Par tehnoloģijām, politiku un cilvēkiem

Latvijas Universitātes profesore, politoloģe Žaneta Ozoliņa par karu, politiku un nākotni sarunā ar Salliju Benfeldi.

-Ģeopolitiskā situācija ir nemierīga, pat nestabila no Ukrainas līdz Gruzijai. Vai tie ir atsevišķi konflikti, ko izraisījušas dažādas intereses un pretrunas, vai arī ir saistīti konflikti?

-Ja paskatāmies ilgākā laika posmā, tad par to, ko sauc par tektoniskām pārmaiņām globālajos procesos, runā jau ilgu laiku. Vieni par atskaites punktu uzskata Aukstā kara beigas, kad šķita – tūlīt iestāsies ilgstoša miera laiks, bet sekoja virkne konfliktu. Tad sekoja mierīgāks periods, tad atkal konfliktu uzplaiksnījums. Patiesībā mēs pastāvīgi dzīvojam ģeopolitiski sarežģītās situācijās, varbūt šobrīd to izjūtam spēcīgāk, jo ģeopolitiskās pārmaiņas tiek mērķtiecīgi plānotas un veidotas. Galvenokārt domāju par Ķīnu un Krieviju. Savā ziņā arī ASV par Trampa pirmo termiņu, tagad par gaidāmo nākamo termiņu prezidenta amatā, kas atstāj iespaidu uz to, kas notiek pasaulē. Esam kļuvuši jūtīgāki tādēļ, ka karš notiek mums aiz robežas. Esam jūtīgāki arī tādēļ, ka Latvijas valdība un sabiedrība daudz investējusi Gruzijas reformās, lai tā būtu tuvāk Eiropai, arī NATO. Tādēļ šobrīd visi globālie procesi mums ir daudz nozīmīgāki, mēs uz tiem vairāk reaģējam un to sekas varētu būt ne tikai optimistiskas un iepriecinošas.

Faktiski globālās pārmaiņas ir pastāvīgas, tās turpināsies. Cerēt, ka, vairāk draudzējoties ar kai­miņ­valstīm, tās kļūs mazāk agresīvas, kā tas reizēm izskan Bal­tijas valstīs, ir absolūtās blēņas. Baltijas valstis nav mūsu nedraudzīgajai, agresīvajai kaimiņvalstij vajadzīgas, jo tās ambīcijas ir daudz lielākas gan attiecībā uz Ukrainu, gan Eiropu. Mēs šai valstij esam kā neliela kārts lielajās spēlēs, bet tie vēji un vētras mums pūtīs tieši sejās, tieši krūtīs.

-Citiem vārdiem sakot, mums vienkārši pārsoļos pāri, pa ceļam visu iznīcinot, un dosies tālāk, jo neesam kārotais mērķis. Protams, pēc ASV prezidenta vē­lēšanām dažādu ekspertu un politiķu atziņās, arī sociālajos medijos pamatā valda divas nostājas: bažas un bailes, un cerība. Vai tiešām pasaules nākotni nosaka divi cilvēki: Putins un Tramps? Un aiz viņiem arī Ķīna.

-Divdesmit pirmais gadsimts ir tāds visai dīvains. Man negribētos vilkt paralēles, tomēr ir zināmas atskaņas no divdesmitā gadsimta sākuma. Nekādā gadījumā negribu piesaukt Pirmo pasaules karu, bet, ja skatāmies uz pašu 20.gadsimta sākumu, tad bija ļoti lielas cerības, ka cilvēka prāts ir sasniedzis augstāko pakāpi. Lieli atklājumi fizikā, matemātikā, un šķita: ja cilvēka prāts var sasniegt tādu līmeni, tad diez vai tas novedīs līdz karam. Bet karš notika. Savā ziņā arī mēs dzīvojam tādā realitātē – divdesmit pirmajā gadsimtā cilvēcei ir augsta līmeņa sasniegumi tehnoloģiju jautājumos, bet cilvēks ir tieši tāds pats, kāds bija pirms simts un pirms tūkstoš gadiem. Joprojām cilvēkos ir varaskāre, naudas kāre, atriebības alkas un vēl, un vēl.

Tāda ir realitāte: no vienas puses, priecājamies par milzu sasniegumiem; no otras puses, krītam tipiskā cilvēcisko vājību gūstā. Un nav nekādu cerību, ka būs kāds atklājums, kurš padarīs visus cilvēkus par augstas morāles piekritējiem, kuri nekad nekaros un nekad nedarīs ļaunu. Skatoties uz šo “pārīti”, uz Trampu un Putinu, jā­teic, ka viņu rokās ir ļoti liela vara, sākot ar kodolieročiem un beidzot ar viņus atbalstošajiem iedzīvotājiem.

Tramps nenonāca savā amatā nejaušības dēļ, viņš ir ievēlēts demokrātiskas valsts demokrātiskās vēlēšanās. Bet viņš ir nonācis tur, arī lielā mērā pateicoties tehnoloģijām, kuras tika izmantotas priekšvēlēšanu kampaņā. Šie divi cilvēki, Tramps un Putins, var izdarīt ļoti daudz, bet viņi tomēr nav visspēcīgi. Laimīgā kārtā gan vienam, gan otram ir pretī stāvētāji, tas viņus savalda. Baltijas valstīm un Latvijai ir ļoti liela priekšrocība – mēs esam Eiropas Savienībā un NATO. Mēs esam to valstu klubā, kas spēj savaldīt, vismaz turēt kaut kādās robežās. Tāds ir šis laiks un realitāte, ar kuru mums jārēķinās.

Daudzi vēsturnieki saka, ka situācija atgādina laiku pirms Otrā pasaules kara. Proti, Hitleru varēja savaldīt, ja tas būtu laikus sākts darīt. Bet Eiropa savā ziņā “dejoja valsi” un teica, ka gan jau, vai nu tik traki būs. Arī Putinu varēja apstādināt, ja tas būtu darīts jau pirms gadiem desmit, bet visi izlikās vai varbūt cerēja, ka nekas nenotiks. Tagad saka, ka ir jau par vēlu.

Bet par vēlu nav nekad. Piekrītu, ka daudz varēja izdarīt ievērojami ātrāk. Baltijas valstis saviem sabiedrotajiem allaž ir tieši teikušas, lai nebūvē lielas cerības attiecībā uz Krievijas demokratizāciju, drau­dzīgumu un tā tālāk, jo tā ir šķietamība. Krievija nekad nav pa­zinusi demokrātiju un pret savas valsts demokrātiem ir izjutusi žēlumu, noraidījumu, nepieņemšanu, nevis šo vērtību pārņemšanu.

Protams, varēja darīt daudz vairāk. Bet, runājot par glāzi, kura ir pa pusei pilna vai pa pusei tukša, jāteic, ka laimīgā kārtā tā ir pa pusei pilna, jo tas, ko Putins ir darījis, sākot no 2014. gada, un ko izdarīja 2022. gadā, Rietumos vairs nav atstājis nevienu naivo politiskās elites līmenī. Protams, ir tie, kuri ar viņu labprāt draudzējas, bet tas notiek sava politiskā labuma, ne naivuma dēļ. Pieņēmums, ka Putins vai viņa pēctecis kādā rītā pamodīsies un ar skaidru saprātu apturēs karu… Ir grūti iedomāties, ka kāds tā var nodomāt. Savā ziņā tā ir pozitīva vēsts, jo naivums ir pārgājis.

-Eiropā naivums varbūt ir pazudis, bet kā ir ar Ameriku un tās politiķiem?

-Par Ameriku pašlaik var runāt pieņēmumos. Par to visu varēs runāt, kad Tramps būs stājies amatā un būs pabeidzis veidot savu komandu, kad būs skaidrs, kas ir kas un kurš ko dara. Ve­selai virknei Trampa izvirzīto ir jāiziet drošības pārbaude, lai viņi varētu strādāt augstākā līmeņa politiskos amatos. Profesionāli raugoties videoierakstos, uz to, kā viņš veido kontaktus ar savu auditoriju, uz žestiem, intonācijām, jāteic – viņš ir liels meistars. Tas, ko viņš ir sarunājis pirms ievēlēšanas, lielā mērā ir spēle uz publiku. Paska­tīsimies, kas notiks pēc apstiprināšanas amatā.

Ja pēc inaugurācijas tiks darīts tas un tā, kā runā pašlaik, tad nonāksim absolūti vājprātīgā pasaulē. Grib draudzēties ar Putinu, bet tajā pašā laikā BRICS valstīm, starp kurām ir arī Krievija un Indija, grib uzlikt 100 procentu muitas nodokļus. Grib draudzēties ar Putinu, bet grib arī noslaucīt no zemes virsas visu, kas saistīts ar Ķīnu. Kā to var izdarīt, draudzējoties ar Krieviju?! Sav­star­pējā atkarība no ekonomikas Krievijai ar Ķīnu ir ļoti liela.

Tāpat arī runas, ka pārtrauks karu Ukrainā jau nākamajā dienā pēc tam, kad kļūs par prezidentu – tās taču ir blēņas. Blēņas vēlētājiem, kuri to vēlas dzirdēt. Do­mā­ju, pēc inaugurācijas aina būs līdzīga kā pirmajā Trampa pilnvaru termiņā: runā daudz, bet, kad nonāk līdz darīšanai, tad atliek no visa sacītā kādi procenti trīsdesmit. Turklāt pasaule nav tieši tāda, kāda bija pirmās prezidentūras laikā, būs daudz grūtāk.

-Topošajai ASV prezidenta ko­mandai ir vairāki t.s. miera plāni Ukrainai, bet neviens no tiem neparedz atdot Ukrainā okupētās teritorijas un Ukrai­nas uzņemšanu NATO. Turklāt arī visas NATO valstis neuzskata, ka Ukraina tagad ir jāuzaicina.

-Šajā brīdī runāt par Ukrainas dalību NATO ir ļoti sarežģīti vairāku iemeslu dēļ. Un tas nav tikai Trampa faktors. Ir jārēķinās, ka visi, arī Ukraina, apzinās – šīs valsts uzņemšana NATO nevar notikt tuvākajā jeb kara laikā. Tajā laikā, kad tiek meklēti veidi, kā pie galda runāt par kara pārtraukšanu, skaļi paziņot, ka Ukraina tiek uzņemta, nozīmē “sarkano kartīti” miera procesam. Tas gan vēl nav sācies, bet meklējumi un taustīšanās notiek jau ilgu laiku. Protams, būs Ukrainas spiediens un būs NATO valstis, kuras atteiksies pieņemt šo lēmumu tagad, negribēs to skaļi pateikt. Domāju, klusībā ir apziņa, ka Ukraina jāuzņem NATO. Pro­blē­ma ir tā, ka politiķis, kurš sēž Va­šingtonā vai Briselē, domā par savu vēlēšanu ciklu, par to, kā viņu pārvēlēs. Šis ir ļoti atbildīgs brīdis, jo Eiropā uzvaras taures pūš populisti – gan labējie, gan kreisie radikāļi. Atbildīgs politiķis darīs visu, lai šīs radikalizācijas tendences savaldītu. Ir sabiedrības radikalizācija, kas ilgst jau vairākus gadus, un zinātnes brīnums ar negatīvajām sekām– mākslīgo intelektu, kas ļauj ietekmēt cilvēku prātus un uztveri. Uz spēles ir likta Eiropas nākotne, tādēļ nav tik vienkārši pieņemt mums sirdij mīļus lēmumus. Varam priecāties par Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem, bet populisti tomēr ir vairojuši atbalstītāju loku. Tādēļ, domāju, labāk šajā brīdī atturēties no skaļiem paziņojumiem, bet aiz slēgtām durvīm darīt to melno darbu, lai novestu vismaz pie kādas stabilitātes un kara pārtraukšanas Ukrainā. Viena lieta ir, ko mēs gribam kā cilvēki un ko saka mūsu morālais kompass, bet otra lieta ir lielā ģeopolitiskā aina, kurā no mana vai jūsu morālā kompasa nekas nav atkarīgs.

-Atgriežoties pie jautājuma par ASV prezidenta varu, kura nav absolūta. Kongresā tomēr republikāņiem ir vairākums. Ir arī zināms, ka pēc apstiprināšanas amatā prezidents mainīs daudzas amatpersonas, kuru vietā tiks ielikti republikāņi vai to atbalstītāji. Vai tādā veidā prezidents neiegūs absolūto varu?

-Jautājums ir sarežģītāks par to, cik pēc skaita varas gaiteņos ir republikāņu. Republikāņu partija nav tik ļoti viendabīga, kā tas varētu šķist. Republikāņu vidū ir dedzīgi Trampa atbalstītāji un tie, kuriem Trampa prezidentūra rada zināmu diskomfortu. Ir svārstīgie. Tādēļ nav tā, ka Trampam ne ar ko un ne ar vienu nebūs jārēķinās. Piekrītu viedoklim, ka otrajā termiņā Tramps būs meistarīgāks, ies tālāk, uzdrošināsies vairāk. Tomēr viņam būs jārēķinās ar savu lozungu par Amerikas varenību, jo Amerika ir varena tik ilgi, kamēr tā ir varena arī starptautiski. Ja prezidents starptautiski uzvedīsies kā bezkauņa, kā huligāns, tad arī iekšpolitiski viņu kritizēs, turklāt republikāņu vēlētāji ir kritiski pret Krieviju. Pre­zidentam būs jārēķinās ar savu vēlētāju šajā jautājumā.

Un problēma Amerikas politikā ir daudz plašāka kā viens jautājums par Trampu. Pārsvarā gan republikāņu, gan demokrātu partijās ir jau pensijas vecumu sasnieguši cilvēki, kuriem nav viegli darboties mūsdienu straujajā pasaulē. Kamēr politiskās partijas no sava vidus neizaudzinās jaunus politiskos līderus, kas spēj uzņemties atbildību par valsts nākotni, būs tā, kā nu būs.

Intervija publicēta saīsināti.
Viss teksts brivalatvija.lv.