“Ziemā vakaros brīvs laiks, tad var darīt to, kas patīk,” saka inesiete Sandra Jermacāne. Var teikt – viņas vaļasprieks ir aizvien iemācīties ko jaunu. “Man patīk rokdarbi. Pagasta sieviešu klubiņā apgūstam jaunas tehnikas. Internetā var daudz uzzināt. Šķiet, Latvijā sākusies rokdarbu atdzimšana. Internetā ir domubiedru kopas, daudzi dalās padomos, ieliek citu apskatei savus darbus. Gribu iemācīties čuņčiņtehnikā izgatavot šalles. Šī tehnika vēl nav populāra, tajā no dzijām, diegiem, mežģīnēm tiek veidots audums,” stāsta Sandra. Adīšana, šūšana, tapošana, dekupāža, papīra pušķu gatavošana, filcēšana, pērļošana, tamborēšana, trijstūra lakata aušana uz kartona – to visu Sandra dara brīvajā laikā. “Parasti cilvēki aizraujas ar kaut ko vienu, man gribas iemācīties to, ko vēl neprotu,” atzīst inesiete un piebilst, ka vēl viņai patīk fotografēt. Īpaši tik skaisto un neatkārtojamo Piebalgas dabu un savus kaķus, kuru bildes krājas albumā. “Labprāt braucu uz tautskolas nodarbībām Jaunpiebalgā. Tur mācījos foto kursos, zīmēt mandalas, pagasta sieviešu klubiņā aicinām cilvēkus, kuri ko prot, mācāmies. Dzīve jau viss noder,” saka Sandra.
Viņas teikto var labi redzēt dzīvoklī, arī frizētavā, kur Sandra strādā. Dekupāžas tehnikā pierasts redzēt atdzīvinātus puķu podus, izskaistinātas sveces, Sandra šo prasmi izmanto, lai veidotu krāsaināku interjeru, vidi, kurā dzīvo un strādā. “Var arī teikt, ka mans hobijs ir remonts. Gribas taču kaut ko pamainīt,” smaidot saka Sandra. Tā virtuves dzeltenajos griestos kādudien salidoja krāsaini tauriņi. Darba vietā frizētavā grīda ir raiba. Uzturoties šajās telpās, kļūst priecīgāks prāts, jo, šķiet, te kāds draiskojies, un par viņa darbošanos gribas pasmaidīt. “Tas, ko māki, vienmēr noder. Man mājās ir filcētas čības. Dēlam noadīju cepuri ar ausīm slēpošanai. Arī draugiem ļoti iepatikās, lūdza, lai noadu arī viņiem.
Jauniešiem šoziem modē garas melnbaltas šalles, lai pasargātos no aukstuma, dēls priecīgs, ka viņam tāda, kā nevienam. Meitenēm ir dažādas rotas, bet arī puikas kaut ko grib. No pērlītēm tamborēju rokas sprādzītes ar interneta smaidīgo sejiņu. Viņiem patīk,” domās dalās Sandra un piebilst, ka viņai vienmēr, kad jāiet ciemos, pie rokas ir kāda neatkārtojama dāvana. Vai gan kā dekors telpā skaisti neizskatās papīra pušķis, vai pērļu kaklarota nav mākslas darbs tāpat kā smalkā šalle? Ja ir vēlēšanās, pacietība, prasme un prieks to darīt, tad var radīt brīnumus. “Brīnumi ir visapkārt. Šī ziema ir pārsteidzoša. Tik skaista. Pēc ilgāka laika atkal slēpoju. Izbaudu ziemu,” bilst Sandra Jermacāne. Sarmīte Feldmane
Komentāri