Mirdza Kerliņa par pasakām un īso laiku

Rudens starp gadalaikiem iedalīts ražas vākšanai un pārdomām. Dzejniece, rakstniece Mirdza Kerliņa lasītājiem tikko nodevusi grāmatu “Pasaku karuselis lieliem un maziem bērniem”.

Savā lauku mājā Drabešu pagastā steidz rudens sakopšanas darbus, priecājas par rudenīgo ainavu un domās vērtē sevi un pasauli apkārt. Saruna par literatūru un dzīvi, paveikto un sapņoto.

-Pasakas  lieliem un maziem – katrs meklē ko sev.

-Gribu mudināt vērīgāk ieskatīties un izzināt pasauli, kurā dzīvojam. Padomāt, kāda ir mūsu attieksme pret norisēm, sakarībām dabā, just empātiju, izturēties ar pietāti pret visu dzīvo, uzlūkot dzīvību kā brīnumu. Ikvienam ir jāmācās labestība un jāsaudzē kā simtgadīgs ozols, tā mazs kukainītis. Pasakas bērnos rosina fantāziju, attīsta iztēli un pārliecina par labā uzvaru. Pasakām taču vienmēr ir laimīgas beigas. Ļoti gribētos, ka, lasot pasakas, jaunajam lasītājam rastos vēlēšanās paņemt rokās vēl kādu grāmatu, ticot, ka būs kāds brīnums, ko atklāt.

Lielie bērni, pieaugušie, pasaku tēlos atpazīs cilvēkiem raksturīgas īpašības, pārdzīvotu prieku, sāpes, vilšanos, draudzību, skaudību, sirds gudrību vai muļķību.    

-“Laimes krekls”, “Centīgā ķemme”, “Grūtās draudzības diena”,    “Tince jautājuma zīme”, “Jautrīte izsaukuma zīme” -  ir tikai dažu pasaku nosaukumi. Katrā kāda gudrība, kuru vērts saprast, atcerēties.

-Krekli skapī sāk lielīties, kādās zemēs kurš bijis, cik par katru saimnieks samaksājis. Beigās sāk kārtīgi ķildoties, dīdīties. Stūrītī uz pakaramā klusi karājas paplucis flaneļa rūtainītis, kurš tikai klausās. Viņš gan piebilst, ka arī viņam ir kāds noslēpums, bet pārējie apsauc, ka tādam plukatam nevar būt noslēpuma. Saimnieks pārnāk mājās, visi apklust. Viņš paņem, kā pats saka,    savu laimes kreklu – nodilušo flanelīti, bet pārējie smalkie paliek skapī.    Laimes krekls – vecs, novalkāts, nevis tie dārgie, krāsainie, puķainie. Bērns pasakā saprot ko savu, pieaugušais ko citu. Es gribu atgādināt, ka tas, kurš nelec acīs, nelielās, nav lepnības pilns, ir cienījamāks. Bet dzīvē jau tā nenotiek.

-Lepnības, augstprātības, pašpārliecības sabiedrībā ir daudz?

-Tā diemžēl ir. Grāmatā šīs īpašības nolieku pie vietas. Dzīvē ko mainīt var tikai kāds pārbaudījums, bet sev jau tos neuzliek. Ir, kad šiem lepnajiem, augstprātīgajiem dzīvē ļoti labi klājas, bet ticu, ka    alga vienalga kādreiz būs jāsaņem. Šis laiks ir diezgan murgains. Vērtības ir  apgrieztas. Valda patērēšana, vajag aizvien vairāk naudas, līdzi nāk paviršība, neieklausīšanās. Paviršība ir tā, kas mani visvairāk kaitina un nomāc. Bieži paviršība jau robežojas ar nepieklājību.    

-Ko darīt?

-Politiķis teiktu: “Labs jautājums.” Man atbildes nav. Sabied­rības vairākums ir patērētāji, un līdzās viņiem tie, kuri palīdz citiem, kuriem būtiski, kas notiek apkārt, kuri nespēj būt vienaldzīgi. Viņi uztur līdzsvaru.

-Daudzus gadus labklājība ir teju katra sapnis.

-Esam par daudz apkrāvušies ar visu.    Man ir dzejolis, ka grīļojas pasaules ēka. Manī nav optimisma. Sabiedrību sašķēla kovids, tad Ukraina, Tramps. Ne­varu droši runāt, nezinot, vai neaizvainošu sarunas biedru.

-Kā šajā laikā jūtas radošs cilvēks? Ķeras klāt pasakām?

-Kad sākās karš Ukrainā, sapratu, ka dzeju nespēju rakstīt. Kad televīzijā rādīja, kas tur notiek, tas dzejoļos bija jāizraud. Apmulsums – acis redz, bet prāts nesaprot. Ja rakstu dzejoļus, tajos nav prieka. Ja tādu par daudz, jāpiebremzē. Tos arī nerādu. Jāatrod kas stiprs un gaišs, bet laiks    dara savu, tas nomāc. Mana paaudze jau daudz piedzīvojusi – labu un ne tik skaistu -, bet jaunā paaudze, kā tai palīdzēt? Vienīgi lūgt Dievu, ziedot. Ko var cilvēks iesākt pret necilvēku? Ne jau samierināties.

-Dzejniekam, rakstniekam vajag lasītāju, kuram ir savas laikam atbilstošas vajadzības.     

-Drūmajos padomju laikos, kad sāku rakstīt dzeju, caur puķēm varēja ļoti daudz pateikt.  Doma bija jānoslēpj, bet savējie    meklēja un saprata. Ja tika pateikts kaut kas atklātāks, strādāja cenzūra. Pēc Atmodas arī bija grūti rakstīt, caur puķēm nebija jāizsakās, bet runāt tieši bija jāmācās. Tad no dzejas uz kādu laiku atteicos, veidoju dekoratīvus taureņus, nedzejoju.

-Vai var teikt, ka esat no dzejnieku vecākās paaudzes? Katra nākamā nāk ar savu.

-Tā ir.  Man jauno dzejā trūkst asociāciju. Dzejā ir jābūt tēlainībai, domai. Ar draugiem runājām, ka grūti atrast kādu jaunā autora rakstīto, kas aizķertu. Varbūt nesaprotam.    

-Bet savulaik arī Āriju Elksni kolēģi nepieņēma , taču lasītāji tvēra katru viņas rindu.

-Protams, katra paaudze ienāk ar ko savu. Savulaik mēs, jaunie, vecos aprunājām, ka viņi neprot rakstīt. Reizēm ne jau pozitīvi tika teikts – tas jau sieviešu romāns. Tagad rakstnieku un dzejnieku vairākums ir sievietes.

-Vai arī kādreiz pazīstamu dzejnieku, rakstnieku pieminekļu nojaukšana, viņu vārdos nosaukto ielu nosaukumu maiņa arī nav saistīta ar paaudžu dažādu izpratni, attieksmi.

-Ja vadoni ieceļ Dieva vietā, tas ir viens, saprātīgam cilvēkam nepieņemams. Ir pieminekļi, ielu nosaukumi, kas mūsu laikā un sabiedrībā neiederas. Ja pagodini to, kurš devis sabiedrībai – tas ir kas cits.    A.Sakse, A.Upīts, L.Paegle – viņi ir mūsu kultūras sastāvdaļa. Var pie pieminekļa pielikt informāciju, kāds A.Upīts bija komunists un kāds bija rakstnieks. Kā var iedomāties ķerties klāt mākslinieka radītam darbam un to pārveidot!    Kurš šodien var uzrakstīt tādu “Zaļo zemi”, vai aizmirsīsim A.Sakses “Pasakas par ziediem”? Ejam grāvī.

Kas bijis, lai paliek kā vēstures fakts. Svītrot ko no kultūras ir kas vairāk nekā muļķība. Tā ir necieņa pret sevi. Tiem, kam piemineklis celts, jau ir vienalga.

-Ko tagad, rudenī, rakstāt?

-Pa kādam dzejolim. Ir dārzs, ap māju daudz lielu koku, lapas nespēju savākt. Draudzene dzejniece Anda Līce vairākkārt atgādinājusi, ka man jāsavāc visi uzrakstītie dzejoļi.    Datorā ir tāds haoss, vienam dzejolim trīs varianti. Kad sāku pārlasīt, gribas kaut ko pamainīt. Bet vajadzētu sakārtot visu uzrakstīto.

-Tagad arī tikšanās ar lasītājiem.

-Ir patīkami no nepazīstamiem dzirdēt, ka pasakas patikušas. Ja aicina, labprāt tiekos. Jūtu, ka laiks, šķiet, kļūst aizvien īsāks. Kādreiz lasīju pētījumu par saspiesto, garo laiku un īso laiku. Jūtu, ka tas kļuvis īss – te pirmdiena, te sestdiena, te rīts, te jau vakars. Un tā saka daudzi. Agrāk teicām – laiks velkas, garš laiks. Bībelē teikts, ka pēdējās dienās Dievs saīsinās laiku. Domā, ko gribi. Tas ir tā dīvaini.    

-Bet saīsinātajā laikā var izdarīt tikpat un vairāk.

-Palīgā nāk tehnoloģijas. Vairs ar roku nav jāraksta, nav jāpārraksta, labo uzreiz datorā, ir mobilie telefoni, visiem var piezvanīt, ir auto, internets. No mākslīgā    intelekta gan maz saprotu. Rado­šiem cilvēkiem tas var sagādāt izaicinājumus. Gribētos kaut ko pamācīties, bet no saviem laukiem netieku uz kādām nodarbībām. Mākslīgais intelekts mani biedē, jo to var izmantot arī    negodīgi, pasauli var sagriezt kājām gaisā. Labais, ja nonāk sliktās rokās, var radīt briesmu lietas. Tāpat kā ar viltus ziņām. Dzīvojam bīstamā laikā, šodien kaimiņos ne tikai šauj cilvēkus, bet arī vada daudzu prātus.

-Kas nodarbina pašas prātu?

-Tas, kas notiek apkārt. Sevi apēdam ar angļu valodu. Un tā skolu vaina, jo latviešu valoda ir jāiemāca. Latviešu bērni sarunā uzreiz neatrod latviskus vārdus, saka angliski. Valodā nelatviskas teikumu konstrukcijas.    Bijuši vācu un krievu laiki, kad pārvāciskojāmies, pārkrievojāmies, bet spējām valodu saglabāt. Tas jāizdara arī šodien, nākamajām paaudzēm. Saka, latvieši esot pelēcīgi, bet kādi ir tautastērpu brunči, ņieburi, vainagi! Kas ir iekodēts Lielvārdes jostā? Vai tie ir tikai ornamenti skaistumam?  Esmu laimīga, ka pazīstu daudzus gaišus un stiprus cilvēkus. Viņi izgaisina tumšās domas, šaubas. Katram dots savs laiks, tas jāpiepilda.