“Tāda, lūk, šorīt izskatījās Vecbiebalga. Skaisti! Fotogrāfiju atsūtījis Aivars Ošiņš,” it bieži LNT laika ziņās, rādot kādu bildē notvertu mirkli, saka laika vīrs Māris Grigalis. Fotografēšana ir muzejnieka Aivara Ošiņa vaļasprieks. “Nofotografēju to, ko ieraugu, aizsūtu, parāda telvīzijā, redzu, ka bilde ir iznākusi. Un jūtu gandarījumu,” saka Aivars un uzsver: “Piebalgā esmu dzimis, un tā man svēta vieta, te esmu atgriezies. Piebalga jāreklamē, kad TV pasaka, cik te skaisti, tā taču ir reklāma, un visi redz, ka tā tiešām ir.” Ar fotografēšanu nopietni viņš aizrāvies pēdējos pāris gadus. Bērnībā, kā daudziem, bija fotoaparāts, taisīja bildes. “Vispār jau esmu daudz mācījies, tagad kamoliņš jāpatin atpakaļ. Lai gan mūsdienās tehnoloģijas tālu attīstījušās, bildē svarīgākais ir gaismas,” atklāj fotogrāfs. 15 gadus viņš strādājis “Panorāmā” par gaismotāju, savureiz arī pafilmējis. Kad bērnībā pionieru nometnē “Arteks” puikas cits citam atklāja, par ko gribētu kļūt, Aivars teicis, ka vēlētos būt operators. “Bet tolaik viņiem bija krietni mazāka alga nekā gaismotājam,” Aivars nosmej, kā dzīve iegrozījusi citās sliedēs. Viņš ar lepnumu stāsta, ka bijusi iespēja strādāt kopā ar izciliem operatoriem, mācīties pie pazīstamiem foto meistariem.
“Katrai bildei jāizskatās kā gleznai. Tāds ir katra fotogrāfa mērķis. Darba gaitās esmu pabijis pie visiem Latvijas lielākajiem gleznotājiem – Maijas Tabakas, Ausekļa Baušķenieka, Miervalda Poļa, Induļa Zariņa. Stundām varēju vērot, kā viņi glezno, kā saka Rainis, gaismu smēlies visam mūžam,” domās dalās vecpiebaldzēns. Ikdienā strādājot brāļu Kaudzīšu muzejā, jau pati vide, ja vien pasauli skati atvērtām acīm, brīnumu gaidot, mudina rītdienai notvert kādu mirkli. “Jau ilgāku laiku gribēju sākt fotografēt. Bija, kas teica, ka nav vērts, nevajag. Grūti bija izvēlēties fotoaparātu, piedāvājums plašs. Negribējās nopirkt dārgu un reizē sliktu. Ilgs laiks pagāja, kamēr to puslīdz apguvu, vēl daudz kas jāmācās,” stāsta Aivars. Pirmās uz TV sūtītās nerādīja. Izrādījās, sūtītājs ko tehniski darījis nepareizi. Kad šogad pirmajā pusgadā LNT laika ziņās bija fotogrāfiju konkurss, maijā Aivara iesūtītā bija pirmajā piecniekā, bet jūnijā labākā. Starp sešiem tūkstošiem bilžu! “Četros no rīta braucu ķert miglu. Dīķis, tā vidū krūms, lec saule – ainava kā Dieva ausī. Forša bilde iznāca, un dabūja pirmo vietu. Tas ir gandarījums, ka mans vaļasprieks sagādājis prieku citiem,” saka fotogrāfs un piebilst, ka uz televīziju sūta tikai tās fotogrāfijas, kuras pats atzīst par labām. Apmēram 80 izkopējis, ne jau visas vairs pašam patīk, ar laiku vērtējot, ierauga nianses, kas varēja nebūt. “Ziemas vakaros varu pārskatīt. Uzreiz priecīgs prāts, jo atceros, kā katra tapusi,” pastāsta Aivars. Viņa fotogrāfijas var redzēt muzeju apvienības “Orisāre” mājaslapā un ik reizi brīnīties, cik neatkārtojami ir
Piebalgas muzeji. Viņš bildēja arī vecpiebaldzēnu gaismas nešanu uz Rīgu. Rakstniece Inguna Bauere
grāmatai par Vecpiebalgas novadu Aivaram uzticējusi safotografēt visu pagastu nozīmīgākās vietas. Aivars Ošiņš ir pārliecināts, ka vienmēr būs ko bildēt. “Katra diena ir tik dažāda. Fotografējot esmu dabā un dvēseli pabaroju. Fotogrāfijai nav ne gala, ne malas. Nav tā, ka sasniedz vienu līmeni, tad nākamo. Skolnieks esi visu mūžu. Ja bilde neiznāk, nekreņķējos,” domās dalās vecpiebaldzēns Aivars Ošiņš dzīvo ar prieku, jo “ nav lielākas laimes, kā savu bērnības zemi izrādīt Latvijai”. Sarmīte Feldmane
Komentāri