Allaž ar smaidu, aktīva darīt un iesaistīties, dalīties – tāda ir Anna Oborenko. Spāriete ar saknēm Straupē. Vasarā viņa nosvinēja 84 gadu jubileju. “Jūtos tā, it kā man būtu 50, varbūt 60 gadi,” saka Anna.
Kara atmiņas no bērnības
Annas Oborenko dzimtā puse ir Straupe. Vecākiem bija saimniecība, trim bērniem tajā katram savi pienākumi. “Galvenais darbs bija siena laikā. Bija arī jāgana govis, bet to vairāk uzticēja brālim, viņš bija vecāks. Pie mājas bija liels pagalms, tur kopā ar kaimiņu bērniem dzīvojāmies. Kā skuķis pa kokiem vien dzīvoju,” atmiņās kavējas Anna un piebilst, ka darījuši arī palaidnības un tad bieži vien viņa pratusi vainu novelt uz brāli, jo viņš bijis ļoti godīgs, vienmēr atzinies.
No bērnības atmiņā paliek ne tikai bezrūpīgais, drošības sajūta vecāku azotē. “Kara laiku nevar aizmirst,” teic Anna un piebilst, ka vācu laikā nekas nemainījies. Karavīri bērnus cienājuši ar saldumiem, saimniecībā palīgos bijis kāds gūsteknis, kurš ar mājiniekiem labi sapraties.
Kad 1944.gadā vācieši atkāpās, Annai bija seši gadi, bet mazajai māsai vien seši mēneši. Vācieši tēvu paņēma armijā. “ Viņš teica, kā vien būs izdevība, bēgs, un pieteica, lai braucam prom no mājas. Mammai neliku mieru, prasīju, kad bēgsim, to gaidīju kā piedzīvojumu,” to laiku atminas Anna. Ģimene no “Vārpām” aizbrauca uz netālo kaimiņu māju “Dietari”. Tajā tobrīd vēl bija vāciešu štābs. “Vācietis man deva medusmaizi, neņēmu, izdomāju, ja paņemšu, viņš paņems mani līdzi. Bija sabraukuši kaimiņi, šķūnis cilvēku pilns. Vācieši aizbrauca, bet krievi bija nopeilējuši, ka te ir štābs, un naktī sāka mest bumbas, tās krita ezerā. Tā skaņa nav aizmirstama – spiedzoša sīkšana, tad blīkšķis. Visi to vien runāja, ka nākamā bumba trāpīs mums. Tā pagāja nakts,” atmiņās kavējas Anna un turpina: “Tad parādījās krievu karavīri. Komandieris prasīja mammai, kur ir vīrs, kāds kaimiņš pateica, ka vācu armijā. Viens karavīrs uzreiz pacēla pistoli, labi, ka otrs to izsita no rokām. Mammai rokās bija mazā māsa, abi ar brāli stāvējām viņai piespiedušies.”
Arī dažus kilometrus garais ceļš uz mājām bija baiļu pilns, apkārt spindzēja lodes. Kāda izskatījās māja, Anna atzīst, ka to arī pēc gadu desmitiem grūti izstāstīt. Visi trauki bija saplēsti, gultas iznestas pagalmā, sasietas ar drātīm. Kas varēts, salauzts. Kaut mājas gaitenī bija tualete, karavīri stūrī sanesuši salmus un ierīkojuši savu. “Tēvs dezertēja, trīs reizes laimīgi izvairījās no lodēm. Kad atgriezās, krievi bija aizdomīgi, bet, ja jau dezertējis, uzsita uz pleca,” pastāsta Anna un klusi piebilst: “Mēs visi izdzīvojām. Tagad varu vien iedomāties, ko pārdzīvoja vecāki.” Vēlāk tēvs, būdams šiverīgs, tika izraudzīts par jaunā kolhoza priekšsēdētāju, mamma bija kolhozniece un strādāja dažādus darbus.
Būt skolotājai
“Kādi laiki, tādi likumi un tikumi. Un tādos jādzīvo,” saka Anna Oborenko. Meitenei jau bija astoņi gadi, kad sāka mācīties Mazstraupes skolā, tad draudzes skolā, kad abas apvienoja, atkal Mazstraupē, kur arī ieguva septiņu klašu izglītību. “Biju aktīva, strauja, vienmēr kaut ko sastrādāju un regulāri stāvēju zem pulksteņa. Nezinu, vai biju cīnītāja, muļķe vai sūdzmane, bet klases audzinātājai teicu, ka angļu valodas skolotāja ar meitenēm nestrādā, vairāk ar zēniem. Skolotāja nāca klasē, teikdama: “Tagad lasīs Brence. Viņa ļoti labi māk lasīt.” Piecēlos un izgāju no klases. Biju spītīga un arī paštaisna. Ar to arī viss beidzās.”
Annas nākotnes domas saistījās ar mākslas skolu Rīgā, varbūt tirdzniecības skolu, bet, kad no Valmieras pedagoģiskās skolas atbrauca meklēt audzēknes, skolotāji ieteica Annu. “Mācījos par pamatskolas skolotāju. Tad pieļāvu lielu kļūdu. Pirmā kursa pusē mums pateica, ka angļu valoda nav obligāta, to nemācījos,” pastāsta Anna un dalās pārdomās: “Tagad domāju, nav pareizi, ka skolā nemācīs krievu valodu. Valoda nav vainīga par to, kas notiek pasaulē. Krievu valoda saziņai būs vajadzīga arī nākotnē.”
“Izglītība bija, bet laikam jau biju kaut ko nogrēkojusies un nosūtījumu darbā nesaņēmu. Iestājos darbā tipogrāfijā par burtlici,” stāsta Anna. Spārē dzīvoja māsīca, viņa deva ziņu, ka Spāres bērnu namā vajag skolotāju un tūlīt jābūt darbā. Tēvs ar motociklu meitu aizveda uz jauno darbavietu.
“Tas bija 1957.gadā 5.augustā, man bija 19 gadi. Spārē dzīvoju 65 gadus, visu mūžu te nostrādāju skolā, kurai bieži mainījās nosaukumi,” saka Anna.
Tā kā jaunā skolotāja bija enerģiska, izdomas pilna, kad skolā vajadzēja pionieru vadītāju, viņa labprāt piekrita. Šodien daudz runā par ideoloģiju, bet, arī organizējot pionierus, ļoti daudz bija atkarīgs no skolotāja. Anna atceras, ka padomju Latvijas 25.gadadienā pie skolas pionieri iestādīja 25 ozolus, nākamajā 26. Absolventi stādīja bērzus. “Skatos un priecājos, kā koki aug, ar katru gadu pieņemas spēkā,” bilst skolotāja. Skolā tika rīkoti izglītojoši pasākumi, izveidojās sadarbība ar Cēsu teātri, un aktieri tikās ar skolēniem. Anna atzīst, tas bijis darbīgs laiks. Viņa arī dziedāja pagasta korī, ansamblī.
Vēlāk A.Oborenko daudzus gadus mācīja matemātiku, latviešu valodu, vizuālo mākslu. Savu skolotāju aizvien atceras bijušie audzēkņi. “Bet tad man bija tiesa. Skolēni bija uzrakstījuši sūdzību,” ar smaidu saka skolotāja. Gadījumi bijuši tādi. Kāds puika nemazgāja zeķes, skolotāja aizrādīja, viņš runāja pretī, Anna ar dvieli, kas bija rokās, zēnam iesita pa plecu. Cits puika izlēja klasē ūdeni. Skolotāja lika saslaucīt un atnest jaunu. “Nenesīšu, un ko tad jūs izdarīsiet,” viņš, smīnot un skatoties acīs, izaicināja. Kā joku pateicu: “Uzmaukšu to spaini galvā.” “Nu tad mauciet!” viņš vēl pamudināja. Tā arī izdarīju. Tiesā tā arī teicu – kā skolotāja, lai cik nepieņemama bija mana rīcība, no saviem vārdiem nedrīkstēju atteikties. Mani attaisnoja. Stundā atkal satikāmies, izsmējāmies par situāciju un strādājām tālāk,” stāsta Anna un piebilst, ka vēlāk skolēni atklājuši, ka negribējuši jau, lai viņu atlaiž no darba, bet lai nemāca viņiem, jo ir pārāk prasīga. “Tāda esmu, jo gribu, lai izaugat par godīgiem cilvēkiem,” sacīju bērniem, un viņi saprata. Aizvien ar tiem palaidņiem satiekamies, viņi mani samīļo,” stāsta Anna.
Jāmācās visu mūžu
Anna ar kolēģi dzīvoja bijušās muižas dārznieka mājā. Jaungada pasākuma laikā izcēlās ugunsgrēks. Māja nenodega, bet uguns iznīcināja visu iedzīvi. “Aizbraucu pie mammas, sirds sāpēja, viņas sagādātie palagi, dvieļi, skapis bija sadedzis. “Meitiņ, ja tev ir viens krekls, ko vilkt mugurā, rupja maize ar sāli, ko ēst, nekad neraudi,” viņa teica. Tas visu mūžu ir viens no maniem dzīves moto.”
Ugunsgrēkā sadega arī pedagoģiskās skolas diploms. Anna gribēja studēt Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, sagādāja izziņu, bet viņu nepieņēma. “Pedagoģiskās skolas diploms nav cietos vākos, uz kuriem rakstīts skolas nosaukums. Braucu mājās,” pastāsta Anna.
Jau pēc gadiem viņa ieguva maģistra grādu Latvijas Universitātē, Lutera Akadēmijā kristīgās mācības pedagoga diplomu.
“Man bija 49 gadi, kad Universitātes pedagoģijas fakultātē atvēra kursu rokdarbu un rasēšanas skolotājiem. Šos priekšmetus jau mācīju. Kursā jaunākajiem studentiem bija 19 gadi, vecākajam 50. Kāds tas bija laiks! Pērn atkal tikāmies salidojumā,” ar prieku stāsta Anna.
Anna Spārē mācīja kristīgo mācību, Straupes draudzē vadīja svētdienas skolu. “Tad daudzi gribēja mācīties svētdienas skolā. Bija tādi, kuri gribēja kļūt par Dieva bērniem, un bija tādi, kuri vadījās pēc principa – visi dara tā. Tas labi, ka būšu kristīts, iesvētīts. Tādu, kuri tic Dievam, ir mazākumā. Varbūt arī tāpēc tik daudz sliktā notiek. Bieži saka: “Kāpēc Dievs to pieļauj?” Man arī teikuši: “Tu esi kristīga, kāpēc tavā dārzā lietus nelīst?” Dievs jau tā nedara. Man bieži ticis pavērts ceļš, dotas atbildes, kas jādara,” pārdomās dalās Anna. Viņa darbojās kristīgo skolotāju asociācijā, bija starp kristīgo nometņu rīkotājām. “Un visu laiku mācījos no cilvēkiem, kurus satiku,” bilst Anna.
Mazbērni dāvā cerību
Nākamo vīru Valerjanu Anna satika Rīgā uz ielas. Vēlākos gados viņš allaž stāstījis: “Eju pa ielu, pretī nāk mana sieva.”
“Biju Rīgā kursos, vajadzēja nokļūt pie radiem Vecmīlgrāvī, cits pēc cita brauca pārpildīti trolejbusi. Pienāca jauneklis, piedāvāja, ka varētu kopā braukt ar taksometru. Trīs reizes piedāvāja, līdz piekritu. Tā iepazināmies,” pastāsta Anna. Valerjans arī strādāja skolā.
Dzīve ritēja savu ritējumu, ceļā izmetot skaudrus, neredzamus pārbaudījumu sprunguļus.
“Pirmais dēliņš nomira 19 dienas jauns. Biju stāvoklī, kad bija jāaprūpē ar gripu slimie. Pati nesaslimu, bet vīruss nedzimušajam bērnam bija nodarījis neārstējamu kaitējumu,” klusi un nesteidzīgi stāsta Anna. Piedzima dēls, divas meitas, viņi auga, skolojās, vecāki strādāja. Tad 1983.gadā traģiski gāja bojā Valerjans, pēc vairākiem gadiem arī dēls.
“Dzīvē notiek tā, kā jānotiek. Protams, vienmēr var būt labāk, uz to jātiecas, jāvirza domas. Jābūt laimīgam par to, kas ir. Melno vienmēr ieraugām, bet tā labā apkārt ir daudz vairāk. Jādzīvo tālāk,” iegrimusi atmiņās par zaudējuma sāpēm, saka Anna un teic – ja gribas padomāt par dzīvi, vajag paņemt lielu, baltu lapu un tajā ielikt mazu, melnu punktiņu. Kas iekrīt acīs? Tas mazais, melnais punktiņš.
“Man ir trīs mazbērni. Viņiem tāpat kā meitām dzīvē viss kārtībā. Varu tikai priecāties un gaidīt ciemos. Man ir mīļi brāļa bērni un mazbērni,” ar sirsnīgu smaidu teic mamma un vecmāmiņa un uzsver: “Man apkārt ir daudz draugu. Katru rītu paskatos blociņā, kurš jāapsveic. Feisbukā manos draugos ir daudz audzēkņu, bijušie studiju biedri. Ar kaimiņiem kopā svinam jubilejas, ejam ciemos. Man tāpat kā daudziem pagastā balsts un prieks ir biedrība “Dzīvesprieks”. Gribētos gan biežāk aizbraukt uz Straupi. Par ko sūdzēties? Par ko kreņķēties? Jādzīvo ar prieku! ”
Komentāri