Jāuzbūvē tik racionāls skolu tīkls, lai nodrošinātu izglītības pieejamību un kvalitāti

Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors. Brīvajā laikā – aktīvs grāmatu blasītājs, teātra skatītājs un tautisko deju dejotājs. OSKARS KAULĒNS.

Viens no skolu vadības domubiedru grupas, kura, reaģējot uz asajām diskusijām sabiedrībā par plānoto skolu tīkla reformu, sagatavojusi publisku vēstuli, pau­žot savus apsvērumus reformas atbalstam.

– Atklāto vēstuli parakstījāt pagājušajā nedēļā – vairāki skolu vadītāji no visas Latvijas. Kā nonācāt pie vienota viedokļa?
– Vēstules primārais mērķis nebija sapulcināt domubiedrus un tikai tad vēstuli iesniegt. Tā bija atsevišķu izglītības profesionāļu – direktoru, viņu vietnieku – personīga iniciatīva, reaģējot uz to, kas publiskajā telpā izskanējis saistībā ar skolu tīkla reorganizāciju. Vēstuli sagatavojām, parakstījām, bet neizsūtījām parakstu vākšanai – uzreiz sūtījām visām atbildīgajām institūcijām: gan Ministru kabinetam, gan Izglītības un zinātnes ministrijai un arī Latvijas Pašvaldību savienībai. To saku tāpēc, ka par mūsu vēstuli publiskajā telpā viens no izskanējušajiem pārmetumiem bija tas, ka tikai daži atbalsta skolu reformu, taču mūsu mērķis nekad nav bijis “savākt” domubiedru grupu. Vēstules autori pārstāv dažādas izglītības iestādes, gan lielas, gan mazas, gan reģionu skolas, gan pilsētu skolas: Augšlīgatnes Jaunā sākumskola, Cēsu 2.pamatskola, Iecavas pamatskola, Limbažu Valsts ģimnāzija, Rīgas 72. Vidus­skola, privātā pamatskola “Dom­daris”, Carnikavas pamatskola un Limbažu Valsts ģimnāzija.

– Kāds ir vēstules mērķis? Kāpēc reforma būtu atbalstāma?

– Šo vēstuli rakstījām tāpēc, ka publiskajā telpā daļu argumentu vispār neizmantojam vai izmantojam ļoti neatbilstoši reālajai situ­ācijai skolās. Piemēram, pastāv viedoklis, ka, saglabājot mazās skolas, varam noturēt izglītības kvalitāti. Proti, pastāv uzskats, ka, tiklīdz būs lielākas izglītības iestādes, tā zudīs kvalitāte, bērnu intereses vairs nebūs centrā un par viņiem nevarēs pienācīgi parūpēties. Mēs uzskatām, ka patiesībā situācija būtu pilnīgi pretēja. Ņemot vērā, ka profesionālo resursu izglītības sistēmā ir tik, cik ir (ar to saprotot gan direktoru kapacitāti, gan skolotāju un atbalsta personāla pieejamību), tādā mācību iestāžu tīklā, kāds tas ir šo­brīd, nevaram nodrošināt katra skolēna individuālās vajadzības. Maldīgs ir priekšstats, ka tad, ja klasē mazāk skolēnu, skolotājs viņiem var nodrošināt individu­ālu pieeju mācību procesā. Individuāla pieeja ir didaktisks paņēmiens, pedagogam ir jābūt ļoti profesionālam, lai mazā klasē, kurā nevar nodrošināt savstarpēju skolēnu mācīšanos, izveidotu tādu procesu, ka katrs skolēns saņem savām vēlmēm un vajadzībām atbilstošu izglītības pakalpojumu.

Līdz ar to profesionālo resursu trūkums un lielā sadrumstalotība, ko veicina šāds skolu tīkls, ir viens no centrālajiem argumentiem, ko lietojam vēstulē. Tad, protams, ir daudz lietu, ko lielā skolā ir vieglāk izdarīt nekā mazā skolā. Piemēram, lielākā iestādē, kur pieejami resursi, varam nodrošināt skolēniem plašākas interešu izglītības iespējas, karjeras izglītības un sadarbības iniciatīvas. Mazā skolā to ir ārkārtīgi sarežģīti izdarīt. Tāpat arī jāpārdomā izmaksas, kas pašvaldībā ­saistās ar izglītības infrastruktūras uzturēšanu. Tādēļ jāpiekrīt Cēsu novada pašvaldības priekšsēdētāja teiktajam, ka sadrumstalotu skolu tīklu uzturēt ir ļoti dārgi. Tāpēc – patīk vai nepatīk – resursi ir jākoncentrē noteiktās izglītības iestādēs ar nosacījumu, ka tam līdzi nāk skolotāju atalgojuma pieaugums un arī kvalitāte, ko varam nodrošināt skolēnu apmācībai.

Vēl jāņem vērā, ka arī lielajās skolās, kas nodrošinātu pilnu slodzi izglītības psihologam, nav iespējams atrast darbiniekus. Mazajās skolās tas ir vēl grūtāk, un tad nākas izlīdzēties ar cilvēkiem, kas var “piestrādāt”, bet tas ne vienmēr nozīmē arī kvalitatīvu pakalpojumu. Arī lielas iestādes cīnās ar šo problēmu, bet tur to vieglāk risināt, jo ir iespēja nodrošināt konkurētspējīgāku atalgojumu, tāpat ir arī profesionālā atbalsta iespējas pedagogiem, tai skaitā metodiķi. Manuprāt, nav citu variantu, kā esošo skolu tīklu sakārtot tā, lai skolēniem izglītība būtu pieejama un vienlaikus arī kvalitatīva.

– Vēstulē minat to, ka apzīmējumi “lielā skola” un “mazā skola” ir neskaidri un pakļauti interpretācijai. Kāpēc neskaidri?

– Ņemot vērā Latvijas reālo demogrāfijas situāciju un apdzīvotību, ir skaidrs, ka nekad nevarēsim izveidot tādu skolu tīklu, kurā būs tikai “lielas” skolas. Mazas skolas, kurās ir ap simts skolēnu, protams, ir Latvijas realitāte arī nākotnē. Mūsu vēstulē runājam par ļoti mazām skolām, tādām, kur 1.-3.klasē ir mazāk par 22 bērniem, 4.-6.klasē un arī 7.-9.klasē – mazāk par 27 bērniem. Šāda skola patiešām ir ļoti maza iestāde, kurai ir sarežģīti nodrošināt visus nosacījumus, ko minam vēstulē. Tas, ka vienmēr būs mazākas skolas un ne visiem bērniem ir jāmācās lielajās skolās, kur vairāki simti skolēnu, ir skaidrs. Mums ir jāuzbūvē tik racionāls skolu tīkls, lai nodrošinātu izglītības pieejamību un kvalitāti.

Es teiktu, ka pieejamība ir leģitīms arguments. Vecākam vest bērnu uz izglītības iestādi, kas ir mazliet tālāk, bet kur tiek piedāvāta kvalitatīvāka izglītība, sakārtojot transporta infrastruktūru, varētu būt svarīgāk, nekā nogādāt bērnu uz tuvējo skolu, kur izglītības kvalitāte varbūt ir zemāka. Uzskatu, ka tas atsver izmaksas, kas saistītas ar transportēšanu.

Protams, izglītības centrā arvien ir skolēns, tomēr mums ir jāpārdomā, kādā veidā atbalstīt arī skolotāju. Ja pedagogs savā organizācijā nesaņem pienācīgu metodisko atbalstu, regulāru atgriezenisko saiti un viņam nav iespēju sarunāties par kvalitātes standartiem, pāreju uz kompetenču pieeju mācību procesā sekmīgi īstenot nevarēsim. Par atbalstu skolotājam ir jādomā, un mazā skolā to ir ļoti sarežģīti nodrošināt.

– Vai kāds no skolu vadītājiem, ar ko kopā vēstuli parakstījāt, pārstāv arī mazo skolu?

– Ir divas skolas, kuras gan neskaitās kā “ļoti mazas”, bet pēc būtības tās ir mazas skolas: Augšlīgatnes Jaunā sākumskola un Jaunciema pamatskola. Skolu vadītājas saprot, cik sarežģīti ir pedagogus piesaistīt, noturēt atalgojuma dēļ. Nemitīgi nākas nodarboties ar jaunu pedagogu meklēšanu. Direktori ļoti labi saprot šo realitāti.

Tas sarežģītais, runājot par reformu, ir tas, ka daudzos gadījumos lēmumu pieņemšanu ietekmē dziļi emocionāla piesaiste mācību iestādei, vēsturiskais mantojums, tradīcijas, skolas citas funkcijas, kas tiešā veidā nav saistītas ar izglītības pakalpojumu nodrošināšanu. Mēs aizmirstam, ka izglītības iestādes primārais uzdevums ir nodrošināt izglītības pieejamību un kvalitatīvu izglītības pakalpojumu. Ja, resursus koncentrējot, citviet to var izdarīt labāk, es teiktu, ka mums ar savām emocijām ir jātiek pašiem galā. Un paliek paš­valdības atbildība par to, kā apsaimniekot tukšās ēkas, kas ir citi pakalpojumi, kas skolas ēkās pieejami, kas notiek ar investīcijām un tā tālāk. Šobrīd skolu tīkls ir pārlieku sadrumstalots, mēs nevaram to atļauties.

– Viens no argumentiem, ko min cilvēki, kas par skolu tīkla reformu nav noskaņoti optimistiski, ir tas, ka jaunieši, kuri varbūt varētu mācīties, to nedarīs tāpēc, ka skola nebūs pieejama tuvu dzīvesvietai. Kā vērtējat šo varbūtību?

– Skaidrs, ka šādu scenāriju izslēgt nevar. Tā ir viena no hipotēzēm, kas jāpatur prātā. Taču redzam pašvaldības, kur skolēniem ir pieejami visi izglītības posmi, bet pēc pamatskolas beigšanas jaunietis neizvēlas izglītību turpināt uz vietas, viņš dodas mācīties uz citu pašvaldību. Tāpēc ir jautājums, vai šis arguments ir leģitīms. Vai tam ir pamats būt par vienu no galvenajām bažām saistībā ar reformu?
Runājot par ļoti mazajām vidusskolām, redzu, ka ir situācijas, kurās par katru cenu tiek mēģināts noturēt skolēnu vidusskolas posmā tikai tāpēc, lai skola tiktu saglabāta. Esmu dzirdējis gadījumus, kad dažkārt skolu datos figurē skolēni, kuri reāli mācību procesā pat nepiedalās, uz skolu nenāk, un tomēr audzēkņu skaitā viņi parādās, un tas veido kopējo skolēnu skaitu, nodrošinot skolas tālāko dzīvotspēju.

Ja ir ļoti stabila un jaudīga pamatskolas izglītība, kas iedod jaunietim vēlmi mācīties tālāk un zināmu perspektīvu, ko dzīvē iesākt tālāk, tad šāds jaunietis ir motivēts turpināt mācīties. Zinām, ka vidusskolas posms ir izvēles izglītība, visiem skolēniem, kas pabeidz pamatskolu, nav obligāti jāturpina izglītība vidusskolas posmā. Skolēniem ir iespēja izvēlēties arī profesionālo izglītību.

– Jūsu skatījumā skolu tīkla reformā ir vairāk ieguvumu nekā zaudējumu – ja tādi vispār ir?

– Skaidrs, ka viens no argumentiem, ko minam vēstulē, ir pieejamība. Ja netiks sakārtota transporta pieejamība, ceļu infrastruktūra, tad, jā, var gadīties, ka kādam skolēnam vienkārši tiks liegta objektīva iespēja nokļūt izglītības iestādē. Izglītības un zinātnes ministrijai ir jāiet tandēmā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, lai saprastu, kādā veidā iespēju nokļūt skolā darīt pieejamu absolūti visiem.

Pētījumi arī liecina, ka lielākā mācību iestādē var būt lielāks mobinga risks, tomēr Latvijā ir arī mazas skolas, kurās bērni saskaras ar mobingu un izvēlas mainīt mācību iestādi. Runa ir ne tikai par mobingu no skolēniem, bet arī no skolotājiem.

Daudzi argumenti, ko lietojam vēstulē, attiecas gan uz mazām, gan lielām skolām. Uzsveram, ka lielākā organizācijā ar lielāku resursu koncentrāciju ir iespēja nodrošināt tādu izglītības vidi, kurā skolēni tiktu stimulēti mācīties un sasniegt labus rezultātus. Tas, kas jāuzsver, ir fakts, ka arī mazajās skolās var tikt nodrošināta augst­vērtīga izglītība, savukārt lielajās – ne tik laba. Jautājums ir, kā sakoncentrēt profesionālos resursus, lai tos izmantotu pēc iespējas profesionālāk.