Piepildīt laiku, radīt un dot citiem

Jaunpiebalgas pagasta bibliotēkā apskatāma Tamāras Gončoronokas enkaustikas gleznu izstāde.

Viņa ir jaunpiebaldzēniete, Sv.Toma baznīcas draudzes priekšniece, strādā par bibliotekāri kaimiņu pagastā Rankā, bet brīvos brīžus velta vaļaspriekiem, kas dod dzīvē līdzsvaru.

-Man vienmēr paticis apgūt ko jaunu, pamēģināt. Enkaustika sākumā ieinteresēja vārda pēc, nesapratu, kas tas ir. Draudzes svētdienas skolā sarīkoju meistarklasi. Tie, kuri piedalījāmies, aizrāvāmies. Mani šī tehnika ieinteresēja aizvien vairāk. Piecus gadus mācos. Lai radītu krāsainu darbu, nevajag klasiskas mākslinieka prasmes, vajag radītprieku un ļauties. Un nekad nezini, kas iznāks.

Enkaustika ir glezniecības tehnika, kurā kā krāsu pigmentu ­saistvielu izmanto karstu, kausētu vasku. To mēdz dēvēt arī par vaska glezniecību. Šajā glezniecības tehnikā darinātas daudzas agrīnā kristietisma ikonas un noformētas tempļu fasādes.

Ar speciālu enkaustikas gludekli kausē vasku un  ar to uz speciāla krītpapīra veido gleznojumus. Ir arī smalkas pildspalvas, var ar gludekli izkausēt vasku, tad krāsaino krītiņu. Pēc tam zīmē ar otām, tas jādara ātri, jo vasks ātri sastingst. Var gleznot ne tikai uz papīra, arī uz jebkuras cietas virsmas – akmens, koka, stikla.

-Kas atainots jūsu gleznās?   

-Tās vairs nav tikai abstrakcijas, ir ziedi, dabas skati, ēkas.    Visu laiku sevi ir jāattīsta. Vienatnē bieži vien neiznāk laika, atrodas kas cits darāms, bet mums Gaujasrēveļu bibliotēkā, kur strādāju, ir domubiedru grupa. Sestdienās tiekamies un darbojamies, rīkojam izstādes. Tiem, kuri kaut ko dara, ir jānāk kopā, lai dalītos idejām, prasmēm, darboties vienatnē apnīk. Kad jau gadus trīs pati biju lauzusies enkaustikas noslēpumos, meklēju internetā meistarklases. Tās ir ļoti noderīgas. Profesionālos materi­ālus iepērku Vācijā, arī grāmatas par enkaustiku. Latvijā arī gludekļus patlaban grūti iegādāties, nav pieprasījuma, pirms gadiem bija. Jāsecina, ka tādu, kurus aizrāvusi šī glezniecības tehnika, nav daudz.   

-Kur bijušas izstādes?

-Jaunpiebalgā izstāde ir pirmoreiz, bet tās bijušas Gulbenes Kultūras centrā, manā bibliotēkā, vadu meistarklases arī dažādos pasākumos. Esmu bijusi arī sociālās aprūpes centros, ir gandarījums redzēt, kā cilvēki ļaujas krāsām, kā darbojas, un vislielākais prieks ir ieraudzīt neparedzamo rezultātu.    Lietuvā “Eras­mus” projektā rādīju, stāstīju, cik tas interesanti un ka vajag tikai pamēģināt, izdosies. Enkau­stika patiesībā ir krāsu terapija, spēlējies ar gludekli, krāsām un rodi mieru. Radošumam nav robežu. Ir sildvirsmas, lai veidotu lielgabarīta darbus, bet līdz tādiem man vēl  jāaug.

-Atrast to, kas patiešām patīk, nav viegli. Ne velti daudzi pamēģina vienu nodarbi, tad nākamo.

-Jāmeklē tas, kas iedvesmo. Jāpamēģina tas, kas, šķiet, patiks, bet var izrādīties par sarežģītu, var apnikt. Katram jāatrod savs. Kad pie datora nosēdēts visu dienu, ir nogurums, uz pusstundu ieslēdzu gludekli un pazīmēju, un atkal ir enerģija. Tā ir spēle ar krāsām. Katrs var izveidot savu mākslas darbu sienu, tā iedvesmos. Kad apnīk, var ņemt nost, likt citus darbus.

-Daba, dārzs ir jūsu iedvesmas avots.

-Kārtīgam latvietim nav nekā patīkamāka, kā pavasarī ielikt rokas zemē. Tas ir svētums. Katru vasaru domāju, kaut būtu vairāk laika, lai pagūtu visu izravēt. Tā kā dekorēju dažādus pasākumus un, protams, baznīcu, dārzā ir daudz puķu. Ir prieks, ka kāzās vai kristībās viesi, ienākot baznīcā, ir pārsteigti, cik skaisti.

-Jūs baznīcā dziedat kopā ar meitu?

-Kad Klinta atbrauc, aizejam uz baznīcu, viņa sēžas pie ērģelēm un abas dziedam. Dziedam sev. Klinta dzied    Nacionālās operas korī, un viņai ļoti patīk dziedāt dzimtajā baznīcā. Kad vasarā piesakās ekskursanti, ja viņai atvaļinājums, tad sniedzam pusstundas koncertu. Tajā no Dziesmu grāmatas dziedājumiem līdz R.Paula dziesmām. Nekad nevar zināt, kādi cilvēk ienāk dievnamā, kas viņu saista, vai ēka kā kultūras piemineklis vai vēlas pabūt Dieva namā. Ir cilvēki, kuri ekskursijām pieteikušies vairākas reizes, lai baudītu mūziku un pabūtu baznīcā. Dievs uzaicina caur to, kas tev patīk, tā atver dvēseli skaistajam. Mūzika uzrunā, dod prieku, mierinājumu, raisa pārdomas ārpus ikdienišķā.

-Rūpes par baznīcu, draudzes dzīves organizēšana prasa daudz laika.   

-Lauku draudzēs dzīve atšķiras no tās, kas ir pilsētās, laucinieku ikdienas ritms cits. Ir pārdomu brīdis, jo arhibīskapa maiņa ir svarīga katrai draudzei. Baznīcā saimniecisko darbu ir daudz. Šovasar grīda jālabo. Valsts sakrālā mantojuma saglabāšanai atvēl maz, projektu konkursos piesaistīt finansējumu ir laimes spēle. Latvijā ir grūti atrast meistarus, kuri prot savu amatu, kurus interesē rezultāts ilg­termiņā. Ja kokamatnieks kaut ko izdarīs nepareizi, sabojās arī citu agrāk padarīto. Ir jāizprot, kā senči darīja. Naudas pietrūkst labām lietām. Draudze turas, jūtamies gan kā tuksnesī izdzīti, bet    gan jau no tuksneša iznāksim. Ja kāds ziedo nedaudz vairāk, tad var atļauties kaut ko izdarīt. Mums ir jauks mācītājs Andris Vilemsons, brīnišķīgi ērģelnieki Aija Petrovska un Emīls Rusovs. Saspringums ir, gribas, lai ritms ir vienmērīgāks, bet tāda jau ir visa dzīve. Dzīvojam uz priekšu, atpakaļ skatīties nedrīkst. Izvērtēju, ko darīt, lai uzlabotu.
Gribas sarīkot koncertus, Emīlam Dārziņam šogad ir jubileja. Mūsu baznīcā viņš mācījās spēlēt ērģeles.

-Dzīves līdzsvaram jums ir vēl citi vaļasprieki.

-Vēl mēbeļu dekorēšana. Tai gan atliek vismazāk laika. Tas ir dārgs vaļasprieks. Dekorators nav mēbeļu restaurators. Mēbele var būt ar defektiem, apstrādā virsmu un apglezno ar speciālām krāsām. Tas ir interesanti, prasa nopietni pieķerties. Kad kādu laiku biju bez darba, to to darīju nopietni un cītīgi    mācījos.

-Sociālajos medijos pierasts, ja cilvēki rāda ceļojumu fotogrāfijas, tad paši redzami ievērojamās vietās. Jums daudz foto­grāfiju ar vēsturisku vietu interjeriem, priekšmetiem.

-Lietuvā daudz safotografēju baznīcu interjerus, gleznojumus, kokgriezumus. Lietuvieši apbrīnojami prot saglabāt veco, izmantojot to jaunajā. Kad meita gadu studēja Itālijā, biju Romā, Vatikānā, ceļojums bija    kā pieskāriens pirmsākumiem. Martā “Erasmus” programmā    braukšu uz Rumāniju. Esmu apzinājusi, ko noteikti gribu apskatīt. Fotogrāfijās fiksētais noderēs mēbeļu apgleznošanā, detaļām enkaustikas bildēs. Varbūt kādu iedvesmos baznīcu gleznojumi.

-Vai ir kaut kas, ko jaunu gribētos iemācīties, varbūt kas piesaistījis uzmanību?

-Bija sapnis veidot lielus ziedus, būtu jāapmeklē kāda meistarklase. Nezinu, vai tas aizrautu, bet gribējās. Vai šodien to gribētu, nezinu. Vairāk gribu pilnveidoties tajā, kas patiesi patīk. Kad šķiet, visa ir par daudz,      paņem vasku, gludekli, un domas ir līdzsvarā. Man tā ir meditācija, lūgšana.  

-Vai sarežģītajā laikā cilvēki māk atrast prieku?

-Nekas nav mainījies attieksmē pret vērtībām, tās priecē vienmēr. Piebaldzēniem vienmēr svarīga ir kvalitāte. Vai tas ir koncerts vai pasākums,   ikvienam jādod svētku sajūta. Ja labi mūziķi, koris, baznīca ir pilna. Pagastā sabiedriskā dzīve ir aktīva. Katrs var atrast, ko vēlas darīt, kur iesaistīties ,un katrs var meklēt to, kas iepatīkas, aizrauj, iemācīties un dalīties. Bībelē, kad Dievs jautā Dāvidam, ko viņš gribētu, Dāvids atbild, ka grib atšķirt labu no ļauna. Dievs atbild, ka, tā kā viņš prasa tik maz, pārējo pieliks klāt. Tā ir lielākā vērtība – atšķirt labu no ļauna, pārējais lai nāk kā dāvana.

-Dāvana jāmāk pieņemt.

-Ja dod, dāvanas jākopj, ar tām jādalās, nevari sēdēt virsū, lepoties ar to, kas tev ir. Ar visu ir jādalās. Ja vien varu ar kādu dalīties, vai tā saruna, vai    varu iemācīt to, ko pati protu, rādu citiem.

-Dabā jau jūtams pavasaris, cilvēkos mostas darītprieks.

-Daba mostas. Nav, par ko skumt. Galvenais, lai pasaulē ir miers, pārējo varam meklēt un atrast paši, veidot, radīt. Nav dzīvē citu robežu iespējām kā vien tās, kuras esam paši uzlikuši. Esam tik brīvi, lai varētu dzīvē īstenot visu. Ja ir kaut mazs sapnis – ej un piepildi to!