga atbilstoša izglītība. Svarīgas ir zināšanas, vēlme un cītīgs darbs. Toreiz, 2000.gadā, Latvijas Radio kolēģēm laikam patika mana mūzikas gaume, balss, man šis ceļš pavērās samērā viegli. Protams, daudz nozīmēja arī mana centība, kas visu ir saslēdzis tādā skaistā daudzu gadu pastāvībā. Jāsaka gan, ka mūsdienu jaunieši ar šāda veida darbu nemaz tik viegli netiek galā, jo tas nav darba laiks no pulksten ­9 līdz 17, dažkārt ir jāgatavojas visu nakti, lai varētu iet ēterā.

-Kā ar pasaku saturu? Grā­matas noteikti izlasītas caurcaurēm.

-Jāsaka, pasaku ir tik daudz, ka tās nekad nebeigsies. Grūtā­kais ir atrast vajadzīgajā garumā. Proti, klausītākās pasakas, uz kurām bērni visveiksmīgāk var noturēt uzmanību, ir tās, kas nepārsniedz piecas sešas minūtes. Tas ir visgrūtākais – atrast pasakas, kas atbilst šim laika rāmim. Tāpat pasakām jābūt daudzveidīgām, ar atšķirīgiem tēliem, sižetiem, lai ir interesanti.
Man ir liels prieks, ka pasakas man arī atsūta.

Jau trešo gadu ierakstu Ziemas­svētku pasakas Latvijas pilīs. Līdz šim ir bijušas pasakas Rundāles pilī un Stāmerienes pilī, šogad tā būs Durbes pils. Rundāles pils pasākumam organizēju pasaku konkursu. Šogad esmu pasūtījis četras Ziemas­svētku pasakas autorei Inārai Vasiļevskai Ex Ročānei, kura cītīgi pievērsusies pasaku rakstīšanai un pasaku terapijai. Mums izveidojusies lieliska sadarbība.

Jāpiebilst, ka pasaku lasīšana feisbukā nav peļņas avots: pats braucu, filmēju, gaismoju, skaņoju, montēju, lai iedotu cilvēkiem skaistumu. Nauda nenosaka visu. Reizēm ir ļoti svarīgi darīt arī to, kur cilvēks nenopelna nemaz vai nopelna pavisam maz. Ir svarīgi prast dot. Esmu bijis nomaļās vietās Latvijā, kur man saka: cilvēki uz šejieni negrib braukt- tālu, daudz laika un degvielas aiziet. Es braucu! Nemitīgi ceļojot no viena Latvijas gala uz otru, satieku daudz cilvēku un nekad nevar zināt, kur šīs tikšanās aizvedīs un kādas jaunas sadarbības radīsies. Ja es dotos tikai uz pasākumiem, kur man maksātu krietni vairāk, tie notiktu ļoti reti un dzīve nebūtu tik interesanta.

Viena fantastiska sadarbība radusies ar CSDD un Rīgas motormuzeju, nupat noslēdzies Vislatvijas skolu pasaku konkurss. Manā pasaku lapā rakstīts: “Pasakas visa vecuma bērniem.” Tas prieks, ko varu citiem dot, nāk no tā, ka manī arvien mājo bērns – nemitīgi pats sevī rotaļājos, atrodu prieku, ālējos, smejos, tas ir absolūti nepieciešams. Es ar to dalos. Nesen komentārā kāda sieviete man bija atstājusi šādu ierakstu: “Cik labi, ka šajā tumšajā laikā esat jūs un nesat tādu gaišumu!” Es uz to atbildēju šādi: “No katra mums viens mazs stariņš, un beigās sanāk saule.”