Ir brīdis, kad gaisma uzvar tumsu, kad kristīgajā pasaulē piedzimst Dieva dēls.
Laiks līdz Ziemassvētkiem vienmēr bijis pārdomu laiks, un redzam, ka mūsu sabiedrībā itin veiksmīgi sadzīvo pagāniskais ar kristīgo. Latvietis var piedalīties bluķa vilkšanā saulgriežu rituālos un pēc dažām dienām doties uz baznīcu, lai priecātos par silītē dusošo Jēzu.
Šajā laikā uz sarunu aicinājām Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesoru, reliģiju pētnieku Valdi Tēraudkalnu.
– Ko nozīmē būt reliģiju pētniekam?
– Reliģiju pētniecība nedod gatavas atbildes, nesaka, kas ir pareizi, kas - ne. Reliģiju pētniecība tāpat kā teoloģija paver mūsu skatu plašāk un ļauj mums ieraudzīt, ka nav tikai viena vienīgā un pareizā atbilde. Ir daudzas atbildes, no kurām katrs individuāli varam izvēlēties savu. Es teiktu, ka reliģiju pētniecība paplašina mūsu redzesloku.
– Par ticību runā daudzi, sociologi min trīs aspektus: ticību bez piederības, piederību bez ticības un ticību kopienai.
– Ticība bez piederības raksturīga daudzviet, tostarp Latvijā, savukārt piederība bez ticības ir Skandināvijas modelis. Ja runājam par ticību kopienai, mūsdienās cilvēkiem ir svarīgi piederēt, un tas nav nekas jauns. 60.gados bīskaps Robinsons Anglijas baznīcā teica, ka jautājums mūsdienās nav par to, kā atrast taisnīgu Dievu, bet par to, kā atrast žēlsirdīgu kaimiņu. Un varbūt viens no otra nemaz nav tik ļoti šķirami, kā pirmajā brīdī liekas. Patiesībā jau robeža starp ticēt un neticēt nebūt nav tik skaidra, kā kāds varbūt domā.
– Kā, jūsuprāt, Latvijā sadzīvo pagāniskās un kristīgās tradīcijas? Kā šīs puses viena otru ietekmējušas?
– Kristietība tieši tāpēc kļuvusi par globālu reliģiju, ka tā ir, lai arī ne bez grūtībām, pratusi piemēroties dažādām kultūrām. Kristietība nav veidojusies tukšā vietā, tā ir pārņēmusi senāku reliģiju prakses un idejas, tām piešķirot jaunu saturu. Tā tas ir arī Latvijā. Piemērs tam ir tautasdziesmu melodijās un motīvos balstītas baznīcas dziesmas. Tomēr jāapzinās arī tas, ka mūsdienu pasaule ir sarežģītāka un tajā mēs nevaram runāt par vienkāršotu pretstatu pāri “pagāniskais/ kristīgais”, jo, pateicoties interneta videi un migrācijas procesiem, ceļo arī idejas. Tas pats par sevi nav nekas slikts, tomēr šajos apstākļos ir svarīgi, lai mēs būtu zinoši reliģijā, nebūtu lētticīgi un neļautos katram, kas kristietības vai citā vārdā sola pārticību un visu problēmu atrisināšanu, īpaši, ja par to tiks maksāts.
– Kā šajā iederas dievturi, kas it kā balstās uz pagānisko un ir oficiāli reģistrēta reliģiska organizācija. Viņi arī norāda, ka Dieva dzimšana Ziemassvētkos nav kristiešu jaunievedums, bet gan saistāma ar gaismas atdzimšanu Ziemas saulgriežos.
– Ziemassvētku svinēšana attīstījās pamazām, visticamākais, kristianizējot Ziemas saulgriežu svētkus. Ilgstoši kristietībā Lieldienas un Lielā piektdiena tika uzskatītas par svarīgākiem svētkiem nekā Ziemassvētki, un daudzās kultūrās vēl aizvien ir tā. Simbolika, kas saistās ar saulgriežiem, labi izsaka Ziemassvētku vēstījumu par gaismu, kas spīd tumsā. Reliģijas ietekmējas viena no otras. Dievturi, veidojoties 20. gadsimta divdesmitajos gados, ietekmējās no kristietības – piemēram, Ernesta Brastiņa sarakstītais katķisms jeb cerokslis ir kā sistematizēts dievturu ideju izklāsts. Par pašu senlatviešu reliģiju mēs taču zinām maz, mēģinājumi jaunradīt latviešu reliģiju ir relatīvi jauni un saistās ar nacionālisma veidošanos un reakciju pret vācbaltiešu kontrolēto luterānismu. Lai nu kā, reliģijām nevajadzētu apkarot vienai otru, bet arī nepiekrītot savstarpēji izturēties ar cieņu. Piemēram, man liekas apsveicami, ka dievturi ieguvuši tiesības laulāt ar juridiskām sekām. Es gan domāju, ka tādas tiesības nav privilēģija, bet būtu jādod jebkurai reliģiskai organizācijai, kura to vēlas un ir gatava ievērot valsts noteikto juridisko ietvaru laulību reģistrēšanai.
– Kas būtu tas būtiskais, par ko mums katram vajadzētu īpaši padomāt Ziemassvētku priekšvakarā?
– Lielais un nozīmīgais mūsu dzīvēs nereti nāk lēni. Kā aprakstīts evaņģēlijos, gan ganiem, gan gudrajiem bija jāmēro ceļš uz Betlēmi. Dzīvi pārveidojoša sastapšanās nenotika uzreiz. Tā sākas ar lielo dzīves jautājumu uzdošanu – par mūsu vietu pasaulē, mūsu galīgumu, par pirmšķirīgo mūsu dzīvē. Ceļi ir dažādi – ne velti eksistē tik atšķirīgas konfesijas. Šis ir arī laiks padomāt, ko īsti gaidām, uz ko ceram Ziemassvētkos. Vai gaidām kādas sen kārotas dāvanas zem eglītes vai vēsti, kas rakstīta Bībelē: “Redzi, tavs ķēniņš pie tevis nāk, viņš ir taisns un glābējs – pazemīgs.” Ko vairāk gribam sagaidīt, saņemt? Laikam nevar tā stingri nodalīt, kas svarīgāks, jo, domājot par sevi, par savējiem, jādomā par Dieva žēlastību, mīlestību, dāsnumu, jālūdz viņa aizsardzība, un, domājot par Dievu, jābūt pateicīgam par cilvēkiem apkārt.
Un tā katru gad’ no jauna, kā teikts tik zināmajā dziesmā. Vai tas nav brīnišķīgs Dieva plāns, ka viņš mums katru gadu dod iespēju no jauna piedzīvot pestīšanas apsolījumu. Arī tad, ja vienu gadu mums nav izdevies, mums tiek dota nākamā iespēja.
– Ziemassvētku vakarā baznīcās skan lasījums no Bībeles, kurā eņģeļi vēsta – miers virs zemes tiem cilvēkiem, pie kā Dievam labs prāts. Redzot notiekošo Ukrainā, Izraēlā, būtu jāsecina, ka Dievam nav īsti labs prāts pie ļaudīm?
– Jautājums ir, kādu mēs iztēlojamies Dievu. Ja tas mums liekas kā bargs un visvarens valdnieks, lielais visu lietu sakārtotājs, tad mūs gaida vilšanās, jo šobrīd pasaulē notiekošie asiņainie konflikti un daudzas citas traģēdijas satricina tādus priekšstatus. Bet varbūt vērts aizdomāties, ka Dievs cieš līdzi ar mums, varbūt cieš mums līdzās, varbūt, kā Ziemassvētku stāstā, viņš atklājas nevarīgā, apdraudētā bērnā. Varbūt viņam ir vajadzīgas mūsu rokas, lai mainītu pasauli. Pārāk bieži cilvēki ar neko neizsakošām frāzēm par Dieva gribu un prātu aizsedz paši savu pilsoniskās atbildības un solidaritātes trūkumu.
– Ir apzīmējums “Ziemassvētku draudze”, proti, tie, kuri dievnamā ienāk reizi gadā – uz Ziemassvētkiem. Svētvakarā baznīcas ir ļaužu pilnas, vai tā ir tradīcija vai tomēr nepieciešamība būt klāt šajā brīnuma gaidīšanā?
– Domāju, te nav vienas atbildes, vajadzīgi abi. Jāsaprot, ka motīvi, kāpēc cilvēki iet uz baznīcu, ir dažādi un mainīgi. Tāpat kā iemesli, kāpēc izvēlas to vai citu draudzi, to vai citu konfesiju. Galvenais, lai baznīca tiešā un pārnestā nozīmē būtu atvērta un cilvēkus iekļaujoša. Diemžēl ne vienmēr tā ir. Baznīcai būtu jābūt pazemīgākai un vairāk jāapzinās, ka tā ir instruments, nevis mērķis. Tai nav visas atbildes, bet gan uzdevums aicināt meklēt kopā, atvērties tam, kas ir lielāks par mūsu ikdienas dzīves mērogu. Tas ir kas vairāk par pieķeršanos vienam dievkalpojuma stilam vai teoloģisku uzskatu sistēmai. Tradīcija ir dzīva tad, kad tā mainās. Vēstures gaitā tas vienmēr ir noticis. Reformācija nav tikai kustība konkrētā vēstures posmā, bet uz pārmaiņām vērsts impulss, kas vienmēr bijis klātesošs kristietībā, piemēram, mūku aizsāktās atjaunotnes kustībās it kā tumšajos viduslaikos. Šādi strāvojumi nereti parādās tad, kad kristietība saplūst ar politisko varu un zaudē kritisko distanci, kad tā birokratizējas vai kļūst vienkārši par izklaides industrijas elementu.
– Ko jums pašam nozīmē Ziemassvētki? Vai izdodas katru gadu no jauna gūt šo brīnuma sajūtu?
– Man tie kopš bērnības liekas skaistākie gada svētki. Atceros, mamma pēc skolas slepus no citiem veda mani uz netālo Vecās Ģertrūdes baznīcu Rīgā. Es neko daudz nesapratu no tur notiekošā, taču uzrunāja pārpildītā baznīca, sveču smarža milzīgajā, kā vismaz tolaik likās, eglē, kā arī tā īpašā gaidu un svinīguma atmosfēra. Padomju laikā baznīcas apmeklējums saistījās ar noklusēto un neatļauto, un tas, protams, man kā pusaudzim sniedza papildu stimulu. Nevaru teikt, ka vēlākos gados vienmēr ir bijusi tāda brīnuma sajūta. To arī nevar sagaidīt, jo katra gada nogale ir citāda un mūsdienās savu ietekmi, gribam to vai ne, atstāj patēriņa kultūra. Ja lielveikalos Ziemassvētku melodijas kopā ar atlaižu piedāvājumiem skan jau mēnesi vai ilgāk pirms svētkiem, brīžiem rodas sajūta, ka brīnumainais tiek aprakts zem visas šīs kņadas un burzmas.
– Ko vēlētu mūsu lasītājiem Ziemassvētkos?
– Ļauties klusumam. Kaut nedaudz. Mēs esam steidzīga un aizkaitināta sabiedrība. Tāpēc tik svarīga ir iespēja noklust.
Komentāri