Jaunpiebaldzēni šoruden pabija Ukrainā. Viņu vidū arī Gatis Brencis un Egils Johansons. Par spīti nepastāvīgajiem, rudenīgajiem laikapstākļiem viņi atbraukuši mājās ar raibiem piedzīvojumu stāstiem. Jaunpiebaldzēni stāsta, ka pirmajā ekskursijas dienā iepazinuši Ļvovu, pilsētu, kuru nereti dēvē par Ukrainas Parīzi. Viņi atsauc atmiņā daudzveidīgo arhitektūru, rudenīgo lapu ietērpu parkā. Gatis Ukrainā bijis pirmoreiz, bet Egils teic, ka pirms daudziem gadiem tur viesojies, taču prātā palikusi vien Operas ēka.
“Man patīk ceļot, daudz braucu ar motociklu. Gribēju tādā veidā iepazīt arī Ukrainu, taču braucienu ar autobusu arī ne mirkli nenožēloju,” papildina G.Brencis, kurš saka, ka uz Ukrainu ir vērts aizbraukt vien tādēļ, lai pabūtu vidē, kāda pirms gadiem piecpadsmit bija Latvijā. Tur arī daudzām precēm cenas esot zemākas, tāpēc uz mājām tiek atvesti ne tikai suvenīri.
Ukraiņi bijuši ļoti viesmīlīgi. Viesnīcā netālu no Ļvovas, kurā pārlaiduši pirmo nakti Ukrainā, bijis īpašs pārsteigums. Īpašnieks, bārā kopā ar viesiem malkojot vīnu, noskaidrojis, ka ciemiņi ir latvieši, stāstījis, ka viņš karadienestu aizvadījis Latvijā un ar latviešiem viņam saistās vislabākās atmiņas. Tā vārdu pa vārdam, un vakarā tika sarīkota arī diskotēka ar lielu jautrību.
Piedzīvojumi Aluštā Kad ekskursanti no Ļvovas devušies dienvidu virzienā, gar ceļa malām kilometriem bijuši nobrūnējuši, vēl nenovākti kukurūzas un saulespuķu lauki. Kā saka Egils, tur ir bezgalīgi lauki. Viņš spriež, ka saulespuķu plantācijas paredzētas sēklām un eļļai, bet kukurūza miltiem.
No Aluštas latviešiem prātā palikusi iespēja kopā ar vietējiem zvejniekiem doties zvejā un ļoti sātīgās brokastis. Galdā tiek likta biezputra, sacepums, gaļas mērce, olas, desa, siers, vistas gaļa, zivs, dažādu veidu salāti, tēja, kafija. Līdzīgs ēdiens sagaida arī vakariņās. Ukraiņu maize latvietim gan pārāk sausa, arī kafija tāda pliekana, bet viss pārējais bijis labi baudāms.
Kūrortpilsētā Aluštā, kas atrodas pie Melnās jūras, tūrisma sezona jau bija gandrīz beigusies, atrakciju parks izrādījās gana kluss, garlaikojas suvenīru un vīna tirgotāji, arī kafejnīcu lielākā daļa slēgta. Šķiet, latvieši tur bijuši vieni no pēdējiem atpūtniekiem. Obligāta ceļojuma sastāvdaļa ir jūras, liedaga vērošana. Skats esot fantastisks – zilā jūra un ar tumšiem akmentiņiem klāta pludmale. Dažs gan vēl mēģinājis sauļoties un iebrist ūdenī.
Mazpilsētas burvība Tālāk ceļojums turpinājies mazpilsētiņā jeb ciemā Lučistoje. Pilsētiņa tukša, divas govis mierīgi atgūlušās ielas malā, laiski gremo un ignorē garām braucošos auto. Interesants jaunpiebaldzēniem šķitis pārgājiens pa Spoku (Priviģeņij) ieleju Demerdži kalna pakājē. Tur esot diezgan trūcīga augu valsts, varot redzēt pa kādam dzeloņainam krūmam, kokam. Pārsteigumu izraisa tas, ka no kokiem zemē sakrituši valrieksti un mandeles. Protams, tās lasītas kā suvenīri.
Kā Egilam, tā Gatim paliks atmiņā Demerdži kalna dīvainie veidojumi, kas atgādina putnus un citus radījumus. Redzēta vieta, kur notikusi kinofilmas „Kaukāza gūstekne” uzņemšana. Pa akmeņainu taku, kas reizēm ir lēzena, brīžiem stāvāka, viņi pietuvojušies vertikālajiem klints bluķiem. Tur redzams lielais akmens, uz kura var dejot tvistu, tur arī – lielā koka stakle un ala, kur Ņinu (aktrisi Natāliju Varleju) – sportsmenku, komsomolku un prosto krasavicu (sportisti, komjaunieti un vienkārši skaistuli) – vieni tvarstīja, citi glāba.
Vēsturiskas vietas Lietainā rudens dienā tūristu autobuss turpinājis ceļu gar augsto Melnās jūras krastu. Skatam pavērusies Gurzufa, Ņikitinas botāniskais dārzs, Masandra, Jalta, Livādijas pils, Alupka, arī Forosa, kur 1991.gada augustā puča laikā vasarnīcā tika turēts Gorbačovs. Balaklava. Klāt arī Sevastopole. Latvieši par galveno apskates objektu izvēlējušies panorāmu „Sevastopoles aizstāvēšana”, kas vēstī par pilsētas aizstāvju varonību, atvairot ienaidnieka galveno triecienu 1855. gadā Krimas kara laikā. ”Priekšplānā – lielgabali, lodes, ierakumi, sagrautas blindāžas, zemes uzbērumi un smilšu maisi – varen dabiski, kas fonā pāriet lielformāta gleznā, kuras autors ir Francis Rubo,”stāsta Egils. Atmiņā palikšot vērienīgā kaujas kompozīcija, arī autora nelielā formāta gleznas, kurās virtuoziem otas triepieniem attēloti matroži un citi tā laika personāži.
Viņi iegriežas arī Bahčisarajā, kas ir grezna Krimas hanu bijusī rezidence. Kā raksturo ceļotāji, tā ir austrumnieciskas arhitektūras celtne ar torņiem, kas kā noasināti zīmuļi slejas debesīs. Turklāt noskaņu vēl pastiprinājis atskaņotais mullas dziedājums. Tā savaldzināti, latvieši iegriezušies pie melnīgsnējām skaistulēm iemalkot sarkanvīnu.
Ceļā uz Jaltu autobuss apstājies pie Livādijas pils, kur 1945.gada februārī tikusies slavenā trijotne – Čērčils, Rūzvelts un Staļins. Ievērību izpelnījās arī Masandras pils. Daži ierunājušies par slavenās Masandras vīna rūpnīcas apmeklējumu un vīna degustāciju. No tā viņi atrunāti, jo tas prieks esot par dārgu. Izrādās taisnība, tie, kas tur savulaik pabijuši, šķīrušies no 160 grivnām. Vīna degustāciju autobusa šoferis kompensējis, aizvizinot ekskursantus līdz Masandras firmas veikalam, kur ekvivalents minētajai grivnu summai ir trīs pudeles konjaka.
Ekskursija tuvojusies noslēgumam. Uzzinājis, ka ekskursanti tirgū pirkuši lauru lapu saišķīšus, šoferis uz atvadām apsolījis piegādāt lauru lapas kā pateicību par kopā forši pavadītu dienu. Savu vārdu viņš turējis, nākamajā dienā pulksten astoņos no rīta visi aicināti pie auto, kas atvedis lauru lapas. “Bijām pārsteigti par izmēriem. Nevis lauru koku zariņi, bet lauru meijas, līdzīgas tām bērzu meijām, ar kādām istabas pušķojam Jāņos. Bija bažas, vai ar šo bagātību tiksim viesnīcā. Uz administratores izbrīnīto skatienu atbildēju, ka mums būs lieli svētki un jārotā telpas,” stāsta viens no ceļotājiem.
Galvaspilsētas šarms No dienvidiem atkal ceļš vedis uz Kijevu. Pa automaģistrāli pāri Perekopam, kauju vietai, kur krituši arī daudzi latviešu strēlnieki, ekskursanti brauca uz Ukrainas galvaspilsētu, kur apmeklēja tūristu iecienīto Kreščatika laukumu, kur līdzās zeltā mirdz baznīcu kupoli. Netrūka arī maksas fotosesijas ar baložiem un ukrainietēm. Piedāvājums sekojis piedāvājumam.
Kā saka jaunpiebaldzēni, šarmu Kijevai piešķir arī Dņepra. Paši drosmīgākie upes otru krastu sasniedz pa gaisu, nolaižoties ar trīsi, bet gājēji to šķērso pa tiltu.
Latvieši pamanās nonākt arī mediju redzeslokā, esot galvaspilsētā tieši tajā brīdī, kad notiek vietējās TV akcija ielās „Žizņ kak čudo” (“Dzīve kā brīnums”). ”Intervēja arī mani. Domāju, ko lai saka? Atbildu- jāpriecājas par dzīvi, par katru dienu, kuru dzīvo, par to, ka esam laimīgi, par to, ka esam,” tā E.Johansons.
Ilze Fedotova
Komentāri