Nopietna gan. Guna Rukšāne grāmatā “Tas nav nopietni” aicina pasmieties par sevi un citiem, uztvert dzīvi caur humora un ironijas prizmu, pat ja amizanta neveiksme sākumā šķiet ļoti nopietna. FOTO: Sarmīte Feldmane
Kupls interesentu pulks sanāca Cēsu bibliotēkā, lai būtu klāt Gunas Rukšānes jaunākās grāmatas “Tas nav nopietni!” atvēršanā.
Tas ir otrais Gunas krājums, kurā viņa apkopojusi draugu, radu, paziņu stāstītos, piedzīvotos jokus, starpgadījumus, pārpratumus, asprātības. Viņa prot dzīvi tvert viegli, nekreņkēties par to, ko nespēj ietekmēt, un saskatīt komiskumu tur, kur daudzi pat neiedomājas.
Lai gan dzīvesbiedrs Jānis Rukšāns bieži atgādinājis, lai beidz rakstīt pekstiņus un kā dārzniece pabeidz grāmatu par hostām, pagūts arī tas. Izdevums, kurā nav nekādu joku, bet nopietni padomi hostu audzētājiem, ir tipogrāfijā. Taču “Tas nav nopietni” pie lasītājiem.
Autore uzsver, ka izdevumam ir daudzi līdzautori, tie, kuri stāstījuši savus stāstus. Astrīde Rozīte, kuras stāstītais arī ir grāmatā, autorei uzdāvināja blociņu ar peonijām uz vāka, to katrs varēs pamanīt un Gunas klātbūtnē apdomāt, vai ir ar mieru ar stāstu iekļūt grāmatā.
“Latviešiem nav tāda humora kā, iespējams, citām tautām. Bet vai mums nav daudz garšīgu anekdošu, kurās pateikts tik trāpīgi, ka var tikai brīnīties,” teica Guna un atklāja, ka viņas mīļākā grāmata aizvien ir “Trīs vīri laivā”.
Pirmā grāmata ar humora garšu “Pasmaidīsim”, kā pastāsta autore, bijusi spontāna ideja. Vīram Jānim bija jubileja, un Guna aicinātajiem lūdza nedāvināt ziedus, bet atcerēties kādu stāstu, lai būtu līksma, patīkama gaisotne. Bet viesībās visi, kā jau latvieši, sēdēja un klusēja. “Tad nolēmu – uzrakstīšu stāstus par Jāni. Par viņu man ir daudz. Un, kad viens izstāsta kādu piedzīvojumu, par ko smieklus grūti apvaldīt, tūlīt nākamais atceras savu. Tā kā latvieši prot par sevi pasmieties un citus sasmīdināt,” stāsta autore. Jānis par to, ka abās Gunas joku grāmatās pieminēts, tik atmet ar roku, neesot iebildumu, lai jau sieva ķengājas, ja patīk. Te uzreiz, lai nerastos pārpratumi, jāatgādina Gunas vairākkārt uzsvērtais, ka abiem ir vienāda humora izjūta.
Tie, kuri apsveica autori, dalījās ar kādu jaunu joku stāstu. Tie bija gan par karotītēm, tualetēm, kolhoza laikiem, aizmirstu zivi, noklausīti no bērnu mutes. Guna piefiksēja, gan jau noderēs. Lūk, viens.
Jaunā gada priekšvakars. Svētku galdam vajag karpu. Gādīgā saimniece aiziet uz “Rimi”. Tur pēc zivīm liela rinda. Visi pērk lasi. Atlaides taču. Pienāk viņas rinda.
-Lūdzu, karpu, tādu lielāku.
-Kuru lasi?
-Nē, karpu!
-Lasi neņemsi?
-Nē, karpu!
-Paņem lasi!
-Dodiet ar!
Vai šis gadījums būs Gunas nākamajā grāmatā, redzēsim, bet vēl jau jāizlasa “Tas nav nopietni”. Vislabāk pirmdien, 1.aprīlī.
Komentāri