“Esmu dzimis Pilnmēnesī. Varbūt tāpēc man patīk ziemīgie pārgājieni un nakšņošana zem klajas debess Pilnmēnes laikā,” tā stāstu par savu aizraušanos iesāk Artis Tālbergs.
Pārgājienam gaida vismaz 20 grādu salu
“Man ir tā – jo trakāk, jo labāk,” smejas Artis. “Varu mierīgi turpināt iet gan vētrā, gan lietū bez apstājas! Arī ģimenei patīk šādas aktivitātes ziemā. Sekoju laika prognozēm. Gaidu tos “labos laikapstākļus”, – 250C sals, tad ir īstais laiks posties ceļā! Sākumā tie trakie bijām trīs – Pēteris, Līga un es. Bērnības draudzība. Pirmos vairāk nekā mīnus 20 grādus pārgājienā dabā piedzīvojām kopā. Toreiz bijām darba zābakos ar metāla purngaliem un džinsos. Gulējām gandrīz ar galvu ugunskurā, ietinušies folija segā. Tā gan karstumā no ugunskura kusa. Drausmīgi sala kājas,” atmiņās dalās piedzīvojumu meklētājs. “Visā tajā, ko darām ziemā, ir viens pamatprincips – neizmantot telti. Gulēt zaru uzslietnēs, alās. Dažkārt arī valsts mežu infrastruktūrā – pajumtē ar koka grīdu. Lielu daļu savu piedzīvojumu fotografēju un dalos sociālajos tīklos. Daudzi draugi sāka apbrīnot un palēnām pievienoties. Nu jau uz šiem piedzīvojumiem dabā mēdzam sanākt pat deviņi desmit cilvēki,” dalās Artis un piebilst, ka noteikti vajag cilvēkus apkārt, arī savu ģimeni – sievu Egitu un bērnus.
Pārgājienu sezona sākas septembrī un beidzas martā. “Vasarās šādi pārgājieni ir daudz retāk – tad ir odi un citi mīnusi,” pasmej Artis. Jautāts, kas ir tas īpašais, ko šādos ziemīgos pārgājienos iegūst, viņš uzsver, ka vienkārši patīk daba. “Ūdens. Visvairāk uguns. Cita enerģija. Grūti raksturot to sajūtu. Ikdienā esmu aizņemts cilvēks, skrienošs, vienmēr ar telefonu rokās. Darbs notiek 24/7 tiešsaistē. Visas tās lietotnes, nemitīgi kādu problēmu risināšana. Tā ir tāda putra galvā! Bet, kad iekurina ugunskuru, tā viss norimst… Ir miers. Var mierīgi sešas stundas nosēdēt pie uguns. Uzcep kaut ko, uzvāra. Ugunskura sarunas. Tad pilnīgi mainos. Nekas mani neuzlādē tā kā šis. Jau dienām ilgi pirms ieplānotā piedzīvojuma dzīvoju ekstāzē par to, kas tuvojas!”
Runājot par mīnusiem, Artis nenoliedz, ka tādi ir. “Tīri organizatoriski. Piemēram, svētdienas vakarā pēc pārgājiena pārnāc mājās, visi ugunskura trauki netīri, arī guļammaiss, drēbes, ir milzīgs nogurums. Bet jāsāk visu mazgāt un izlikt pa plauktiem.”
Vakariņās mežā gatavo delikateses
Artis teic, ka katrā pārgājiena reizē ir kāds piedzīvojums. “Nakšņojām alā, kur nometne bija iekārtota klints lejas pusē. Divi iegāzās upē. Līdz kaklam ūdenī! Visi dzīvi un veseli, protams! Reiz pieklīda lapsa un visu nakti staigāja apkārt. Citu reizi bija garš pārgājiens ar dažiem draugiem, gājām no Cēsīm uz Līgatnes pārceltuvi. Katrs stiepj savu smago somu, līdzi katli, lampiņas. Ejot stāstu, kas man līdzi, ko gatavosim. Visiem jau siekalas tek, prāto, kā gan visu to, par ko runāju, varēju iedabūt iekšā somā un cik tā sver! Nonākam galā, sāp ceļgali un muguras. Un tad ar džipu piebrauc mans draugs Mārtiņš, viņam mašīnā viss, par ko biju stāstījis – lielākam komfortam un pat mazai ballītei! Draugi gan toreiz bija mazā neizpratnē,” smaidot atceras Artis. “Protams, varējām jau visu salikt mašīnā, arī mugursomas, un vieglā solī noiet gar Gauju. Bet tad tas nebūtu bijis tas! Sanāca kārtīgs pārgājiens. Ar odziņu galā!”
Šobrīd nakšņošana zem klajas debess, dabā konkurē ar gatavošanu pie ugunskura, atzīst Artis. “Katru reizi ar ēšanu paliek trakāk! Tiek gatavota forele uz dēļa. Taisām tadžīni. Taisām pat saldos ēdienus, piemēram, karamelizētus nektarīnus ar kondensēto pienu, cepam kanēļmaizītes un visu ko citu, ko tik vien var iedomāties! Kulinārija pēdējos pārgājienos ņem virsroku pār pašu iešanu! Jau no bērnības man ļoti paticis sēņot. Gan ziemā, gan vasarā. Jā, ir garšīgas sēnes arī ziemā! Samtainā ziemene, piemēram.”
Kad dodos dabā ar ģimeni, tad ejamie attālumi ir krietni mazāki, jo līdzi jāstiepj daudz mantu. “Parasti ejam kājām, airējam laivā vai ar SUP dēļiem, arī slēpojam. Kad atrodam piemērotu vietu, taisām “bāzi” – lasām ogas, cepam pankūkas, noķeram kādu zivi vai vēzi.”
Artis teic, ka daudziem iesākumā šādi piedzīvojumi dabā liekas ekstrēmi. “Kad piebiedrojas, pārbauda, saprot – tā vis nav. Nav auksti. Ir fantastiski. Neizmantoju nekādu dārgu aprīkojumu. Dārgākais guļammaiss maksāja ap 170 eiro, to nopirku diezgan nesen. Vajadzīgi silti darba zābaki, vilnas zeķes, darba cimdi. Visi tie “GoreTex” apavi izkūst pie dzīvas uguns. Pārgājienu vietas plānoju, izmantojot “Latvijas valsts mežu” ģeo lietotni, kur redzama tūrisma infrastruktūra. Takas un celiņus redzu “Komot”. Viss pārējais – tīrā improvizācija. Visi mani piedzīvojumi redzami arī manā “Facebook” lapā!”
Neremdināms ballīšu rīkošanas un vaļasprieku zvērs
Artis ir cēsnieks, dzimis 1983.gada 28.martā, dienā, kad bija Pilnmēness. Dzīvojis Stalbē, Rozulā, pamatskolā mācījies Straupē, vidusskolas gadi pagājuši Stalbes vidusskolā. “Vēlāk Rīgas Tehniskajā universitātē studēju muitas un nodokļu lietas, bet šī izglītība nekad nav bijusi vajadzīga, specialitātē strādājis neesmu. Kādu laiku dzīvoju Salaspilī, tad Mārupē, bet pirms 11 gadiem pārcēlos uz dzīvi Cēsīs.” Kopš tā laika Artis strādā Amatciemā.
“Esmu ļoti aktīvs cilvēks. Iesaistos daudz dažādās aktivitātēs, kur ir iespēja nemitīgi iepazīt jaunus cilvēkus. Ar draugu Pēteri savulaik nodibinājām improvizācijas teātri, kurš gan vairs nepastāv. Spēlēju tenisu, tas deva iespēju iepazīties ar daudziem populāriem cilvēkiem. Vispār savā lokā esmu zināms kā neremdināms ballīšu zvērs,” atklāj Artis. “Varu noorganizēt ballīti otrdienā, uz kuru sanāks 20 cilvēku! Tā es ļoti ātri iedzīvojos Cēsīs.” Viņš min, ka vaļasprieku ir daudz, tās ir arī dzinējmedības, riteņbraukšana, ceļošana, fotografēšana, kaitbords, spiningošana, arī pokers. Un būtībā ap katru hobiju veidojas vesela komūna.
Komentāri