Pārliecinājās, ka “Straumes” kaķis ir pelēks

Jaunpiebalgas Kultūras centra vadītājai Egitai Zariņai patīk dzīvnieki un tuva ir daba, iespējams, tieši tāpēc tik ļoti aizkustināja filma “Straume” .

“Agrāk biju pārliecināta, ka esmu kaķu cilvēks. Bet tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka esmu suņkaķu cilvēks, pilnīgs dzīvnieku mīlis,” saka E.Zariņa.

Viņa pastāsta, ka jaunpiebaldzēni “Straumi” kuplā skaitā noskatījās jau septembrī, pirms vēl bija sācies balvu birums filmai: “Jau tad cilvēki, kuri bija filmu redzējuši, to ieteica noskatīties cits citam. Ģimenes ar bērniem, kas kinodarbu bija jau redzējušas, nāca otrreiz. Kad sāka nākt ziņas par apbalvojumiem, janvārī piedāvājām otru seansu, kas arī bija ļoti labi apmeklēts, bija tādi, kuri vēlējās noskatīties, ietekmējoties no ziņām un veiksmes stāstiem par filmu, bet bija arī tādi, kuri skatījās otro un trešo reizi.” E.Zariņa padalās ar kādu kuriozu saistībā ar filmu: “Noskatoties “Straumi” pirmo reizi, mēs daudzi, es tajā skaitā, bijām pārliecināti, ka kaķis ir melnā krāsā. Un, kad bija iespēja to noskatīties otru reizi un bija jau zināms, ka kaķis ir tumšpelēks, gājām skatīties, kādā krāsā ir kaķītis, un tiešām atklājām, ka tas ir tumšpelēks!”

E.Zariņa vērtē: “Tas, ka vēstījums tiek nodots caur dzīvniekiem, viņu valodā un izteiksmes veidā, trāpa ļoti precīzi. Tā ir valoda, kuru saprot visi, kurai nav barjeru – sirds valoda. Ņemot vērā, ka nav dialogu, mani vēl vairāk saviļņoja un līdzpārdzīvojumu sniedza mūzika. Filma ir ļoti daudzslāņaina, mudina domāt par dzīvības trauslumu lielajā globalizācijā. Un augstākais uzdevums mums ir sajust vienam otru, sadarboties, nevis konkurēt. Bet to saprotam tikai kritiskās situācijās; kamēr esam drošībā, tikmēr konkurējam.” Egita apbrīnoja režisora spēju tik satraucošā brīdī kā “Oskara” apbalvojuma saņemšanā zibenīgi un precīzi noformulēt domu un pamatvēstījumu, kas ir filmā – ka patiesībā mēs visi esam vienā laivā un tāpēc mums ir nevis jākonkurē, bet jāsadarbojas: “Viņa sacītais bija ļoti aizkustinošs.”

Tā kā Egitas saimē ir vairāki kaķi un suņi, viņa apbrīnoja, cik filmā precīzi atainota dzīvnieku uzvedība: “Pārliecinājos, ka mēs ļoti precīzi ikdienā nolasām mazos draugus, viņu ķermeņu valodu, bēdas un priekus.” No Egitas četrkājainajiem mīluļiem filmas varoņiem vislīdzīgāka ir labradoru meitene Flora de Oda. “Viņa ir ar gluži tādu pašu raksturu kā filmas varonis Suns – ēd no vienas bļodiņas ar kaķiem, draudzējas ar visiem mājdzīvniekiem, un pie viņas var ieritināties un gulēt kaķi. Ļoti labsirdīga. Būs nevis mājas sardze, bet lielākā draudzene, kura katru atnācēju vedinās uz māju. Šķirni izvēlējāmies mērķtiecīgi, jo vēlējāmies suni, kas ar visiem sadzīvo. Lai Odai būtu draudzene, mūsu saimē ienāca arī terjeru meitene Dakota. Ja Oda ir mierīga un lēnīga, Dakota ļoti kustīga un impulsīva. Katru dienu abas sagaida mani mājās, lai dotos pastaigā. Bet kaķītis Dzindzis ir izglābts no cilvēku nežēlības, viņš, sprīdi garš, ar māsām un brāļiem bija atstāts pie atkritumu urnām Rīgā.”