Kambodža. Daba pārsteidz, cilvēki priecē

Līga Reitere ir skolotāja, kas “Latvijas skolas somas” ietvaros dzīves gudrības bērniem māca visā Latvijā. Viesojusies arī Rāmuļu pamatskolā un Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumā. Līga saka: “Latvija ir maza, uz darbu varu aizbraukt jebkur.”

Līgas aizraušanās ir ceļošana. “Ceļojumā paveras plašāks skats gan par sevi pasaulē, gan par pasauli ap tevi. Man vajag kaut kur steigt, kaut ko meklēt, kaut ko atrast. Labākā dāvana dzimšanas dienā ir ceļojuma biļete, ” bilst Līga.

Ceļojumos Līga nebaidās doties arī pēc pašas sastādīta maršruta, neizmantojot tūrisma operatoru piedāvājumu. Tā janvārī viņa divas nedēļas viesojās Kambodžā.

Vieno ceļš un labestība

Kambodžu ir būtiski piedzīvot, atzīst Līga. Ikdienu te vieno ceļš. “Tas vieno mājas, pagalmus un ļaudis. Visi ir viena saime, arī mēs, ceļinieki. Gar ceļa malu šur tur kūp katli un pannas, smaržo ēdiens. Atvērtas tirgoņu būdas, remonta nojumes, uz zemes vai pat ceļa malā, kur vairāk saules, kaltē rīsus, žāvē veļu, rosās ļaudis, skraida suņi un cāļi… Dzīve šeit ir daudz vienkāršāka. Ceļmalā ieturējām maltīti. Izvēle un garšas daudzveidīgas. Ņemam no visa kā. Man ļoti garšo rīsi. Uz oglēm cepts banāns ar rīsiem banāna lapā bija visgardākais.”

Vietās, kur piestāt un piesēst, līdzās ķiķina mērkaķi, ja neuzmanās, izģērbs tūristus plikus. “Man abas sandales attaisīja veiklāk nekā rokassomiņu. Vērtīgāko piestiprināju ar auklu vai karabīnītēm,” smejas Līga.
Vietējie iedzīvotāji ir ļoti atsaucīgi. “Ar smaidu vēro mūs, tūristus, baltos, bērni māj ar roku un sveicina,” stāsta ceļotāja. “Pie ūdenskrituma Kbal Spean kāds tēvs, kambodžietis, plaukstās pasmēla ūdeni un svētīja savu ģimeni. Nostājos līdzās, un arī man tika veltīta lūgšana un ūdens šalts.”

Izmantojot tulkošanas programmu telefonā, Līga galvaspilsētā Pnompeņā ar vietējiem sarunājās un arī viesojās kādā ģimenē. “Ciemiņš pār slieksni dienvidaustrumu zemēs ir svētība mājās. Cilvēki ļoti priecājas par ciemiņu. Atvērtība, īstums, vienkāršība, jo vienkāršāki cilvēki, jo atvērtāki,” stāsta Līga.

Tirgotājs nekad nepiekrāps

Naudas vērtība Kambodžā liek eiropietim iemācīties rēķināt tūkstošos. Viens eiro ir vairāk nekā četri tūkstoši Kambodžas reālu. Maksājot grūti ātrumā aptvert, cik pirkums izmaksās mums pierastajos eiro.
“Taču nekad nevienā vietā nebija ne mazāko aizdomu, ka kāds varētu mānīties ar naudu. Kad pasniedzu nepareizu summu, pārdevējs pasmaidīja, parādīja, ka esmu kļūdījusies, atdeva to atpakaļ, palīdzēja saskaitīt un paņēma, cik viņam pienācās. Apbrīnojams godīgums. Budisma kultūrā māca, ja cilvēks izdara ko negodīgu, tad nākamajā dzīvē viņš vairs nebūs cilvēks, nokritīs vairākus pakāpienus zemāk. Viņam būs jādzīvo vairākas dzīves, lai atkal piedzimtu par cilvēku. Reinkarnācijā ir pieņēmums, ka pēc nāves dvēsele atgriežas uz zemes jaunā ķermenī. Tas nostiprina attieksmi pret dabu un dzīvniekiem. Mēs esam viens vesels,” saka Līga.

Zīda tapšanas noslēpumi

Angkor Silk Farm – zīdu ražo pēc senām tradīcijām. Līgu pārsteiguši mazie zīda tauriņi: “Ai, cik mazi un neuzkrītoši ir zīda tauriņi! Cik ēdelīgi ir to kāpuri! Cik smalki kokonu pavedieni! Cik dzeltens ir dabīgais zīds! Cieņā pret smalko sirds un roku darbu atstāju apavus viņpus sliekšņa un devos basām kājām pie zīda meistariem. Zīda fermā vēroju, kā rodas zīda pavediens, kā top zīda audums, ar kādiem augiem krāso zīdu. Visvairāk mani pārsteidza zīda diegu batikošana un zīmējuma aušana ar smalkiem, batikotiem diegiem. Citā vietā iepazinām arī zīdkoka Mulberry tree lapas. Pēc garšas atgādina graudzāles asnus ar liepu lapām. Mutē veidojas tīkama želeja, kas sabiezē.”

Dzīve zemes strēlē gar ezeru

Tonle sap ir lielākais saldūdens ezers Dienvidaustrumāzijā. Ap ezeru ir bezgalīgi plašas palienas pļavas, kas lietus sezonā pārplūst. Kampong khleang ciems ir ceļa malā, mājiņas celtas uz pāļiem. Pie tām rotaļājas bērni, vīri pēc zvejas darba snauž tīklos, sievas gatavo ēst, pusaudži ķimerējas gar močiem, saulē kaltējas zivis. Pat vista ar cālēniem nepamūk malā, kad garām trauc auto. Ceļmala visiem vienīgā sadzīves strēmele. Tālāk ar laivu.

Ceļiniece stāsta: “Laidām līdz atklātam ezera plašumam. Ezers milzīgs kā jūra. Otru krastu neredz. Šauri, gari zvejas kuģīši slīd starp tūristu laivām. Stūres vīram sastrādātas rokas, basas, noberztas pēdas. Ar vienu kāju pietur kādu auklu, kas regulē laivu. Ak, kas par kloķu – klanu mehānismu: ap stūri virve, līdzās ķēde, nosieta ar stiepli, zem grīdas vēl striķi, izvilkti caur trīšiem līdz laivas astei.”

Busiņš ar guļvietām

Ceļojot pa Kambodžu, Līga izmantoja autobusu. “Nakts busiņa kantorī ir īpašs serviss. Kurpes jāatstāj pirms sliekšņa, tālāk basām kājām līdz atpūtas krēsliem. Cauri birojam un darbinieku virtuvei ir tualete, lai ieietu tajā, izmanto koplietošanas iešļūcenes, podam līdzās muca ar ūdeni un kauss, tas aizvieto ūdens klozetu,” stāsta Līga.

Noaut apavus, ieejot kādā telpā, Kambodžā ir raksturīgi. Arī Red bus autobusā, kas ved tūristus, iekāpjot jānovelk kurpes. Autobusā arī guļ, vienvietīgas un divvietīgas guļvietas divos stāvos. Galvgalī gaisa dzesētājs. Guļ un brauc bez bēdām. Pēc sešām stundām jau varēju sveikt saullēktu pie Siāmas līča. ”

Lai tiktu uz kuģīša, jālien

Pēc lietus sezonas, kas beidzas novembrī, lietus ir reta parādība. Janvārī Kambodžā ir sausums.
Kad pie Dienvidķīnas jūras  Siāmas līča sākās vēja brāzmas un lietus, izmainījās visa pasaule. “Varēja redzēt, kā mostas izslāpuši augi. Tie dzēra aizgūtnēm ar lapām. Ūdens tecēja pa sakaltušo māla augsni lejup uz jūru. Vējš pieņēmās spēkā. Viļņi sveicinot meta gaisā baltas cepures. Lai­viņas raustījās enkura atsaites galā. Kad plosās vējš, jūrā nedrīkst iet, tā var nodīrāt pliku. Jūras eži, pa viļņiem svaidīti, bija izmesti krastā bez adatām, čaumalas vien. Drošības labad turējos nostāk no krasta un no kokospalmām. Kad piestāja mazais kuterītis, uz kura mums bija jākāpj, to svaidīja kā tupeli. Trapu nevarēja pielikt. Līdām līšus uz kuģa. Nebija viegli tikt uz klāja. Viens stūma, otrs vilka, trešais kantēja, līdz smiedamās tiku pār bortu.”

Pēc ceļojuma

Dzīve Kambodžā tūristiem nav dārga. Divi dolāri par gultu aiz aizkariņiem vai 15 par istabiņu ar tualeti, trīs līdz pieci dolāri par gardu ēdienu, 25 dolāri par braucienu ar kuģīti no viena līča uz citu. Veļas mazgātavā par veļas kilograma izmazgāšanu jāsamaksā viens dolārs.

Ir mīts, ka uz Āziju nevajag braukt, jo dabūs problēmas vēderam un ādai. Bet Līga pēc pieredzes teic: “Vajag ēst asu, lai noindētu slimības perēkļus, ja grib vesels mājās pārbraukt. Ir ļoti jāsaudzējas no saules, lai galva nepārkarst. Labāk ir braukt laikā, kad lielais karstums ir garām un raža gatava, kad var ēst vietējos augļus un izjust to patieso garšu. Šis ceļojums man garšoja pēc zeltainā mango, mini banāniem un pēc zaļā karija. Ceļojums ir ne tikai atpūta no darba, bet arī pasaules izzināšana.”

Pēc šī ceļojuma Līga secina: “Man vieglāk ir ceļot vienai, vēl vieglāk ir ceļot pie pasaules latviešiem, kas uzņem, parūpējas un iepazīstina ar savas mītnes zemes kultūru. Bet uz Austrumiem labāk ceļot divatā vai trijatā. Kopā vieglāk meklēt ceļus, naktsmājas un dabas brīnumus. Lai satiktu pasauli, ir jāiet tai pretī. Ceļojums ir augstskolas vērts, tāpēc, lūdzu, ceļojiet un aiciniet ciemos cits citu!