Maijs tuvojas beigām, bet līdaku cope joprojām ir svarīga aktualitāte. Dažs jau ticis pie itin ievērojama loma, cits noķēris lielu skaitu plēsoņu, dažs savu pirmo līdaku vēl gaida, bet kopumā tās ķeras itin labi. Šonedēļ, pirmdien redakcijā ieradās cēsnieks Mihails Popjuks, lai parādītu savu dienas lomu – divas mēra līdakas.
Atšķirībā no daudziem citiem makšķerniekiem, kuri pēc līdakām dodas laivā, viņš iztiek bez peldlīdzekļa, uzvelk zābakbikses, brien gar krastu un spiningo.
“Šogad pirmo reizi ezerā iebridu 10.maijā, agrāk nebija vērts, jo ūdens bija pār aukstu,” stāsta makšķernieks. “Pašreiz zivis ir vairāk pie krasta, nāk baroties, kur siltāks ūdens. Tāpēc tie, kuri dodas uz copi ar laivām, paliek tukšā, bet es, mierīgi bradādams gar krastu, vienmēr tieku pie loma. Atbraucu, pabrienu, pārīti noķeru un braucu mājās.” M. Popjuks stāsta, ka līdakas vislabāk ķeroties uz gumijzivīm, bleķiem nepievēršot nekādu uzmanību. Pirmdien bijušas vēl vairākas copes, trim gumijzivīm nokostas astes. Abas līdakas noķertas ap pusdienlaiku, pēc lietus, kas pamatīgi nolija priekšpusdienā. Laba cope bijusi līdz brīdim, kad sacēlies vējš, pēc tam līdakas pazudušas.
Makšķernieks stāsta, ka ar šo hobiju nodarbojoties, cik vien sevi atceroties, paliekot uzticīgs bijušā Cēsu rajona ezeriem – Unguram, Piebalgas novada ūdenstilpēm. Šogad gan vēl tālāk par Unguru bijis neesot, jo lomi esot labi t tepat. “Manuprāt, svarīgi iepazīt kādu konkrētu ezeru, nevis braukāt riņķī, mēģinot laimi katrreiz citā vietā. Ja makšķerē vienā ezerā, ar laiku saproti, kad, kur un ko var noķert. Vasarā galvenokārt ķeru līdakas, ziemā labprātāk braucu uz Alaukstu, un vienmēr jau kādas raudiņas un brekši tiek dabūti,” stāsta M. Popjuks. Jānis Gabrāns
Komentāri