Nedzīvot otra cilvēka vietā

Inita Linde ir Cēsu novada Sociālā dienesta Pilngadīgo personu atbalsta nodaļas sociālā darbiniece. Viņa šogad profesionālajos svētkos saņēma pateicību par spēju ātri saprast, kāds atbalsts cilvēkam nepieciešams, un profesionāli palīdzēt, uzņemoties iniciatīvu un sekmīgi pielāgojoties pārmaiņām.

Ikdienā I. Lindes darbs aizrit Amatas apvienībā ar senioriem, kuriem nepieciešama aprūpes mājās pakalpojums vai jāsakārto dokumenti, lai dotos uz sociālās aprūpes namu. Viņa arī strādā ar cilvēkiem, kuriem nav darba vai kuriem ir alkohola atkarība.

-Vai nojautāt, ka saņemsiet pateicību?

-Bija ļoti liels pārsteigums, jo esmu jauns sociālais darbinieks, jūnijā būs tikai divi gadi, kopš strādāju sociālajā dienestā. Man šķiet, ka es pat vēl neesmu to pelnījusi. Bet, protams, reizē ir lepnums un prieks, ka novērtē, un gribas darīt vēl vairāk. Tas arī ir apliecinājums, ka daru pareizi un man padodas.

Nodaļas atbalstu vienmēr esmu saņēmusi gan no vadītājas, gan kolēģēm, jau pirmajās dienās vienmēr esmu jutusi, ka jebkurai varu pajautāt neskaidro, neviena neatteiks. Man jau liekas, ka esam vislabākā nodaļa, bet zinu, ka tā kolēģes saka katrā nodaļā, un tā tam arī jābūt.

-Kā izlēmāt kļūt par sociālo darbinieku?

-Vecmāmiņa bija medmāsa pansionātā. Mēs bijām astoņi bērni ģimenē, tādēļ vecmāmiņa mani kādreiz mēdza ņemt līdzi un darbu. Pansionātā bija cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem. Bet bērns jau nesaprot, kāpēc viņi ir tādi, bet tieši tas ir interesanti, ka lielais cilvēks ar tevi runā kā bērns. Man ļoti patika. Un arī seniori gaidīja, kad atkal atbraukšu vecmammai līdzi.

Un tā man vienmēr bijusi laba saite ar senioriem, nav problēmu runāties, jebkuru varu uzklausīt tieši tādu, kāds viņš ir. Saka jau, ka mēs vecumu vēl neesam piedzīvojuši, nezinām, kā tas ir, bet man ir ļoti viegli strādāt ar senioriem.

Bērnībā vēlējos kļūt par medmāsu, bet ģimenes apstākļi neļāva no Matīšiem, kur dzīvojām, izbraukāt uz mācībām. Laikā, kad Priekuļu Dienas centrā vajadzēja aprūpētāju, pieteicos. Pēc pāris mēnešiem jau man ieteica stāties augstskolā un kļūt par sociālo rehabilitētāju. Taču to var apgūt tikai Jūrmalā vai Rēzeknē. Tad parādījās iespēja Cēsīs studēt sociālo darbu. Tā no aprūpētājas kļuvu par sociālo darbinieci.

-Vai nebija grūti mācīties?

-Tieši pretēji. Pirmkārt, tas mani interesēja, otrkārt, nav vairs mazu bērnu, nav aktuālas jauniešu izklaides, varēju mācīties, kad gribēju, brīvi plānot savu laiku. Vīram jau iesmēju, ka nevaru pagatavot vakariņas, jo jāmācās.

It kā, no vienas puses, šķiet, 55 gadi varētu būt jau par vēlu, lai mācītos, bet es tagad visus motivēju, ka to droši var darīt. Jā, iesākumā bija grūtāk, pirmos darbus sūtīju bērniem, lai paskatās, vai nav jāiet prom no mācībām. Bet meita pat uzslavēja, ka ir tiešām labi. Kad pabeidzu studijas, viņa atzina – bija domājusi, ka vairāk meklēšu palīdzību. Reizēm, kad kādu informāciju nevarēju atrast, prasīju dēlam, viņš to mācēja ļoti ātri sameklēt, palīdzēja darbu noformatēt.

Un tā 12. februārī saņēmu bakalaura diplomu. Mācības bija ļoti interesantas, ļoti patika. Turklāt studiju laika darbus rakstīju par tām mērķgrupām, kas mani interesē, bakalaura darbam visi materiāli faktiski jau bija, pēdējā gadā tikai vajadzēja visu salikt kopā. Noteikti ir vērts mācīties, pati jūtu, ka esmu gan komunikablāka, gan vieglāk rakstīt arī lēmumus, kas ir sociālā darbinieka ikdienas sastāvdaļa. Bija lekcijas, ko labprāt noklausītos vēlreiz un vēlreiz. Visi pasniedzēji bija lieliski.

-Viens no darbiem, ko darāt, ir tā sauktā kartēšana, proti, apmeklējat vientuļos seniorus, lai saprastu, kā viņi dzīvo, vai nav nepieciešama kāda palīdzība. Kādi ir pirmie iespaidi?

-Ir ļoti vērtīgi iepazīt seniorus, arī viņiem tā ir iespēja iepazīties ar sociālā dienesta darbiniekiem – kas mēs esam, kā varam palīdzēt. Man šķiet, bijušas tikai divas mājas, kur cilvēki neatsaucās sarunai.

Biju rēķinājusies, ka attieksme būs noraidošāka, bet visur ir atsaucīgi, tikai pirmā reakcija ir satraukums, ka ieradies sociālais dienests, cilvēks nesaprot, kas noticis. Bet mēs izskaidrojam, ka tikai aprunājamies, gribam būt atbalsts. Tad jau ne tikai atbild uz jautājumiem, bet vēlas arī pacienāt, parunāties.

Ir arī situācijas, kurās uzreiz redzam, ka ir visi nosacījumi, lai seniors saņemtu sociālā dienesta palīdzību vai pakalpojumu. Bija cilvēki, kas nezināja, ka noteiktos gadījumos var izmantot transporta pakalpojumu. Ir, protams, jauki, ka kaimiņi var palīdzēt un aizvest, bet ne vienmēr viņi to var izdarīt. Ja redzam, ka kādam varētu pienākties trūcīgā statuss, aicinām pieteikties. Seniori ir ļoti pieticīgi, viņi vērtē, ka visa pietiek un neko vairāk nevajag. Tomēr iespējams, ka varam kā palīdzēt. Pastāstām arī par aprūpes mājās pakalpojumu, lai cilvēks ir gan aprūpēts, gan nav tik vientulīgi. Seniors zina, ka pie viņa regulāri atbrauks, zina, ka par viņu piedomā. Tas ir svarīgi.

-Vientulība seniora gados ir diezgan raksturīga?

-Jā. Dažkārt, kad viņiem šķiet, ka nekādu palīdzību nevajag, es iedrošinu. Kad aprunājamies, tad jau cilvēks padalās, ka vajadzētu maizīti atvest. Dažs gan ir iemācījies maizīti atvest vairākām nedēļām. Piemēram, ir seniore, kura sapērk pārtiku trim mēnešiem.

-Kas ir biežākie iemesli, kāpēc senioram vajag sociālā darbinieka palīdzību?

-Bieži veselība vairs nav tik laba, lai par sevi parūpētos. Ne vienmēr vecajam cilvēkam ir vajadzīga vieta pansionātā. Ja vajag tikai nedaudz piepalīdzēt veselības uzturēšanā, sevis aprūpē, tad nodrošinām aprūpi mājās. Vientuļajiem ir svarīgi parunāties. Dažkārt seniors zvana un saka – es jau tikai parunāties. Bet, ja būs laiciņš, es iebraukšu pie viņa, mēs parunāsimies un pie reizes pārliecināšos, ka viss ir kārtībā.

Nupat biju pie seniores, jo saņēmām ziņu, ka tante mājās ir viena pati un viņai nav, ko ēst. Aizbraucu, iekritu nostalģiskās atmiņās, jo viņa bija tieši tāda, kā manas vecmammas māsa – 80 gadi, bet ar visu pati tiek galā, tikai tajā mirklī ir bijusi krīzīte, jo ceļi slikti, neviens nekur nebrauc un nekur nevar aizvest. Bet seniore patīkama, smaidīga, priecīga, ka esam iebraukuši.

Visvairāk uz pansionātu negrib pārcelties, kaut ir veselības problēmas, seniori, kam ir sunītis vai kaķītis. Tas ir viņa tuvākais, draugs. Tikai tad, ja dzīvnieks aiziet mūžības ceļos, sāk domāt par sevi.

-Tas noteikti ir saistīts ar nepieciešamību justies vajadzīgiem.

-Jā, noteikti. Suns ir tas, kura dēļ cilvēks pieceļas, kura dēļ iziet ārā, kaut vai piecus soļus pastaigā. Ir seniores, kurām ir daudz kaķu. Apkārtējie par to baras, bet kaķi viņu tur pie dzīvības. Un, ja kāds kaķītis pieklīst, cilvēks to patur, tā beigās ir desmit divpadsmit kaķi, ar kuriem pat grūti tikt galā, bet skaidrs, ka prom nevienu nedzen.

-Vai tomēr ar dažiem grūti atrast kopīgu valodu?

-Ir arī dusmīgie un neapmierinātie, bet mēs jau arī nezinām, kādi būsim vecumdienās. Mēs nevaram zināt, kāpēc cilvēks ir nīgrs. Bet vienmēr cenšos izrunāt – ja negrib uz pansionātu, tad varam nodrošināt aprūpi mājās. Ja negrib, lai nāk svešs cilvēks, meklējam senioram pazīstamu, kas atnes pārtiku. Un parasti mēs līdz kādam risinājumam nonākam.

-Vai dažkārt ir jāiedrošina seniors, ka labāk tomēr būs pansionātā?

-Jā. Bija kundzīte, kura nevēlējās doties uz pansionātu, bet sapratām, ka viņai tik strauji pasliktinās veselība, ka nevar palikt mājās viena. Tad iznākums būtu sliktāks, var gadīties sajaukt medikamentus, aizmirst iedzert zāles vai iedzert tās atkārtoti.

Bet arī tie, kuri bijuši pret pansionātu, ar laiku iejūtas un ir priecīgi. Nesen viena seniore, kura uzturas Piebalgas pansionātā, zvanīja un teica, ka beidzot ir pieradusi. Sākumā bija grūti iejusties, jo pieradusi dzīvot viena un savu ritmu noteikt pati. Viņa gan tomēr domā, ka varētu ar laiku atgriezties mājās.

-Vai cilvēkam, kas nonācis pansionātā, ir iespēja atkal atgriezties mājās?

-Ja uzlabojas veselība un cilvēks spēj pats ar aprūpes mājās palīdzību tikt galā ar sadzīvi, tad jā. Gadās, seniors jūtas tik slikti, ka mājās tikai guļ un neko nedara, bet sociālās aprūpes iestādē viņam ir jāizkustas, jāvingro, viņu motivē iesaistīties aktivitātēs, un viņam patiešām kļūst labāk.

Bet ir arī ļoti apņēmīgi cilvēki, vēl mājās dzīvojot. Pirmā sieviete, ko es aprūpēju, atgriezās no slimnīcas, ārsts teica, ka viņa nekad vairs nestaigās. Bet sieviete bija apņēmīga un atsāka staigāt. Jā, viņa nevar nokāpt pa kāpnēm, tāpēc nevar iziet ārā, bet var iziet uz balkona.

-Jūsu redzslokā ir arī cilvēki ar alkohola atkarību, vai tā ir liela problēma vai atsevišķi gadījumi?

-Bezdarbs laukos ir ļoti liela problēma, jo trūkst transporta. Nevar piedāvāt strādāt ne Cēsīs, ne citur, jo reāli nevar izbraukāt. Bet laukos bieži ir gadījuma darbi vai iespējams izmantot pagaidu algotos darbus, kas arī ir labs atspēriens. Un strādājot var uzzināt, kur vēl kādam ir vajadzīgas palīdzīgas rokas, kur piestrādājot var nopelnīt malku vai silto maltīti reizi dienā. Laukos jau nav zupas virtuves, kur reizi dienā paēst siltu ēdienu. Ir prieks par katru cilvēku, kuram izdodas atrast darbu – kaut vai kādā saim­niecībā, pie zemniekiem.

Alkohola atkarība, man šķiet, ir ne tikai Latvijas, bet pasaules problēma. Ar šiem cilvēkiem tiekamies un runājam, motivējam, piedāvājam iziet atbalsta programmas, atrodam to niansi, lai cilvēks gribētu mainīt situāciju. Tomēr visbiežāk palīdzēt var tikai tad, kad cilvēks ir nonācis viszemākajā punktā un saprot, ka kaut kas ir jāmaina. Protams, vienmēr prieks redzēt kādas pārmaiņas. Tā pie vienas sievietes sāk biežāk braukt meita, tātad arī meita redz pārmaiņas.

-Vai sociālais darbs šķiet grūts?

-Es vēl esmu jaunais sociālais darbinieks, man vēl jūra līdz ceļiem. Man vēl neliekas, ka kaut kas ir grūti. Protams, ir dienas, kad ir bijuši sarežģītāki klienti. Es teiktu, ka sociālo darbu nevar strādāt, ja tas nepatīk, ja nepatīk cilvēki, ja nav vēlmes palīdzēt. Tad arī nebūs slikto atsauksmju par mums.

Ja iesi no sirds, ar prieku darīsi, tad nebūs grūti, un tā pamazām izskaudīsim, ka sociālais dienests ir kaut kas slikts. Sociālais dienests nav slikts, mēs patiešām gribam palīdzēt, nevis nosodīt. Katram cilvēkam patīk dzīvot tā, kā viņam patīk. Mēs varam iedot kādu padomu, palīdzēt apgūt kādas prasmes, bet noteikti nedzīvojam viņa vietā. Man patika doma, ko reiz lasīju – ārzemēs bezpajumtniekam prasīja, kāpēc viņš nelūdz palīdzību, neatrod dzīvesvietu. Un viņš atbildēja, ka ir visbrīvākais no visiem, viņš var dzīvot savu dzīvi, kā vēlas. Cilvēki nereti rada standartus, kā ir pareizi dzīvot. Bet nav tāda pareizi, katram ir pašam sava dzīve, un man šķiet – tā arī jādzīvo.

Man ļoti patīk mans darbs, es ļoti priecājos, ka pieņēmu piedāvājumu strādāt ar pilngadīgajiem, turklāt tieši laukos, jo pati esmu dzimusi un augusi laukos.

-Ko jums patīk darīt ārpus darba?

-Man ir suņuks, ar kuru dodos garās pastaigās, tas palīdz attīrīt prātu. Ļoti patīk meži, pļavas, plašums, brīvība, tas ļoti uzlādē. Tāpat prātu palīdz attīrīt mazbērni. Kad viņi brīvdienās atbrauc, es par darbu vispār nedomāju, esmu laimīga būt ar viņiem. Man patīk lasīt, pārsvarā kriminālromānus, arī skatīties kriminālfilmas. Un vēl man patīk šūt.