Radošais process kā terapija

Saruna ar digitālā satura veidošanas un skatuves mākslinieci DĀRTU ZVANERI

Daudziem Dārtas vārds noteikti pazīstams caur labskanīgā ķeltu arfas un čella dueta “Infini” skaņām. Ar viņu sarunājāmies par mūzikas ceļu, teātri un to, ka dzīve allaž zina labāk, kas mums vajadzīgs.

-Daudzi jūs iepazinuši caur mūziku, bet pati sakāt, ka esat ļoti radoša būtne – daudzpusīga.

-Esmu nonākusi pie definīcijas “radoša dzīvesveida māksliniece”. Zem tā iekļaujas pilnīgi viss, ko daru šobrīd un ko darīšu turpmāk, par ko vēl, iespējams, nemaz nenojaušu. Man patīk ļauties dzīves notikumu plūsmai. Un arvien vairāk pārliecinos, ka tā patiešām zina labāk, kas man ir nepieciešams. Mana ikdienas pamatnodarbošanās ir digitālā satura radīšana sev un arī citiem. Rūpējos par to, lai idejām top baudpilnākie vizuāļi un garšīgākie vārdi veiksmīgai tās reklamēšanai sociālajos tīklos vai taustāmos materiālos. Dalos savā valodas un rakstības mīlestībā, veidojot radošos rakstus žurnālā “Kā Būt Laimīgai”, un esmu ārkārtīgi pateicīga redaktorei Sandai Krastai par šīs iespējas ienākšanu manā dzīvē. To papildina muzikālais ceļš, ko šobrīd visvairāk pavadu kopā ar ķeltu arfu gan solo izpausmēs, gan duetā “Infini”, kurā apvienojos ar Ievu Buiķi un viņas brīnišķo čellu. Nesen iznāca izveidot arī ļoti veiksmīgu sadarbību ar Līgatnes muzikālo amatieru teātri. Lai arī tas notika diezgan spontāni un neplānoti, gribas teikt, ka nejaušību nav.

-Tātad teātris arī jums nav svešs?

-Esmu ieguvusi izglītību kultūras menedžmentā ar specializāciju teātra mākslā, studējot izpildītāju kursā. Kopš studijām vairākus gadus teatrālās skatuves izpausmes bija izkonkurējuši citi notikumi, bet, kad Līgatnes muzikālā amatieru teātra režisore, daloties ar savām idejām, vērsās pēc skatuviskiem padomiem, kopīgi nospriedām, ka padalīšos zināšanās, aktieru sastāvam novadot kustību, improvizācijas nodarbību. Šis process sniedz ne vien vērtīgas skatuviskās iemaņas, bet arī dziļāku priekšstatu par to, kas ir teātris, cilvēks tajā. Ko spēj ķermenis un ko dod uzticēšanās partnerim, mūzikai, skatuvei. No vienas meistarklases mūsu sadarbība ieilga līdz pat pirmizrādei.

-Kurai pilsētai jūtaties piederīga?

-Esmu dzimusi Liepājā. Tā patiešām ir mana vieta. Vien­mēr, tuvojoties pilsētas robežzīmei, jūtu saviļnojumu, mani pārņem silta piederības sajūta. Tās stihijas, ko var pieredzēt tikai Lie­pājā, ir manējās. Ticu, ka arī pilsētas muzikālā aura ir devusi savu daļu manas būtības veidošanā. Šobrīd dzīvoju Rīgā, bet, radošo notikumu, iespēju un izpausmju vadīta, ceļoju uz visām debespusēm.

-Pastāstiet par muzikālo pusi. Kā nonācāt līdz arfas spēlei?

-Tā kā arī mana mamma ir ciešā saiknē ar mūziku, teiktu, ka tās klātbūtnē esmu jau kopš dzimšanas. Klavieres bija pirmais mūzikas instruments, ar ko sadraudzējos. Man ļoti patika dziedāt. Bērnībā katrs akmens, dīvāns vai mājas lievenis bija mana skatuve. Vēlāk iestājos mūzikas skolā kokles klasē. Divos mūzikas skolas noslēdzošajos gados papildus sāku mācīties arfas spēli. Lai arī tolaik kokles spēlē guvu augstus panākumus, šodien vistuvākās attiecības ir tieši ar ķeltu arfu. Savam priekam ik pa laikam spēlēju arī klavieres, kokli, labprāt padziedu. Cenšos sevi neielikt rāmjos – zinu, ka, visam ir savs laiks, un ticu, ka tam ejot, darīšu arvien vairāk.

-Ķeltu arfa nav instruments, kuru spēlē daudzi. Ar ko tā īpaša jums?

-Spēlēt arfu sāku mācīties uz lielās arfas jeb koncertarfas. 18 gadu dzimšanas dienā ģimene man uzdāvināja ķeltu arfu, kas bija īpašs pavediens tam, lai es sāktu apzināties, ka manī patiešām ir ļoti daudz radošā, ar ko dalīties. Sapratu, ka jānotic sev. Un, ja reiz man ir tā privilēģija būt par saimnieci pašai savam instrumentam, ir jādara un jāmeklē savs unikālais izpausmes veids. Tieši ķeltu arfas vēsturiskais un autentiskais gars mani iedrošināja improvizēt un apzināt skaņu plašumu ārpus klasikas. Un tieši tā es beidzot sajutu, ka ar katru spēlēšanas reizi arvien vairāk saaugu ar šo instrumentu. Bieži vien cilvēki man saka, ka atgādinu feju. Un arfa kā reiz ir tas maģiskais un pasakainais instruments, kas tik daudz kur attēlots kopā ar eņģeļiem un pārdabiskām būtnēm. Kad apjautu to, kā vēlos justies mūzikā, duetā “Infini” sākām radīt oriģinālmūziku. Nu jau savu pirmo dzimšanas dienu svin mūsu debijas albums “Sek­vences”, kas klausāms visās populārākajās mūzikas straumēšanas platformās. Baudu šo laiku. Tas ir būtisks kritērijs, kas liecina, ka šobrīd patiesi daru to, kas man ir jādara.

-Cik Latvijas publika ir atvērta šim instrumentam? Nenākas dzirdēt arfu tik bieži, ja nu vien kādreiz orķestra sastāvā.

-Ķeltu arfa klausītājiem ir kas eksotisks un īpašs. Bet mūsdienās, kad ir tik daudz izpausmju iespēju un brīvības, šķiet, ka arī cilvēki ir krietni atvērtāki jaunā iepazīšanai. Katram ir vieta šeit būt. Un katram arī atrodas savs klausītājs, sava auditorija. Man ar to ir ļoti paveicies! Kad dari to, kas patīk, tad gluži kā magnēts arī pievelkas tie, kam tas atsaucas. Man patīk eksperimentēt un vērot, kā dzīvais skanējums satiekas ar digitālo, klasiskās mūzikas instruments ar elektronisko. “Infini” gadījumā – kā satiekas instrumentu stilistiskā daudzveidība, kas, iespējams, arī ir tas, kā manas arfas skaņas spējušas pienākt klausītājam tuvāk, sasniedzamāk. Mēs katrs varam tik daudz, cik spējam iedomāties.

-Vai ir nācies spēlēt arī Cēsu pusē?

-Jā, vairākkārt. Bieži nākas uzstāties arī privātos notikumos, svētkos, kāzās, un šie ceļi aizved uz tik daudzām skaistām Latvijas vietām. Pirms diviem gadiem kā mūsu Ziemassvētku koncerta īsto vietu izvēlējāmies Ungurmuižu. Tā tik ļoti piestāvēja un ar savu atmosfēru skaisti papildināja mūsu mūziku. Par to mums bija liels lepnums, jo mūsu koncerts tika izpārdots.

-Vai ir kāds interesants atgadījums no kādas uzstāšanās reizes?

-Teju katrā vietā, kur uzstājamies, cilvēkiem ir liels pārsteigums par to, kā es, tik smalka būtne, nesu savu lielo instrumentu. Man, protams, allaž piedāvājas palīdzēt, bet lielākoties es atsakos. Ne jau tāpēc, ka es negribētu, lai man palīdz, bet tādēļ, ka ir sava specifika, kā instruments būtu jānes. Ir bijušas pāris reizes, kad esmu paļāvusies, bet pēc tam ar bažām raugos, kā instruments tiek nests kājām gaisā. Arfas stīgas ir ārkārtīgi jutīgas, un nepareizas vai straujas kustības var ietekmēt to skanējumu.

-Ja mūzika ir tik tuva, kāpēc izglītība tomēr izvēlēta teātra jomā? Vai ir plāns darboties arī tajā?

-Kā jau minēju, es vienmēr palieku atvērta. Tieši tāpēc arī notikusi šī intervija. Runājot par izglītību. Man bija tik daudz interešu, ka pēc vidusskolas absolvēšanas biju apjukusi par to, ko vēlos attīstīt tālāk. Pirmā ideja bija par modes dizainu, jo, kopš sevi atceros, vienmēr esmu interesējusies par apģērbu. Tiku strādāt latviešu modes konceptveikalā un biju priecīga, ka varēšu iepazīt šo vidi vēl tuvāk. Tikmēr mani uzrunāja paziņa, kas studēja teātra mākslu, meklējot galvenās lomas aktrisi savai izrādei. Piekritu, lai arī nekādas pieredzes ar teātri man to­brīd nebija. Tikai zināju, ka man patīk izpausties uz skatuves, jo skolas laikā biju tā, kurai uztic mikrofonu un pasākumu vadīšanu. Man tas viss bija jauns, bet kopš pirmās minūtes ar sajūsmu pieņēmu šo pieredzi, ko sniedza negaidīti dziļais un nopietnais darbs pie izrādes, ko pavadīja arī pasniedzēji un režisori. Neilgi pēc šī notikuma bija uzņemšana. Tā kā joprojām mazliet šaubījos, iesniedzu dokumentus gan modes dizaina, gan teātra mākslas fakultātē. Tiku uzņemta abās, bet nosliecos par labu modes dizainam. Sākumposmā visām fakultātēm bija jāapmeklē improvizācijas nodarbības, ko vadīja teātra mākslas pasniedzēja. Tā kā jau nojautu, kas tur sagaida, ļoti priecājos, ka ir tāda iespēja. Jau pēc pirmās lekcijas pasniedzēja mani lūdza uzkavēties, paziņodama, ka viņa sajūt mani teātra mākslā un jau ir sarunājusi, ka varu pāriet. Man tikai jāparakstās. Biju pārsteigta, jo būtībā pasniedzēja lēmumu pieņēma manā vietā, bet es ļoti paļāvos viņas sajūtai, par ko šodien esmu ļoti pateicīga. Ja reiz viņa sajuta manī šo talantu, tad tur noteikti kaut kam ir jābūt. Lūk, arī šeit piemērs tam, ka esmu atvērta dzīves notikumu plūsmai. Teātra studijas ir viens no būtiskākajiem kontrapunktiem manā dzīvē, jo tieši skatuve man iemācīja tik daudz par sevi, cilvēkiem, paļaušanos, uzticēšanos un sajūtu dziļumu it visā.