Melnkalne – zeme, kur satikt dabas un cilvēku radītus brīnumus

Cēsnieks Aivars Zāģers jaunībā izgājis daudzas tūrisma takas Eirāzijas austrumos. Tagad alpīnistu takās nedodas, taču kalni joprojām vilina. Nesen kopā ar kalnu turiādu biedriem izbaudīta kalnu zeme Melnkalne.

Pēc ceļojuma Aivars sev atzinis, ka diez vai Melnkalnē būtu iespējams iekarot kalnus tādā veidā kā jaunībā. Kalni atstāja pārāk “nepieradinātu”, skarbu iespaidu.

Zivtiņas ārstē nobrāzumus

Braucot uz Melnkalni, dienvidiem, viena no vēlmēm bija iespējamos veidos izbaudīt arī Adrijas jūru, gan peldēties, gan braukt ar kuģīti, gan skatu uz jūru sapludināt ar pilsētas ainavu. Aivars stāsta: “Pirmie iespaidi, iebrienot Adrijas jūrā, nebija patīkami un pārsteidza. Kaut kas sāpīgi iedzēla. Ko darīt? Skriet ārā vai doties dziļāk peldēt. Kāds vietējais, redzot manu pārsteigumu, nāca talkā ar paskaidrojumu, ka zivtiņas, kas nemanāmi piepeld un dzeļ, nav indīgas. Ja tās sajūt līdz galam nesadzijušus nobrāzumus, cenšas tos apstrādāt. Bet es tieši pirms brauciena biju orientēšanās sacensībās Latvijā, kur saskrāpēju kājas.”

Interesants bija ceļojums ar kuģīti līdz mākslīgai salai, kas bija radīta no nogrimušu kuģu vrakiem. Agrāk jūrnieki pie salas vienmēr piestāja, pirms brauca tālākos ūdeņos. Uz mākslīgo salu arī mūsdienās jūrnieki dodas sev izlūgties labvēlību.

Sliežu ceļš pa kalna kori un Eiropā augstākais tilts

Braucot pa Melnkalni ar autobusu, mainījās gan skati uz jūru, gan kalniem. Ceļotājs stāsta: “Reiz, paceļot galvu uz augšu, ieraudzīju, ka pa kalna virsotni ved dzelzceļa līnija , varēja redzēt vagonus, kas pēc brītiņa pazuda un tad atkal parādījās. Tas bija neparasti, jo Cēsīs taču vilcieni pēc iespējas tuvāk zemei,” pajoko Aivars. Vēlāk viņš uzzinājis, ka sliedes, kas ved pa kalna kori, nav simtprocentīgi drošs ceļš, reiz kādā ļoti spēcīgā vētrā vilciens gāzies no kalna.

Melnkalnes kalnos iespējams vērot arī pasaules dabas rekordus. Taras upes kanjons nav tik garš kā Kolorado upes kanjons Amerikā, bet ir otrais dziļākais pasaulē. “Kad stāvēju pie šī dabas varenuma, iespaids bija fantastisks, bet diemžēl fotogrāfijā to īsti parādīt nevarēju, attēlā iespaids nav tāds kā dabā,” bilst Aivars. Netālu no kanjona atrodas īsts inženiertehnikas brīnums – ļoti augsts tilts. Otrajā pasaules karā tiltu saspridzināja, pēc kara to atjaunoja.

Kalnu izjūtas varēja noķert, braucot uz slaveno Kotoras līci, lielāko Dienvideiropas fjordu, kas dziļi iesniedzas sauszemē. Tas bija izrobots stāvām un ļoti augstām klintīm. Kalnu serpentīni bija pat varenāki nekā slavenajā Troļļu ceļā Norvēģijā. Aivars dalās: “Vietām kalnos, lai autobuss izgrieztos ceļa līkumā, tam bija jāpabrauc uz priekšu, tad jāpadod atpakaļ, tikai tā varēja izbraukt līkumu.”

Kalnu klintīm īpaša maģija, to formu daudzveidība ir bezgalīga. Vietām kāds milzu spēks tās bija locījis un burzījis, līdz slāņus pret slāņiem salicis trīsstūra formā. Īpaša pasaule pavērās pazemē- Lipkas alā. “Staigājot likās, ka esmu kādas pasaku valstības noburtā mežā,’’ bilst Aivars. Stalagmīti sniedzās pretī stalaktītiem, dažviet nesaskaroties, bet citviet saauguši kopā, izveidojot milzu kolonas. Romantisko iespaidu papildināja lukturīšu krāsainās gaismas.

Mauzolejs kalna virsotnē

Aivars dalās unikālās izjūtās: “Mani pārsteidza, kā cilvēki augstu kalnos varēja uzcelt Ņegoša mauzoleju. Tautai bija ļoti jāmīl savs valdnieks un dzejnieks, ja pēc nāves viņam radīja mauzoleju kalna virsotnē. 19.gadsimta dzejnieks joprojām melnkalniešiem ir nacionālās neatkarības simbols. Kādā brīdī, staigājot ap mauzoleju, atradāmies virs mākoņiem. Dzejnieka mūža māja, vārda tiešajā nozīmē, atradās debesīs.” Lai uzkāptu 1660 metrus augstajā kalnā, tūristiem jākāpj pa tunelī ierīkotām kāpnēm, bet līdz tām jābrauc pa sarežģītu serpentīnu ceļu. Aivars rāda šīs vietas fotogrāfijas, sakot: “Fotogra­fēju daudz, kadrēju, griezu ārā pa gabaliņam, lai beidzot dabūtu īsto kalnu sajūtas bildi.” Fotogrāfija kā Rēriha glezna- tālē mazliet zilā miglā tītas, zilas kalnu grēdas.

Ostrogas klosteris ir trešā apmeklētākā kristiešu svētvieta, ko 17. gadsimtā nodibināja metropolīts Vasiljs. Viņa veiktie darbi uzskatāmi kā brīnumaini. Pats klosteris ir cilvēku radīts brīnums, izcirsts augstu kalnos. Tā fasāde kā balts arhitektūras šedevrs izceļas uz kalnu fona. Aivars dalās pārdomās: “Man likās, ka uz svētvietu vajag doties kājām, bet pārsteidza, ka uz turieni gandrīz visi brauc ar automašīnām. Bija pat sastrēgumi. Mūsu miermīlīgais šoferis pacietīgi gaidīja, līdz radīsies iespēja pabraukt mazliet uz priekšu.” Klosterī varēja izsūdzēt grēkus priesterim un saņemt svētību, uz to bija pat jāgaida rindā. Bija arī iespēja dabūt svēto ūdeni, pieejamas naktsmājas, tās piedāvāja 18. gadsimtā celtā klostera ēkā.

Sākās ar orientēšanos

Kad Aivars astoņdesmitajos gados pārcēlās uz dzīvi Cēsīs, sāka strādāt autotransporta uzņēmumā CATA, vajadzēja rast sev arī jēgpilnu atpūtu. Aivars atceras: “Sāku nodarboties ar orientēšanos. Bija piedāvājums tikties ar cēsniekiem, kas veidoja kalnā kāpēju grupu. Pirmajā ziemā veicām slēpojumu Cēsis – Līgatne. 1984. gadā biju Kaukāzā. Tā bija nopietna lieta – aprīkojumā bija kalnu zābaki, ķivere, ledus cirtnis, virve, teltis un vēl daudzas kalnos nepieciešamas lietas. Iekarojām vairākas pārejas un, protams, ledāju.” Iešana, neizbēgama krišana un biedru glābšana, kad tie slīd pa nogāzi, notika gan pa ceļiem, gan akmeņu krāvumiem, gan ledāju. Spēki reizēm līdz pašam izsīkumam, saka Aivars un arī pajoko: “Reiz, kad spēki galā, kāpjot kalnā, parādījās govju bariņš, kas raiti kāpa kalnā, govis uzdeva ritmu, un mūsu solis kļuva ņiprāks.”

Jau pēc dažiem gadiem Aivars piedalījās kalnu turiādē Altaja kalnos. Lai nokļūtu pie Beluhas kalna, kur sākās pārgājiens, ar kravas mašīnu GAZ66 jānobrauc 500 km. Aivars atceras: “Bedres uz ceļa, ko varētu nosaukt arī par neceļu, bija tik iespaidīgas, ka šķita- iekšējie orgāni sakratīsies vienā mudžeklī. “Labsajūtas” komplektu papildināja mežonīgie putekļi, caur kuriem viens otra vaibstus varējām tikai nojaust.”

Aivars Zāģers atzīst, ka kalnos piedzīvotais ļoti satuvina, rodas ciešas draudzības, kas turpinās visu dzīvi.